Iesvēta pieminekli Gunāra Astras atdusas vietā

Rosina dibināt Gunāra Astras ordeni, kas būtu zvaigznes veidā

Klātesot vairākiem desmitiem cilvēku, sestdien tika iesvētīts piemineklis Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras atdusas vietā Meža kapos.

Par spīti lietainajam laikam, piemiņas brīdis pulcēja gan vecāka gadagājuma cilvēkus, gan jauniešus, novēroja aģentūra LETA. Pasākuma dalībnieku vidū bija arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK politiķis Imants Parādnieks.

Savā uzrunā mācītājs Guntis Kalme atminējās Astras dzīvesgājumu, citēja viņa teikto un rakstīto, kā arī citu teikto par viņu. Kalme norādīja, ka Astras bijušās LPSR Augstākajā tiesā teiktais pēdējais vārds novieto viņu blakus Mārtiņam Luteram, kurš teica: “Te es stāvu un citādi nevaru.”

Mācītājs vērtēja, ka patiesība darīja Astru brīvu, savukārt viņa vajātājus ieslēdza bailēs – bailēs no Latvijas neatkarības. Patiesība ir pārdabisks, pārcilvēcisks spēks, tāpēc režīms baidījās no patiesības paudējiem, norādīja Kalme.

Viņaprāt, patlaban ir vērts padomāt par valsts neatkarību, kā arī to, ko ikviens ir izdarījis un var izdarīt, lai dzimtene būtu tiešām brīva, kā to vēlējās Astra. Dievs mums ir devis šo varoni – zvaigzni, un, ejot viņa pēdās, būtu jāiet ar īpašībām, kas viņam piemita – ticību, patiesību un pašaizliedzību, norādīja Kalme.

Viņš arī vērsa uzmanību uz to, ka Astram nav piešķirts nekāds valsts apbalvojums, un rosināja dibināt Gunāra Astras ordeni, kas būtu zvaigznes veidā. Ja tam neesot naudas, tad esot pēdējais laiks “utilizēt Pārdaugavā stāvošo monstru” un par iegūto naudu uzcelt pieminekli Astram, pavēstīja mācītājs. Šis priekšlikums tika uzņemts ar aplausiem un izsaucieniem: “Pareizi!”

Klātesošie par godu Astram izpildīja dziesmas un skaitīja dzejoļus, kā arī dalījās atmiņās par kopīgām tikšanās reizēm. Kādā no šādām tikšanās reizēm Astra esot izvilcis linu maisiņu ar Latvijas smiltīm, kuru viņš 15 gadus nēsājis līdzi. Šodien šīs smiltis tika viņam “atdotas”.

Jau ziņots, ka 22.oktobrī Astram būtu 80.dzimšanas diena, tāpēc Latvijas Okupācijas muzejs šo dienu pieminēja ar izstādi, piemiņas sarīkojumu un atceres brīdi pie Astras atdusas vietas Meža kapos.

Gunārs Astra ir viens no ievērojamākajiem pretpadomju aktīvistiem, kas nevardarbīgi pretojās padomju okupācijas varai Latvijā pagājušā gadsimta 60.-80.gados. Īpaša nozīme ir viņa runai – 1983.gada 15.decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktajam pēdējam vārdam, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”

Šī runa, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas valsts vēsturē. Tā pierāda, ka Latvijas valsts neatkarības ideja bija dzīva visu padomju varas periodu.

Astra dzimis 1931.gada 22.oktobrī Rīgā Elzas un Lariona Astru ģimenē. Gunāram ir vecāks brālis Harijs un jaunāks brālis Leons. Ģimene pie sava skaistā uzvārda tikusi, latviskojot tēva dzimtas uzvārdu Astratjevs. Gunāra tēvs Larions Astratjevs cēlies no Maskavas forštates krievu vecticībnieku ģimenes, taču māte zēnus audzināja latviskā garā.

Līdz trīsdesmit gadu vecumam, kad Astru pirmo reizi tiesāja par pretpadomju darbību, viņš bija paspējis mācīties Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, strādāt VEF rūpnīcā, īsu brīdi arī Popova vārdā nosauktajā Rīgas Radiorūpnīcā un pēc tam Latvijas Valsts universitātes Skaņu un gaismas laboratorijā. Viņš bija dienējis arī padomju armijā.

1961.gada 20.oktobrī Baltijas kara apgabala Kara tribunālā sāka skatīt Valsts drošības komitejas ierosināto krimināllietu pret Gunāru Astru un Edgaru jeb Fjodoru Tuheli. Krimināllietā Astru apsūdzēja dažādās pretpadomju darbībās laikā no 1957. līdz 1959.gadam, tostarp par to, ka viņš Rīgā ir iepazinies ar diviem ASV diplomātiem, centies ar tiem uzturēt kontaktus, satiekoties Jūrmalā, vēlāk Maskavā, zvanot un sūtot sveicienus uz Maskavu caur citiem cilvēkiem. Apsūdzētie stāstījuši amerikāņu diplomātiem par padomju dzīvi, par Rīgā esošo ārzemju radiostaciju slāpētāju, par slepenajiem cehiem VEF rūpnīcā, kas izpildīja militāros pasūtījumus. Noziegumi tika kvalificēti kā dzimtenes nodevība, un par to tika piespriests sods 15 gadi pastiprinātā režīma labošanas darbu kolonijā. Ieslodzījumā Astra bija līdz 1976. gada 23.februārim.

1983.gada 15.septembrī Astru vēlreiz arestēja. Viņu apsūdzēja “par to, ka viņš, būdams 1961.gadā notiesāts par sevišķi bīstamu valsts noziegumu – dzimtenes nodevības un pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanu -, pirms sodāmības dzēšanas termiņa izbeigšanās savu attieksmi pret padomju varu neizmainīja un, vadoties no saviem padomju varai naidīgiem uzskatiem un nacionālistiskām tieksmēm nolūkā graut un vājināt padomju varu, no jauna izdarīja pretpadomju aģitāciju un propagandu, kas izpaudās pretpadomju ideju, uzskatu un apmelojošu izdomājumu (kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, aicina uz cīņu pret padomju varu, lai to gāztu) saturošas literatūras sistemātiskā izplatīšanā, kā arī tāda paša satura literatūras izgatavošanā un glabāšanā tajos pašos nolūkos Latvijas PSR teritorijā laikā no 1976.gada līdz 1983.gada 6.janvārim”.

1983.gada 19.decembrī LPSR Augstākā tiesa viņu sodīja ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem sevišķā režīma labošanas darbu kolonijā un uz pieciem gadiem nometinājumā. Astru no apcietinājuma atbrīvoja tikai 1988.gada 1.februārī. Viņu amnestēja saistībā ar Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 70.gadadienu. 1988.gada 6.aprīlī Astra Ļeņingradā mira.