Operācija "Medvedevs" • IR.lv

Operācija “Medvedevs”

17
Krievijas vadoņi Dmitrijs Medvedevs un Vladimirs Putins, kas amatos samainīsies vietām. Foto: AFP/LETA
Pauls Raudseps

Demokrāti pārstāv savus vēlētājus. Diktatori pakļauj cilvēkus savai gribai. Čekisti organizē sazvērestības gan pret savu, gan pret citām tautām.

Pat sēdēdami valdnieka krēslā, viņi jūtas kā pagrīdnieki, kuri iesūtīti ienaidnieka teritorijā, lai veiktu kādu specoperāciju. Nespēdami atmest savu spiegu domāšanu un slepenpolicistu metodes, viņi pārvērš visu politiku par nemitīgu cīņu “neredzamajā frontē”, kuras greizo spoguļu rindu savstarpējos atspīdumos paši droši vien ik pa brīdim nomaldās un vairs nesaprot, kur beidzas provokācijas un sākas politika. Vai arī otrādi.

Sestdien uzzinājām, ka 2012.gadā par Krievijas prezidentu atkal tiks ievēlēts patreizējais premjerministrs Vladimirs Putins. Valdošās “Vienotās Krievijas” partijas kongresā valsts prezidenta nosaukuma nēsātājs Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka viņš atbalstīs Putina ievēlēšanu nākamā gada martā. Savukārt Putins sāka atkal ievingrināties savu prezidentālo pilnvaru izmanotošanā un nosauca Medvedevu par savu pēcteci premjerministra amatā. Neviens nešaubās, ka tieši tā arī notiks.

Īslaicīgais prezidents

Jau kopš Medvedeva nozīmēšanas 2008.gadā plaši tika uzturētas mākslīgas diskusijas par viņa ietekmi un nākotni, taču sestdienas paziņojumi tām pielikušas punktu. Ja kādam vēl bija šaubas, tagad ir pavisam skaidrs, ka Medvedeva loma bija palīdzēt savam saimniekam Putinam izvairīties no nepieciešamības tā prasti sevi iecelt par prezidentu uz mūžu. Tādi gājieni varbūt der Kremļa nicinātajiem aziātiem, kuriem valstu nosaukumi visi beidzas ar “-stana” un kuri nav attīstījušies tālāk par austrumnieciskām despotijām.

Putina režīma augstākās elites pārstāvji sūta savus bērnus labākajās Anglijas un Šveices privātskolās, pērk dārgākos namus Londonā un pavada vasaras, savās baltajās jahtās slīdot gar Dienvidfrancijas krastiem. Viņiem būtu nedaudz neērti atzīties gara radniecībā ar tādām valstīm kā Turkmenistāna, tāpēc varas pārmantošanai bija jānotiek stingrā atbilstībā pilnīgi elastīgajai konstitūcijai.

Putins bija prezidents no 2000. līdz 2008.gadam. Lai šķietami pakļautos paša pasludinātajai “likuma diktatūrai” un izvairītos pārkāpt Krievijas konstitūcijā ierakstīto aizliegumu ieņemt šo amatu vairāk nekā divas reizes pēc kārtas, viņš iedarbināja specoperāciju “Medvedevs”. Kremlī nonāca paklausīgais līdzšinējais padotais, kura viena no galvenajām priekšrocībām neapšaubāmi bija fakts, ka augumā viņš ir vēl īsāks par Putinu. (Oficiāli viņu augumi nav zināmi, taču tiek uzskatīts, ka Putins ir 170 cm, bet Medvedevs tikai ap 162 cm garš, kas padara viņu par vienu no īsakajiem “līderiem” pasaulē.)

Apsteigs Brežņevu

Kamēr Medvedevs rādīja pasaulei savu liberālo seju un runāja daudz tukšu vārdu par nepieciešamību Krieviju modernizēt un apkarot korupciju, Putins izmantoja savus četrus gadus kā valdības vadītājs, lai Klusajā okeānā šautu uz vaļiem ar arbaletu, kādā VIP pasākumā greizi nodziedātu piecdesmito gadu amerikāņu hitu “Blueberry Hill”, Gruzijā sarīkotu karu un kaimiņvalsts teritorijas bruņotu okupāciju un vēl veiktu izmaiņas konstitūcijā, kuras pagarina prezidenta pilnvaru termiņu no četriem līdz sešiem gadiem. Tātad nākamgad Putins varēs uzsākt savu otro, šoreiz jau divpadsmit gadus ilgu valdīšanas posmu, kura beigās 2024.gadā viņš jau būs atradies Maskavas varas piramīdas virsotnē ilgāk, nekā savulaik tur nokūkoja kompartijas ģenerālsekretārs Brežņevs.

Putina salīdzināšana ar stāgnācijas krusttēvu Brežņevu nav nejaušība. Pēdējos desmit gados režīma ieviestais Krievijas tautsaimniecības modelis valsti ir nevis modernizējis, bet gan padarījis to aizvien atkarīgāku no gāzes un naftas, kas veido divas trešdaļas no eksporta un gandrīz pusi no valdības ienākumiem. No šiem dabas resursiem gūtā peļna ir ne tikai padarījusi Maskavu par pilsētu ar vislielāko miljardieru skaitu pasaulē, bet arī finansējusi valsts birokrātiskā aparāta nemītīgu izplešanos. No 2000. līdz 2009.gadam federālās valdības darbinieku skaits Krievijā pieaudzis par 68%, vairojot kukuļņēmējus un smacējot privāto iniciatīvu.

Nav brīnums, ka aizvien vairāk pastiprinās naudas aizplūšana no valsts: pēc oficiālajiem datiem šā gada pirmajos sešos mēnešos no Krievijas izvesti 30 miljardi dolāru. Un nākotnes perspektīvas kļūst aizvien drūmākas. Starptautiskais Valūtas fonds samazinājis tautsaimniecības izaugsmes prognozes 2011. un 2012. gadam, inflācija svārstās ap 9%, un valdība sagatavojusi budžetu ar 1,5% no IKP deficītu, taču tas balstās uz pieņēmumu, ka naftas cena būs simt ASV dolāru par barelu. Jau budžeta sagatavošanas laikā cena bija zemāka, un pēdējā mēneša aizvien spēcīgākās bažas par gaidāmo pasaules ekonomikas izaugsmes palēninājumu likušas tai krist vēl vairāk.

Drīz pēc Putina paziņojuma viņa ilggadējais finanšu ministrs Aleksejs Kudrins, kurš ir viens no retajiem Krievijas valdības pārstāvjiem, kuram uzticas Rietumu investori un analītiķi, paziņoja, ka jaunajā valdības modelī viņš netaisās piedalīties. Varbūt viņš ir apvainojies, ka Putins neizvēlējās viņu kā nākamo premjerministru, taču viņa lēmumu droši vien ietekmēja arī apziņa, ka nākamie gadi nebūs viegli Krievijas ekonomikai. Sestdien viņš žurnālistiem teica, ka naftas cenas varētu samazināties līdz sešdesmit dolāriem par barelu nākamo trīs gadu laikā, norādīja, ka Krievijas pensiju fondam ir 31 miljarda dolāru liels deficīts, un kritizēja lēmumu nākamajos trīs gados palielināt izdevumus par Krievijas bruņotajiem spēkiem par 65 miljardiem dolāru.

Agresīvā Krievija

Pēdējais skaitlis mums kā Krievijas kaimiņvalstij ir sevišķi zīmīgs, jo tas apstiprina Maskavas vēlmi audzēt muskuļus, ar kuriem var pavisam tieši un brutāli mēģināt palielināt savu ietekmi. Uz līdzīgām domām vedina Somijas Nacionālās aizsardzības koledžas ekspertu nesen publiskotais ziņojums, ka Krievija īsā laika posmā ir dubultojusi (!) Ļeņingradas kara apgabalā izvietoto spēku lielumu.

Kamēr Kremlī sēdēja Medvedevs, daudzi Rietumu vērotāji un pat valdības varēja sev iestāstīt, ka ir iespējams “putinisms ar cilvēcisku seju” un ir vērts mēģinā “pārlādēt” attiecības ar Krieviju. Noraujot masku “Dmitrijs”, Vladimirs ieņems savu īsto vietu Krievijas tēla centrā, un tas neizbēgami nozīmēs arī agresīvāku toni un rīcību attiecībās ar Rietumvalstīm, tai skaitā arī ar Latviju. Turklāt augošās ekonomiskās un politiskās jukas Eiropas Savienībā var Kremļa saimniekam radīt spēcīgu kārdinājumu palielināt savu ietekmes sfēru.

Tas, protams, ir vēl viens svarīgs faktors, kurš jāņem vērā Latvijas jaunās valdības koalīcijas veidotājiem. Vai Putina partijas sabiedrotā “Saskaņas centra” iekļaušana valdībā uzlabotu mūsu attiecības ar Krieviju, kā viņi paši apgalvo? Vai, tieši otrādi, šī nekļūtu par Putina otrās prezidentūras pirmo ārpolitisko uzvaru, kura jānostiprina un jāizmanto, lai ietiektos vēl dziļāk Eiropas Savienībā un NATO?

Tāds rezultāts nebūtu vēlams ne partijām, kuras palīdzētu to sasniegt, ne Latvijai, kura izpelnītos Krievijas ietekmes zonā nonākušas valsts slavu, ne mūsu sabiedrotajiem, kuru drošība līdz ar to tiktu mazināta. Vārdu sakot – no čekistu viedokļu tā būtu ļoti veiksmīga operācija.

 

Komentāri (17)

ritvars_kl 29.09.2011. 05.31

Paldies Raudsepa kungam par skaidru mūsu kaimiņu politikas redzējumu uz izpratni. Tikai jautājums par Latvijas politiku šādā situācijā reducējas uz jautājumu – Vai nobīties no šādas politikas, kuru mēs labi izprotam un šīs bailes attiecināt arī uz ES un NATO, kurās tagad Putins “dziļāk ietieksies”. Tātad, vai mēs konsekventi un praktiski “oponēsim” šādai ietekmei jeb nobijušies faktiski demonstrēsim Putina politikas sekmes pāri ES un NATO robežai.

+4
-1
Atbildēt

1

    dzintarz > ritvars_kl 29.09.2011. 11.23

    Paturot prātā, ka Lilitas prezidents tik ļoti vēlas doties Austrumu virzienā, ļoti ieteicami ir sekot procesiem Lilitas prezidenta un viņa dāmu POPam tik ļoti tuvajā kaimiņvalstī!
    Latviju glābs SirdsGudrāsSievietes!

    Laimas M. ilgstošā Turcijas vizīte vien ir apbrīnas vērta! Kāds plašums, kāda domu bagātība, kāds konsekvents panglobālisms! Benjāmiņieši, latgalieši, īrijieši, turcijieši… Cerēsim, ka sieviete atradīs “shortcut” uz Ķīnu un beidzot arī uz Tibetu vai kādu extraordināru Malaizijas džungļuvalsti, kas spēs saglabāt “viņas identitāti”.
    Through millions and millions of light years.

    0
    0
    Atbildēt

    0

inesite15 30.09.2011. 10.33

O-bana !

– kas par kaifu – NOSAPŅOT kādam kurkulim SEVI PAR KAUT JEL KO – un salīdzināt –

– tie “sīk-krievulandes sīk-TAK JAU-personāzhi” no vienas puses…
un salīdzinājumam – TAK JAU – dabiskā kārtā izlecošie mūsējie – O-LJA-LJAA! – politbasketbolistu 2.-3. kārtas zemtupeles poļitzvezda, par piemeeru, ar oi-kulturiibas priekšpiekabīti ….
un 2.-3. kārtas politmamzelju šļauganais – modradēlu klasesbiedru padumu piešpigotais – apbučotājs D. –

– “operacia DURIK un citi raud-soļu pārdzīvojumi” no sērijas “ocen kusac hocecca !” –

nekā jau sevišķa, bet kaut kāda sīknauda saskries – a ko darīt, ja neko citu neprot …..

BŪTU NU SKROMNEJE PACENTUŠIES TIE NEKURIENES NEKAS BŪT TOMĒR !

+1
0
Atbildēt

0

ritvars_kl 29.09.2011. 05.40

Jā, piemirsu vēl šajā sakarā pieminēt to, kā 2.sept Dienā par Krievijas nākotni izsakās nu jau lielu Eiropas kino balvu saņēmušais režisors Sokurovs.

+2
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu