Urbanovičs Aizspogulijā

Pagājušajā nedēļā intervijā krievu valodā raidošajam Radio Baltkom Jānis Urbanovičs pateica, ka nevarot atklāt savu “plānu B” – ko viņš darīs, ja Saskaņas centrs neiekļūs nakamajā valdība. Viņš negribot tikt aicināts uz Drošības policiju.

DP uzdots interesēties par diezgan plašu jautājumu loku, taču varam vismaz cerēt, ka Urbanovičs netaisās protestēt pret savas partijas politisko neveiksmi ne ar genocību, ne kara noziegumiem, nedz arī veicot atentātus pret valsts amatpersonām, tirgojoties ar kodolmateriāliem vai viltojot naudu. Visdrīzāk Urbanovičam varētu būt bažas, ka viņa ieplānotā rīcība, lai, kā viņš pats saka, “piespiestu” Saeimas vairākumu atzīt viņa taisnību, varētu būt saistīta ar Valsts drošības iestāžu likumā minētajiem valsts drošību un varu apdraudošiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Jo kāpēc gan viņam būtu jāuztraucas par policiju, ja viņš plānotu rīkoties likuma ietvaros?

Plāns B – Biškeka

Šī nav pirmā reize, kad Urbanovičs ir devis mājienus krievu medijos, ka SC atstāšana aiz Ministru kabineta durvīm varētu izraisīt viņa vēlētāju – tā dēvēto krievvalodīgo – nemierus. 2010.gada pavasarī viņš paredzēja savai partijai uzvaru 10.Saeimas vēlēšanās un skaļi deklarēja, ka “es būšu vara”. Tomēr intervijā laikrakstam Telegraf viņš solīja Latvijā “Biškeku” jeb neilgi pirms tam Kirgizstanā piedzīvoto grautiņu atkārtošanos, ja gadījumā viņam neizdotos uzsēsties varas vertikāles galotnē. Tiesa, pēc 10. Saeimas vēlēšanām SC kā bija, tā palika opozīcījā, un Rīga kā bija, tā palika Rīga un nepārvērtās par kādu Centrālāzijas represīvā režīma galvaspilsētu.

Latvieši – kolonizatori

Taču atkal klāt jaunas vēlēšanas un atkal Urbanovičs draud ar krievvalodīgo organizēto pretestību, šoreiz gan atsaucoties uz citu Āzijas valsti un par piemēru ņemot Mahatmas Gandija vadīto neatkarības kustību, ar kuru no Indijas tika izspiesti angļi. Zīmīga analoģija, kurā latviešiem Latvijā tiek kolonizatoru un vairākuma apspiedēju loma. Te nu bija vēlme beidzot sākt atklāti runāt par vēsturisko patiesību.

“Goda un cieņas bruņinieki”

Kad latviešu mediju pārstāvji Urbanovičam sāka uzdot jautājumus par šo skandalozo radiointerviju, viņš uzreiz sāka locīties un teica, ka nebūt neesot kūdījis uz nemieriem. Tieši otrādi, viņa atziņa, ka SC neiekļūšana valdībā dotu krievvalodīgajiem “morālas tiesības teikt, ziniet, lai cik par jums balsotu, kaut jūs iegūtu 51%, vienalga parlamentāra izeja jūsu taisnībai nebūtu šajā valstī, tas nozīmē, ka vajag piespiest” – patiesībā esot jāuzskata par mēģinājumu raidījuma klausītājus nomierināt un aicināt uz pacietību.

Savulaik arī par Biškeku Urbanovičs cītīgi stāstīja, ka viņš ir vienkārši pārprasts. Un tie nebūt nav vienīgie gadījumi, kad Saskaņas centra vadītājs nespēj saskaņot to, ko viņš saka krieviski, ar to, ko viņš saka latviski. Spilgti šīs pretrunas izpaužas viņa attieksmē pret kādu citu “ārpusparlamentāru” iniciatīvu – nacionālboļševika Vladimira Lindermana un radikālā krievu nacionālista Jevgeņija Osipova parakstu vākšanas kampaņu par Satversmes grozījumiem, kuri padarītu krievu valodu par otro valsts valodu.

Pagājušajā nedēļā intervijā žurnālam “Ir” Urbanovičs sākotnēji apgalvoja, ka “mēs uzreiz no [šīs iniciatīvas] norobežojāmies”.

Uz atgādinājumu, ka aprīlī intervijā portālam imhoclub.lv viņš nosaucis Lindermanu un Osipovu par “cieņas un goda bruņiniekiem”, Urbanovičs paziņo, ka “norobežošanās” šajā gadījumā nozīmē, ka “es aplaudēju tiem, kas ārpus politiskajiem procesiem cīnās par savu kultūru”, un nopriecājas, ka šīs aktivitātes netiekot iejauktas partiju kašķos.

Taču arī šis Urbanoviča oktobra skaidrojums ir skaidrā pretrunā ar paša aprīlī teikto, ka viņš priecājas par abu krievu radikāļu akciju kā atbalstu SC, bet cenšas noslēpt tā saiti ar savu partiju: “Jāspēj parādīt, ka krievi Latvijā spēj dot atbildi. Lūk, ko es nekautrējoties saku saviem partijas biedriem. Palīdziet Lindermanam! Bet, lūdzu, tikai tie, kas nav devuši deputāta zvērestu. (..) Tagad notiek mūsu mandāta, mūsu sarunu pozīcijas stiprināšana. Kā? Ar šīs parakstu vākšanas akcijas palīdzību.”

Pazudis tulkojumā

Vai te vainīgs atmiņas defekts, loģiskās domāšanas nepilnības vai vienkārši godaprāta trūkums? Vai arī varbūt problēma ir tīri valodnieciska, un Urbanovičs uzskata, ka krieviski pateikts “melns” latviski nozīmē “balts”? Tā vismaz intervijā “Ir” Urbanovičs liek saprast, atbildot uz pārmetumu, ka šādas nepārprotamas pretrunas var radīt latviešos, maigi sakot, bažas, ka viņš spēlē dubultu spēli: “Vai tad jūs domājat, ka es to nesaprotu? Bet, atvainojiet, man ir svarīgi ne pārāk ātri, nesteidzīgi virzīt tos Latvijas krievu prātus uz sadarbību. Es nevaru to izdarīt ātri. Es labi jūtu un redzu, cik ātri mēs varam virzīt vienu kopienu uz otru, ne sadursmei, bet sadarbībai. Tāpēc es runāju ar viņiem viņu valodā.”

Tā ir bīstama “sadarbība”, kura balstās uz atkārtotiem draudiem, un neuzticama “valoda”, par kuru Urbanovičs, tāpat kā Aizspogulijas Oliņš Boliņš, var visgudri teikt: “Ja es lietoju kādu vārdu, tas nozīmē tieši to, ko es vēlos, lai tas nozīmē – ne vairāk un ne mazāk.” Tie, kuri paņems šādu “partneri” valdībā, drīz vien atklās, ka viņi paši nonākuši murgainā Aizspogulijā. Un ievilkuši tur sev līdzi visu Latviju.