Vai enerģiju, kuru kāds ierēdnis bija ieguldījis 12 lappušu atteikuma rakstīšanā, nebūtu lietderīgāk investēt sistēmas sakārtošanā?
Ar zāļu kompensācijas mehānisma stratēģi – Veselības Ekonomikas centra direktora pienākumu izpildītāju Māri Taubi – diskutējot par to, ko šobrīd savu pilsoņu veselības vārdā dara vai ļoti bieži nedara Latvijas valsts, viņš kā pozitīvu piemēru min apmaksāto dzemdes kakla vēža skrīningu. Tūlīt kritiski piebilst: sieviešu atsaucība esot negaidīti zema.
Kā naglai uz galvas! Katra, kas kaut reizi saņēmusi uzaicinājumu veikt šo pārbaudi vai bezmaksas mamogrāfiju (krūšu izmeklējumus), ir pārliecinājusies, ka „dāvanas iesaiņojums” drīzāk noņem patiku, nevis iedvesmo to izmantot dzīvē. Birokrātisks un vidusmēra lasītājam pat īsti nesagremojams teksts, ne miņas no frāzēm „laipni lūdzam” vai „patiesās rūpēs par jūsu veselību iesakām”. Zemē nomesta tik ļoti vajadzīgā nauda! It kā dāvinātājs šo velti būtu sniedzis pat nevis formālas pieklājības vadīts, bet gariem zobiem. Žurnāliste un arhitekte Ieva Zībārte, kādā sarunā situāciju formulēja profesionālās kategorijās: „Nepareizs dokumentu dizains.”
Ar šo lietu atkal nācās saskarties, gatavojot jaunā “Ir” numura rakstu par smagi slimiem pacientiem, kuriem šogad valsts atteicās apmaksāt dārgos pretvēža medikamentus, kas tikai formāli izrādījās iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā. Manās rokās nonāca moderno zāļu atteikumi divām meitenēm – Santai un Montai. Saspringtajā valsts budžeta situācijā, kad mediķi diemžēl ir spiesti jau saknē nocirst cerības jaunākās paaudzes medikamentu iespējas likt lietā, lai veselību atgūtu cilvēki ar metastātiskām vēža formām, šo meiteņu izredzes bija pozitīvas. Rīkojoties ātri un efektīvi, valsts varēja tikt pie divām lojālām un laimīgām pilsonēm, divām potenciālajām nodokļu maksātājām.
Personiski pazīstu sievieti, ko, tāpat kā šā gada pavasarī 17 gadus veco Santu, pirms vairāk nekā desmit gadiem piemeklēja asins vēzis. Modernās molekulāro tehnoloģiju zāles Latvijā tolaik vispār netika lietotas, kur nu vēl valsts apmaksātas, taču viņai ļoti laimējās. Tā laika darbavieta, starptautiska kompānija, kā arī privātpersonas deva iespēju veikt ķīmijterapiju Vācijā. Viņa atgriezās mājās dzīvespriecīga un starojoša, pilnībā izveseļojās. Strādā vadošā amatā uzņēmumā, kura akcionārs ir tā pati Latvijas valsts, aizraujas ar modernajām dejām, ceļo. Skarbā pieredze viņu nav salauzusi, tieši otrādi – darījusi psiholoģiski noturīgāku.
Nezinu, vai tas pats notiks ar Santu un Montu. Viņu izredzes saņemt laikmetīgu terapiju tika dzēstas nevis iejūtīgā un taktiskā, bet birokrātiski šerpā formā, kas pat robežojās ar cinismu. Protams, valsts iestādes abstrahējas no personiskām ciešanām. Mašinērijai ir viens pīpis, vai atteikums tiek izsniegts cilvēkbērnam, kas vēl nav izbaudījis dzīves garšu, vai pensijas vecuma kundzei. Vai maznodrošinātajam, vai labi situētam pilsonim. Tā dēvētajam valsts kompensējamo medikamentu C sarakstam, kurā ietilpst dārgās pretvēža zāles, terapija pēc orgānu transplantācijas, smagām reimatoīdo artrītu formām, kā atzina Māris Taube, prioritāte nav arī nepilngadīgie, kāda atteikuma saņemšanas brīdī bija Santa.
Pirms vēlēšanām izrādījās, ka valsts, kas glāba “Parex banku” un tagad glābs “airBaltic”, bet pavasarī nebija gatava glābt Santu un Montu, naudu kompensējamo zāļu cauruma aizbāšanai tomēr spēja atrast
Protams, ir virkne juridisku formulējumu, likumdošanas aktu, kuru nosaukumi neizbēgami bija jākļauj atteikumos, ja tādus nācās sūtīt, bet kālab tik delikātajā situācijā valsts nevarēja ar saviem jau tā fiziski un morāli sagrautajiem iemītniekiem runāt kaut cik cilvēcīgi un saprotoši? Lietot elementāras pieklājības frāzes „mums jāatvainojas” vai „centīsimies palīdzēt, tiklīdz šāda iespēja radīsies”. Tā vietā – „personas viedokļa noskaidrošana nav nepieciešama, ja no gadījuma būtības izriet, ka personas viedokļa noskaidrošana nav iespējama vai nav adekvāta”.
Vai Māris Taube un vīri, kuru vārdi vīd zem atteikumu tekstiem – Veselības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš, Veselības norēķinu centra direktors Andrejs Doveiks -, spētu iedomāties sevi vai savus bērnus šo meiteņu vietā?
Jā, protams, ierēdņi un ārsti arī ir tikai cilvēki, kurus situācija, kad naudas pietiek tikai pusei nāvīgi slimo, bet medicīniski perspektīvo pacientu, nevajadzīgi konfrontē vienu ar otru un ar slimniekiem. Latvija ir maza, visi cits citu pazīst. Mediķu aprindās jau kā folklora izplatījies stāsts par kādu kundzi, kas – likteņa ironija – pati visu mūžu nostrādājusi “Onkocentrā”, palīdzējusi daudziem pacientiem un labi pārzina moderno medikamentu iespējas, bet šogad smagi saslimusi un… palikusi tūdaļ aiz valsts kompensēto pretvēža preparātu robežas. Cerībā kaut ko sarunāt, devusies pie zāļu naudas dalītāja Veselības norēķinu centra meitenēm. Tās uztaisījušas kafiju, kopā paraudājušas, bet neko līdzēt nav nespējušas.
Pirms vēlēšanām izrādījās, ka valsts, kas glāba “Parex banku” un tagad glābs “airBaltic”, bet pavasarī nebija gatava glābt Santu un Montu, naudu kompensējamo zāļu cauruma aizbāšanai tomēr spēja atrast. Izraut no nāves ķetnām Santu līdz tam brīdim bija palīdzējusi sabiedrības atsaucība platformā “ziedot.lv”. Šīs organizācijas vadītāja Rūta Dimanta atzīst, ka cilvēku solidaritāte tagad esot tik liela, jo vairāk nekā jebkad agrāk viņi paši uz savas ādas ir pārliecinājušies, ko nozīmē nolemtība un nabadzība. Montas ģimene labdarības organizācijā vākt naudu ķīmijterapijai vērsās tikai tad, kad 33 starošanas reizes, kas pretēji attīstīto valstu praksei, netika kombinētas ar modernajām zālēm, izrādījās mazefektīvas. Bet viņas komplicētajā gadījumā nauda kā ēst bija vajadzīga pašā slimības sākumā, nevis tad, kad valstij tā, kā atklājās, tomēr atradās. Un arī vairāk nekā brīdī, kad, bezspēcībai pārmācot neērtības sajūtu, viņa lūdza palīdzību līdzcilvēkiem.
Vai enerģiju, kuru kāds ierēdnis bija ieguldījis 12 lappušu atteikuma rakstīšanā Montai, nebūtu bijis lietderīgāk investēt sistēmas sakārtošanā? Lai slimnieki nekļūtu par krievu ruletes dalībniekiem, bet cīnītos pret savu slimību kopā ar valsti, jūtot atbalstošu, iejūtīgu un iespēju robežās izpalīdzīgu attieksmi?
Komentāri (14)
anete_raugule 29.09.2011. 10.21
Stāsti, ko var un vajag bāzt degunā zaļzemnieku un šleseristu vēlētājiem. Ne jau kaut kādu abstraktu naudu 3A ar saviem pakalpiņiem iebāž savā kabatā vai izmanto savās pašreklāmas kampaņās, bet gan naudu, par ko varēja izglābt gan šīs divas meitenes, gan palīdzēt daudziem citiem Latvijas cilvēkiem.
0
Monika Krūmiņa 29.09.2011. 12.44
Tik tiešām, asins vēža slimnieki Latvijā ir galīgā bezcerē novesti: ja tic statistikai, tad leikēmijas slimniekie Latvijā ir ‘tikai” 4000, un tiem pašiem zāles nevar sagādāt valsts – tas jau ir galīgais stulbums. Ja tepat kaimiņos – Igaunijā, Tartu – hematologi ļoti uzmanīgi paskaidro, ka Latvijā pacienti tiek ārstēti pēc pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu metodes, tad ko tur vispār vairs runāt. Un tas viss laikā, kad medicīna pasaulē iet straujiem soļiem uz priekšu, un asins vēzis tur nav no tiem bezcerīgākajiem vēža paveidiem! Hematologi vai katru mēnesi brauc uz semināriem ASV un citur, bet savas zināšanas praksē nepielieto, jo, redz, valstij nav līdzekļu zālēm. Tad vismaz lai sertificē tās zāles, ko jau sen ar panākumiem lieto Krievijā un Baltkrievijā! Tak nē – labāk lai cilvēki mokās un mirst jauni!
0
mary75 29.09.2011. 10.17
“Pirms vēlēšanām izrādījās, ka valsts, kas glāba “Parex banku” un tagad glābs “airBaltic”, bet pavasarī nebija gatava glābt Santu un Montu, naudu kompensējamo zāļu cauruma aizbāšanai tomēr spēja atrast.”
———————————————————
Manuprāt, šis teikums par mūsu valsti izsaka visu.
Atrodam naudu nezin kam, mums ir simtiem nevajadzīgas iestādes – barotnes politiķiem, tai pat VM nauda tiek izlietota visi zina, kā, toties tam, kam valsts, vispār, radīta – cilvēkam, mums naudas nav.
Pretīgi lasīt par tiem ierēdņiem, politiķiem un visu šo sistēmu, kas te radīta, kur pat lielākās muļķības, cūcības un noziegumi ir likumīgi, un jebko var pamatot ar birokrātisku papīru, kas, būtībā, ir nirgāšanās par cilvēku un veselo saprātu.
0