Nost ar gļēvu pesimismu

Vai jūs zināt, kas ir Gunārs Astra? 

Vienai manai kolēģei bija nepatīkams pārsteigums, kad atklājās, ka neviens no viņas 2.kursa žurnālistikas studentiem nebija par viņu dzirdējis. Ņemot vērā samērā ierobežoto uzmanību, kuru sabiedrība pievērsa viņa dzimšanas astoņdesmitajai gada dienai 22.oktobrī, šie jaunieši nav vienīgie, kuriem šā drosmīgā Latvijas patriota vārds neko neizsaka.

Tas pats par sevi ir kauns, ka tikai 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudziem valsts atbrīvošana liekas tik pašsaprotama vai pat maznozīmīga, ka vecākiem un skolotājiem nešķiet svarīgi pastāstīt, bet studenti nepiepūlas uzzināt par tiem cilvēkiem, kuri ne tikai ticēja Latvijas atdzimšanai, bet bija arī gatavi visdrūmākajos stagnācijas gados par šo pārliecību nest upurus.

Par brīvību

Gunārs Astra bija viens no viņiem. 1961.gadā viņu notiesāja uz piecpadsmit gadiem soda nometnē par to, ka viņš bija uzdrošinājies tikties un runāt ar ASV diplomātiem. (Tagad par līdzīgu “noziegumu” cilvēkus lamā bijušais kompartijas centrālkomitejas darbonis Lembergs, taču, par laimi, viņa lāsti vairs debesīs nekāpj.) Iznācis no lēģera, Astra turpināja interesēties par notikumiem pasaulē un lasīt grāmatas, kuras PSRS bija aizliegtas. 1983.gadā, kad par PSRS valdnieku kļuva VDK vadītājs Andropovs, Latvijā sākās disidentu aresti, un Astru atkal apcietināja un notiesāja par “noziegumu” – pretpadomju literatūras glabāšanu un izplatīšanu.

Nonākot uz apsūdzētā sola, Astram nevarēja būt nekādu ilūziju ne par spriedumu, ne par to, kas viņu gaida pēc tam. Vājākam cilvēkam lēģerī jau pavadītie gadi būtu iedzinuši pienācīgo “cieņu” pret PSRS represīvo spēku, taču Astra neatteicās no savas pārliecības. Tieši otrādi. Tajā brīdī, par spīti padomju tiesneša, prokurora un čekistu meliem un draudiem, viņš nenodeva savu sirdsapziņu. Taču pat svarīgāk bija tas, ka laikā, kad gan viņa personiskajā, gan tautas dzīvē šķita tuvojamies visbezcerīgākie laiki, viņs apliecināja, ka nav zaudējis cerību: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas man dod spēku šeit stāvēt un elpot.”

Astru notiesāja uz vēl septiņiem gadiem soda nometnē. 1988. gada sākumā Gorbačova reformu laikā viņu amnestēja, bet viņš nomira tikai dažus mēnešus pēc iznākšanas no apcietinājuma, tā arī nepiedzīvojis ļaunā murga izgaišanu, kuru pats bija tik nešaubīgi un pareizi pareģojis.

Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāzina par Gunāru Astru, kaut vai aiz cieņas pret viņa likteni un ticību brīvībai. Taču ne tikai tāpēc vien.

Drosme un optimisms

Kā parāda viņa pēdējais vārds tiesā, savā dziļākajā būtībā Gunārs Astra bija ne tikai drosmīgs. Viņš bija arī optimists. Cilvēks, kurš ticēja labākai nākotnei par spīti visnomācošākajai tagadnei. Tieši šo īpašību dēļ Astra ir svarīgs ne tikai kā vēsturiska persona, bet arī kā dzīvs piemērs šodienai un nākotnei.

Mēs varam būt pateicīgi, ka Latvijā neviens vairs nevar nonākt cietumā par to, ka viņam mājās uz grāmatplaukta atrodas Orvela 1984, un ka cilvēki dzīvo daudz labāk nekā 1976.gadā, kad Astra ironiski prasīja VDK darbiniekam: “Nu, pasakiet, kas tā jums par valsti, kur pat citronus un apelsīnus nevar dabūt?”

Taču dažkārt nešķiet, ka līdz ar brīvības un labklājības pieaugumu Latvijas sabiedriskajā telpā būtu vairojusies ticība nākotnei, kuru iemiesoja Gunārs Astra. Tā vietā gļēvs pesimisms – īpašības, kuras ir tikpat cieši savstarpēji saistītas, kā drosme un optimisms – bieži vien valda diskusijās un komentāros par Latvijas patreizējo situāciju un nākotnes izredzēm. Šāda attieksme ne tikai saēd individuālus raksturus, bet kaitē arī sabiedrībai kopumā uzlabot savus dzīves apstākļus. Jo kāpēc gan pūlēties, ja viss jau tā vai tā būs slikti.

Lietas iet pareizā virzienā

Taču pat par spīti šim negatīvismam, mēs tomēr virzāmies uz priekšu. Pēdējās nedēļas aizvien vairāk apliecina, ka oligarhu nozīmība politikā iet mazumā. Vēlēšanu rezultātā ne Šķēle, ne Šlesers neiekļuva Saeimā, un Lemberga ietekme ir mazinājusies. Ja var ticēt publiski izskanējušajai informācijai par KNAB “oligarhu lietu”, mūsu tiesībsargi turpina apliecināt savas spējas bezbailīgi izmeklēt noziegumus, kuros iesaistīti paši bagātākie un ietekmīgākie cilvēki mūsu valstī. Augstais VID ierēdnis Vladimirs Vaškevičs, kura vārds parādījies kontrabandas lietās un kurš Tautas partijas valdīšanas laikā šķita gandrīz vai neaizskarams, pagājušajā nedēļā notiesāts uz diviem gadiem cietumā.

Turklāt mēs ne tikai atbrīvojamies no oligarhiskiem sārņiem. Pasaules Bankas Doing Business reitingā Latvija uzlabojusi savu vietu par desmit pozīcijām, un šajā nozīmīgajā biznesa vides vērtējumā tagad apsteidzam pat Igauniju. Kā norāda Pasaules Bankas vecākais ekonomists Marcins Pjatkovskis, biznesa vides uzlabošanas ziņās “Latvija pagājušā gada laikā ir bijusi viscentīgākā valsts. Tā ir ieviesusi visfundamentālākās reformas starp citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.”

Mums nav tiesību padoties

Vai tas nozīmē, ka viss pie mums ir kārtībā, un nav vairs nekas jāuzlabo? Protams, ka ne. Tomēr minētā attīstība parāda, ka pozitīvas izmaiņas ir iespējamas. Jo vairāk cilvēki to sapratīs un skatīsies nākotnē ar optimismu, jo ātrāk šīm izmaiņām sekos citi soļi pareizā virzienā.

Paldies Dievam, mūsu laiks nav salīdzināms ar Padomju savienību 1983.gadā. Taču ir cilvēki, kuri nespēj attapties un piepilda sabiedrisko telpu ar vaimanām, ka arī tagad piedzīvojam kādu “ļaunu murgu”. Tieši šiem gļēviem pesimistiem ir izdevīgi aizmirst par Gunāru Astru, jo viņa piemērs vēsta, ka mums nav tiesību nolaist rokas un padoties.