Ziņas, ka Eiropas Savienības vadītāji “norakstījuši Grieķijas parādu”, mūsu paviršajiem, savstarpējās krāpšanas ekonomikā rūdītajiem politiķiem un ekonomikas ekspertiem licis saausīties – a varbūt arī mēs varam piečakarēt Eiropu un neatdot mums aizdoto naudu?
Klasiskais kreditoru un ieguldītāju apkrāpšanas variants – slepus pārvest aktīvus uz jaunu veidojumu, kuram piekār klāt burtu B, C vai D, šajā gadījumā tomēr neies cauri. Tiesa, Latvijā pat tagad nav grūti atrast uzņēmumus ar nosaukumiem, kas veidoti pēc modeļa “SIA Naglijs B”, un Saskaņas centra vadītājs Jānis Urbanovičs vēl samērā nesen runāja par nepieciešamību dibināt “trešo republiku”. Tomēr starptautiskajā praksē šādas manipulācijas nav tik viegli realizējamas. Pat pēc divām nosaukumu maiņām, no Krievijas impērijas pārtopot par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību un pēc tam par Krievijas Federāciju, austrumnieciskā lielvalsts tomēr bija spiesta atzīt un astoņdesmit gadus vēlāk norēķināties vismaz par daļu cara laika parādu, no kuriem Urbanoviča slavētā “padomju vara” atteicās 1917.gadā.
Atkal “paņemt un uzmest”
Taču, pat ja šāda shēma neder, var taču mēģināt vienkārši atteikties maksāt parādus. Jau drīz pēc ES vadītāju galotņu trešdienas tikšanās Aivars Lembergs steidza ieteikt Latvijai sekot Grieķijas “lieliskajam” piemēram un censties neatmaksāt aizdoto. Protams, jāprasa, kurš prātīgs cilvēks ņemtu par padomdevēju cilvēku, kurš Latvijā tiek tiesāts par vērienīgu naudasatmazgāšanu un savu patieso īpašumu apjomu slēpšanu un kurš nevar un nevar sadūšoties aizbraukt uz Londonu, lai britu tiesai apliecinātu šo pašu īpašumu faktisko apjomu? Taču Lembergs nav vienīgais, kuram liekas pievilcīgi “paņemt un uzmest”. Arī Urbanoviča partijas biedrs Andrejs Klementjevs sūdzas, ka ES atlaiž grieķiem parādus, bet Latvijai ne.
Protams, cilvēkiem bez morāles parādu neatdošana ir dzīvesveids, tomēr pat visciniskākajam krāpniekam pirms šāda soļa speršanas būtu jāuzdod sev divi jautājumi: vai tas ir iespējams? Un vai tas dos kādu labumu?
ES valstis parādu neatlaida
Lai saprastu, cik liela ir varbūtība, ka Latvija varētu panākt savu starptautisko parādsaistību nozīmīgu samazinājumu, ir jāizdara tas, ko Lembergs un viņam līdzīgie acīmredzot nav izdarījuši – jāsaprot, kas tieši Briselē tika lemts par Grieķiju. Eiropas valstis nenorakstīja naudu, kuru tās ir aizdevušas Grieķijai ar Eiropas Komisijas vai citu Eiropas struktūru starpniecību. Nākušas pie secinājuma, ka Grieķijas nepietiekamo reformu un vājās izaugsmes dēļ tās kopējais parāds varētu drīz vien tuvoties 200% no IKP un pat pie relatīvi optimistiskām prognozēm līdz 2030.gadam samazināties tikai līdz 130% no IKP, Eiropas vadītāji nolēma uzspiest privātajam sektoram pienākumu atvieglot Grieķijas nastu. Viņi nevis norakstīja 50% no sevis izsniegtās naudas, bet gan nolēma, ka tas būs “brīvprātīgi” jāizdara citiem.
Nevar teikt, ka tas ir pilnīg netaisnīgi. Jo tie, kuri bija pietiekami muļķīgi pirms krīzes aizdot naudu Grieķijai, droši vien ir pelnījuši par to ciest. Tomēr ir svarīgi apjēgt, ka ne Eiropas Komisija, ne Starptautiskais Valūtas fonds ne tagad, nedz nākotnē nedomā atteikties no savas daļas. Iedomājieties, kāda politiskā vētra sāktos Vācijā, ja kancelere Angela Merkele paziņotu, ka viņa ir piekritusi “uzdāvināt” grieķiem tādu naudu. Tas nenotiks.
Latvija nav Grieķija
Un, ja tas nenotiks Grieķijas gadījumā, kurā visiem kreditoriem varētu būt zināma ieinteresētība samazināt uz bankrota robežas esošās valsts parādsaistības, lai tikai dabūtu daļu savas naudasatpakaļ, tad tas noteikti nenotiks Latvijas gadījumā. No starptautisko aizdevēju viedokļa nav neviena argumenta, kāpēc valsts ar relatīvi zemu kopējo parādu (zem 50% no IKP) un augošu ekonomiku nevarētu izpildīt savas saistības, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau no paša sākuma aizdevumsbija par ļoti zemām procentu likmēm. Un tieši starptautisko institūciju aizdevumiveido gandrīz divas trešdaļas no Latvijas kopējā valsts parāda. Grieķijas scenārija atkārtošana un puses no privāto parādu norakstīšana Latvijai samazinātu kopējo valsts parādu tikai par kādu sesto daļu.
Bet pat ja Lemberga sapnis piepildītos un ES un SVF būtu gatavi norakstīt Latvijas parādus (vai, kas no parāda vērtības viedokļa ir tas pats, būtiski pagarināt atmaksas termiņus un samazināt procentu likmes), vai valstij tas būtu izdevīgi?
Gan vēsturiskā pieredze, gan elementāra loģika apliecina, ka parādu apzināta, mērķtiecīga nemaksāšana, lai kāds no tās ir īstermiņa labums, ilgtermiņā nes gan morālus, gan materiālus zaudējumus. Nesen publicēts pētījums rāda, ka valstīm, kuras noraksta parādus Grieķijas apmēros, ir maz iespēju pat desmit gadus vēlāk aizņemties naudu. Konkrētie rezultāti šādai politikai mēdz būt visai nepatīkami. Daudziem mīļā Argentīna, kura 2001.gadā atteicās atmaksāt savus parādus, vēlāk konfiscēja privāto pensiju fondu naudu, respektīvi, vienkārši atņēma saviem pilsoņiem uzkrājumus, jo neviens tai vēl aizvien nav gatavs aizdot naudu, un Argentīnas valdībai nebija citu avotu, kā pildīt budžetu.
Somijas piemērs
Lemberga aizraušanās ar Grieķijas piemēru varbūt nav tik pārsteidzoša, ja ņemam vērā, ka viņš tiek tiesāts par tādiem pašiem nodarījumiem, kas bija plaši izplatīti ar tālajā dienvidvalstī. Taču Latvijai kopumā būtu jāseko labiem paraugiem, kuri atrodami daudz tuvāk pašu mājām. Somija pēdējos simt gados divas reizes ir pilnībā izpildījusi savas starptautiskās saistības. Tā to izdarīja pēc Pirmā pasaules kara Amerikas Savienotajām valstīm. Tā to atkal izdarīja pēc Otrā pasaules kara, kad PSRS, bez šaubām, netaisnīgi, uzlika kara laikā stipri novājinātajai valstiji par pienākumu samaksāt “reparācijas”, kuru kopējā vērtība bija 7% no nacionālā kopprodukta.
Vai tik atbildīga attieksme Somijai nāca par sliktu? Tieši otrādi, kopš tam tā ir kļuvusi par vienu no pasaules attīstītākajām, turīgākajām, un, kas nav mazāk svarīgi, pārvaldes ziņā godīgākajām valstīm pasaulē. Šo attīstības modeli nav iespējams ne nozagt, ne izkrāpt. Tāpat kā noturīga labklājība, Somijas veiksme sākas ar atbildību pret savām saistībām. Savukārt Grieķijas krahā ļoti lielā mērā vainojama vēlme dzīvot uz citu rēķina. Valstis ar nākotni tā nedara.
Komentāri (30)
gatis_kauss 03.11.2011. 15.29
Vai kaads vareetu pateikt kaapeec LV valdiiba uznjeemaas atmaksaat PAREX sindiceeto krediitu? Nav runa par uzmeshanu, privaatie aizdeveeji riskeeja pashi, sanjeema par to paaugstinaatus krediitprocentus un vinjiem pashiem bija jaatbild par saviem leemumiem.
0
eva_o 03.11.2011. 10.35
Vakar biju diskusijā “Ietaupīt vai aizņemties izaugsmei?” Diskusiju rīkoja Friedrich Ebert stiftung. No ekonomistu teiktā sapratu, ka Latvijas gadījumā parāds sākotnēji veidojās galvenokārt ne valsts, bet majsaimniecību aizņemšanās dēļ. Latvijā ienāca liela spekulatīva (“ātra”, “steidzīga”, “nepacietīga”) nauda, kuru ekonomika nespēja “iestrādāt” savā izaugsmē, jo uzbūvēt un atpelnīt ražotni ātri nevar – var tikai ātri uzbūvēt un par labu cenu nopārdot uz kredīta dzīvojamās mājas, auto, ceļojumus, datorus, mēbeles (galvenokārt, importa preces) u.tt.
Kā es saprotu, rezultātā sanāca tāda aina:
1)Daļa Latvijas mājsaimniecību uz gadu desmitiem ir LIELOS parādos, jo pirka sev nepieciešamu vai prestižu mājokli vai centās labi nopelnīt, par kredītiem pērkot un dārgāk pārdodot mājokļus. Klāt tam vēl nāk banku izdalītā nauda, ko mājsaimniecības aizņēmās par labu auto, mēbelēm, ceļojumiem utt. – tas nostiprināja importa dominanti pār eksportu.
2)Daļa Latvijas mājsaimniecību uz gadu desmitiem nolemtas DZĪVOT ĻOTI TAUPĪGI, GANDRĪZ NEKO NEPIRKT un visus savus esošos un gaidāmos ienākumus maksāt bankām par mājsaimniecībām (ne valstij un ne uzņēmumiem!) kredītos izdalīto spekulatīvo “ātro” naudu.
3) Latvijā ir problēma – ievērojamai iedzīvotāju daļai jāsaņem labas algas, lai būtu ko maksāt bankām, tāpēc šie iedzīvotāji nevar maksāt par patēriņa precēm – tirdzniecības iespējas (pirktspējīgais tirgus) samazinās. Nevar celt algas, drukājot latus, jo aizņemšanās notika ārvalstu valūtā. Nopelnīt ārvalstu valūtu nevar, jo aizdota nauda tika ieguldīta patēriņam domātos pirkumos, ne Latvijas uzņēmumu attītībā. Laiks iet, “ātrās” spekulatīvās naudas ieguldītāji no savām bankām prasa atbildību par uzticēto naudu, bet Latvijā NAV PIETIEKAMI DAUDZ TO MĀJSAIMNIECĪBU, KURĀS KĀDAM STRĀDĀJOŠAJAM IR IESPĒJA PELNĪT UN MAKSĀT. Tāpēc iedzīvotājiem jābrauc strādāt uz ārzemēm.
4) Zārks nevar palikt tukšs – ja privāti veiktos aizņēmumus nevar sapelnīt un nomaksāt iedzīvotāji, tad jāaizņemas valstij. Valsts paņems naudu, izdalīs iedzīvotājiem (ne jau ražotnes cels! – beigās nauda caur valsts maksājumiem nonāks pat pie pensionāriem un ierēdņiem). Valsts no visiem iedzīvotājiem (arī no tiem, kuri neņēma kredītus!) savāks nodokļus un par nodokļos ieņemto naudu glābs grimstošas bankas. Tā tas mehānisms, manuprāt, pamatprincipā darbojas. Mediju klāstītie fakti par to liecina.
Un tagad labprāt uzklausīšu kritiku – kur esmu kļūdījies?
8
disassociative > eva_o 03.11.2011. 10.59
Nekur. Tā arī ir – vesela paaudze ir parādu vergi, kas knapi vilks dzīvību visu mūžu, jo visu mūžu maksās nesamērīgi milzīgus parādus. Sistēma ir tendēta uz finansistu labklājību.
Par cik šobrīd cilvēki ir mazliet nākuši pie prāta un vairs tik nesaprātīgi parādos nelien, kāds Izglītības Ministrs vārdā Ķīlis ir izdomājis un vēlas ieviest sistēmu, ar kuru kredītu verdzībā ar likumu iedzīs visus jauniešus, kas būs izdomājuši Latvijā studēt. Tā teikt, no mātes piena uzreiz obligātajos kredītos. Un finansisti var atkal berzēt rociņas un priecāties, ka ir dabūjuši nākamo kāro kumosiņu.
0
Signija Aizpuriete > eva_o 03.11.2011. 14.08
——–
”Paģeļņiks”/”sešinieks” iekrita gluži kā daudzi, jo daudzi.’Mērnieku laikos’ notikušais ar čangaļiem un slātaviešiem nobāl šodienas globālo spēlmaņu paveiktā ‘uzmetiena’ priekšā. Ķengraga un/vai LLA diploma īpašnieku IQ līmenim līdz rietumnieciskajam vēl tāļu, tāļu:
”(..)Jau ir folklorizējies Kalvīša izteiciens par «septiņiem treknajiem gadiem». Kā tagad ir noskaidrojies, šo izteicienu viņam esot «pametusi» Vaira Vīķe-Freiberga.”
Viesturs Reņģe, profesors.
http://www.diena.lv/kalvisa-un-zatlera-treknie-gadi-aizmirstas-liesas-govis-643255
0
raimonds_bossltd > eva_o 03.11.2011. 12.46
to viesturs_501
Vai visam pamatā nebija neostaļinista Išakova paģeļņika Šļesara ekonomiskā programma “gāzi grīdā” un viņa saimniekošana(lasi zagšana) daudzu gadu garumā?
0
mary75 > eva_o 03.11.2011. 10.45
Man īsti nav saprotama pēdējā rindkopa – kāpēc un kādā veidā valsts to naudu tiem iedzīvotājiem izdalīs, ja, turpat, jūs apgalvojat, ka valstij taisni jāņem no maksātspējīgiem iedzīvotājiem papildus nauda, lai glābtu bankas, kurām tie maksātnespējīgie iedzīvotāji nespēs atdod parādus?
0
Kinskis > eva_o 03.11.2011. 11.02
@dzeris49:
Treknajos gados valsts budžetā ienāca liela daļa nodokļu ieņēmumu, kam nebija ilglaicīgs raksturs, jo tos nodrošināja privātā sektora aizņemtās naudas patēriņš. Ar politiku “gāzi grīdā” šie ieņēmumi tūlīt arī tika tērēti zelta tiltos u.tml. ‘De facto’ valsts jau tobrīd tika pieradināta pie aizņemtas naudas tērēšanas ar deficītu, kas faktiski bija lielāks nekā oficiālais. Līdzko privātās aizņemšanās naudas krāns tika aizgriezts, šis deficīts izlīda redzamā veidā, un nu jau valstij bija jāaizņemas ‘de jure’. Un lai novērstu uzmanību, skaļi kliegt par finanšu okupāciju.
0
Maija > eva_o 03.11.2011. 15.00
Dzeri, valsts izdala iedzīvotājiem aizņemto naudu finansējot budžeta deficītu (tas veidojas tāpēc, ka budžeta iestāžu darbiniekiem un no budžeta uzturamajiem pensionāriem, skolēniem, slimniekiem utt ir pierasts tērēt vairāk nekā varam atļauties), ko pēc tam cenšas iekasēt atpakaļ no nodokļiem, bet tos nepiemēro individuāli, bet gan pilnīgi visiem vienādi, tai skaitā arī tiem, kuri nekad nav saņēmuši pensijas, skolu beiguši vēl krievu laikos, pie ārstiem nav gājuši, kredītus bankās nav ņēmuši.
0
eva_o > eva_o 03.11.2011. 11.30
=> dzeris49 “kāpēc un kādā veidā valsts to naudu tiem iedzīvotājiem izdalīs, ja, turpat, jūs apgalvojat, ka valstij taisni jāņem no maksātspējīgiem iedzīvotājiem papildus nauda, lai glābtu bankas”
Dzīves pamatā ir strādātspējīgi vērtību ražotāji, kuri uztur sevi, bērnus, vecos un slimos. Ja strādātspējīgo turpmākie maksājumi uz ilgiem gadiem piesaistīti privāti ņemtu ārzemju aizdevumu nomaksai, tad šie strādājošie nespēs tajā pašā laikā gana labi uzturēt bērnus, vecos un slimos. Tas būs jādara Latvijas valstij.
Valsts to var darīt tikai par nodokļu naudu, bet Latvijas strādātspējīgo iedzīvotāju maksātspēju lielā mērā jau pievākušas bankas. Tāpēc ģimenes cenšas nodokļus valstij nemaksāt (redzējāt ielās plakātus par “ēnu ekonomiku”?) Valstij nodokļu veidā saņemtās naudas nepietiek. Nākas aizņemties no Starptautiskā valūtas fond u.c. Valsts aizņemto naudu neieguldīs ostās, eksportspējīgās rūpnīcās vai ceļu būvē, bet izmaksās skolotāju un ārstu algās, pensijās, pabalstos un citos vajadzīgos maksājumos, kuriem nepietiek ar nodokļos saņemto summu.
Ja valsts aizņemas no starptautiskiem avotiem, tad valstij nauda arī jāatdod, ceļot nodokļus. Lielāku PVN un ienākuma nodokli maksā arī tie skolotāji, invalīdi un pensionāri, kuriem nav bijuši privāti kredīti bankās.
Pamatdoma tāda, ka AGRĀKOS TREKNAJOS gados privatbanku izdalītajiem privātkredītiem pievienotais atbildības smagums nekur neizgaist – to valsts izdala starp visiem iedzīvotājiem, uzņemoties atbildību par TAGAD veicamajiem valsts aizņēmumiem. Pēc tam valsts PĀRKREDITĒS šodienas aizņēmumus, lai iegūtu ilgāku laiku lielo parādu nomaksai. Un VISIEM iedzīvotājiem būs jāatbalsta valsts, lai ar godu nokārtotu nepazināti iegūtās parādsaistības.
Citiem vārdiem, banku kredītpolitika “notirgoja” Latvijas mājsaimniecībām neadekvāti lielu atbildību par “ātras” spekulatīvas naudas saņemšanu un vēlāku atdošanu. Tas būtu tā, it kā ģimenē bērns pa maksas telefonu vai interneta spēlēs sagādājis 1000 Ls parādsaistības. “Aizdevuma devējs” protams, negaidīs, kad šis bērns izaugs un atdos parādu. Jāmaksā būs vecākiem. Ja vecāki nevar maksāt, tad tiem jāaizņemas no saviem paziņām un draugiem. Vinnētājs ir “aizdevuma devējs”, kurš savam biznesam guvis peļņu. Nav svarīgi – KĀ, ir svarīgi, ka guvis peļņu, jo “aizdevuma saņēmējs” glābj savu godu, maksājot parādu… Tā es to izprotu.
0
Maija > eva_o 03.11.2011. 15.10
šākums labs, bet par ķīli gan iebrauci auzās :)
Ķīlis dara labu darbu, tāpēc, ka, citējot tevi, “sistēmu, ar kuru kredītu verdzībā ar likumu iedzīs visus jauniešus, kas būs izdomājuši Latvijā studēt”, jau sen pirms Ķīļa ir izgudrojuši citi un tā perfekti strādā mūsu valstī. To sauc par maksas studentiem, kuri ir vairumā iepretīm tā sauktajiem budžetniekiem.
Turklāt esošā sistēma ir klaji netaisnīga, jo sadala visus Latvijas jauniešus 2 nevienlīdzīgās daļās – tie, kuri var studēt nemaksājot NEKO, un tie, kuriem par visu jāmaksā. Turklāt valsts pat nepapūlas no tiem, kuru studijas pilnībā sponsorējusi kaut vai atstrādāt par šo brīnišķo pakalpojumu.
Saki kāda suņa pēc vecākiem no Latvijas mazpilsētas, kura 3 bērni nav tikuši studēt budžeta grupā vai vispār nestudē, ir jāapmaksā ar saviem nodokļiem kāda ministrijas ierēdņa vienīgā bērna (beidzis prestižu un labu Rīgas skolu) studijas, ja pēdējais pēc to beigšanas iekārtojas darbā ārvalstnieku kontrolētā bankā, telekomunikāciju uzņēmumā utt, utm un visu dienu domā kā uztaisīt pēc iespējas vienpusīgāku līgumu ar kuru maksimāli pazemot un apčakarēt to pašu mazpilsētas iedzīvotāju?
0
Dmitry 03.11.2011. 06.51
Lai nu ko nevajadzētu uzklausit – tos ”slavenos” shēmotājus kā Lembergs
un Co kuriem ir tikai viena doma kā kaut ko apkrāpt, piečakarēt, apmelot….
Tas ka valstij ir jāatlaiž parādi vien jau ir slikta zīme ka valsts ir nonākusi tik ekonomiski sliktā stāvoklī. Ir jāseko labiem piemēriem, jau autora pieminētai Somijai — kā atmaksāt parādus un virzīties uz priekšu!
Katrā ziņā, daudz kas jau ir mainijies kopš autors šo rakstu pirmo reizi publicēja tvnet.lv. Grieķijai tagad jau ir citi plāni, kā izstāties no Eirozonas un nevis pieņemt ”dāsno” piedāvajumu. Diez vai Latvijai šis piemērs vairs ir aktuāls….
0