Veselības sistēmas neprāts, tuvredzība, “nesaturēšana”

Zāles, ar ko ārstēt veselības sistēmas ielaistās kaites

Slimo ne tikai cilvēki, slimo arī sistēmas. Patlaban nopietna palīdzība nepieciešama arī Latvijas veselības aprūpes sistēmai, kurā strādāju jau astoņpadsmito gadu. Gribu norādīt uz Latvijas veselības aprūpes sistēmu, tās organizatoriskām „slimībām” un iespējamiem to risinājumiem jeb „zālēm”.

Slimība nr.1: valsts veselības biznesa „neprāts”

Pacientu, kurš sirgst ar personības dubultošanos vai pat, nedod Dievs, trīskāršošanos, nopietni ārstē psihiatri. Bet ko darīt ar valsti, kura patlaban spēlē tādu kā trīspirkstu lellīšu spēli: pati ir gan pakalpojuma pasūtītāja (nosaka, kādus un cik daudz veselības pakalpojumus pasūtīs un cik tie maksās), gan pakalpojuma nodrošinātāja (palīdzību sniedz valstij piederošās slimnīcās), gan maksātāja (veic apmaksu par sniegtajiem pakalpojumiem).

Citiem vārdiem sakot, imitē uzņēmējdarbību. Kamēr naudas bija ciešami pietiekami, viss notika daudzmaz gludi. Problēmas sākās līdz ar krīzi un kopējās naudas daudzuma samazināšanos. Normālā biznesa vidē būtu skaidrs – samazinoties pieejamajam līdzekļu daudzumam, būtu no kaut kā jāatsakās, jo to vairs nevar atļauties ( t.i., es par Ls 5 varu nopirkt mazāk nekā par Ls 7). Bet sistēmā sapulcēti gaišākie prāti, kuri saka – mums ir risinājums! Tā kā „veikals” pieder mums un mēs paši varam noteikt cenu, par kādu paši no sevis šo „preci” pērkam – samazināsim pakalpojuma cenu! Un mums vienalga, ka apkārt itin visam (pārtikai, energoresursiem, medikamentiem, galu galā arī darbaspēkam) izmaksas tikai pieaug. Turklāt, lai valsts kasē nodokļu veidā vēl ieripotu kāds lieks lats, palielināsim nedaudz PVN – medikamentiem un medicīnas precēm kopš 2008.gada no 5% uz 12% un medicīnas iekārtām – no 12% uz 22%. PVN likmju paaugstināšanas dēļ Stradiņa slimnīcas pakalpojumu pašizmaksa kopš 2008.gada pieaugusi par Ls 1 800 000!

Turklāt, ja pirms dažiem gadiem ar slimnīcām valsts norēķinājās par sniegtajiem pakalpojumiem pēc padarītā darba, tagad, samazinoties naudas daudzumam, ir atrasts risinājums, aiz kā „noslēpties” – tāmes finansējums jeb „lielais, melnais burvju maiss”. Mēģināšu paskaidrot – pagājušajā gadā viena „bāzes” pacienta ārstēšanai valsts atvēlēja Ls 314,70, taču šogad tarifā aprēķināts vien Ls 244,30. Īpaša pamatojuma šādam samazinājumam nav, vien tiek paskaidrots, ja reģionu slimnīcās ar šādu naudas summu tiek galā, arī jums ir jātiek! Tā kā šādu pacientu Stradiņa slimnīcai vien ir 24 555 gadā, var aprēķināt, ka šajā pozīcijā līgums samazināts par Ls 1 568 466. Un šādas pozīcijas līgumā ir vairākas.

Zāles pret slimību nr.1

Atslēgas vārds: adekvāti tarifi. Jāpārskata pacienta ārstēšanas izmaksas universitātes slimnīcās un reģionālajās, lokālajās slimnīcās. Stradiņa slimnīca ir universitātes slimnīca ar visām no tā izrietošajām sekām. Šeit nonāk pacienti ar sarežģītākajām saslimšanām no visas valsts. Akūto pacientu īpatsvars Stradiņa slimnīcā ir 81%.

Tāpat pildām arī izglītības un pētniecības funkciju. Pētniecības joma jāattīsta, sekojot aktualitātēm, kas notiek pasaulē. Tas viss maksā naudu, kas atšķiras no reģionālo slimnīcu izmaksām, bet nevaram apstāties. Mums ir zāļu pētījumi un klīniskie pētījumi, šūnu transplantācijas jomā esam vieni no pionieriem. Pasaulē šīs lietas attīstās ļoti strauji.

Ir objektīvi jānovērtē katrs pakalpojumu veids. Varam precīzi pateikt, cik izmaksā viens pacients katrā profilā, mūsu tarifi ir noteikti. Esam gatavi ar tiem startēt un parādīt, no kā veidojas mūsu pakalpojumu cenas. Savukārt valstij pretī jānovērtē, cik tā var atļauties nopirkt. Bet situācijā, kad aizvērts tik daudz slimnīcu vai arī tās nesniedz valsts neatliekamos pakalpojumus, baidos, ka valstij vairs nav izvēles. Tā ir spiesta pasūtīt pakalpojumus tajās iestādēs, kurās tas funkcionē.

Piemēram, Rīgas 1.slimnīca pēc reorganizācijas turpina dienas stacionāra darbu. Viņiem vairs nevajag uztraukties par izmaksu ziņā „nezināmajiem” pacientiem, tur tiek darīts tikai tas, par ko viņiem samaksā.

Sākot darbu, ir jāsaprot, kādi ir mūsu īstermiņa un ilgtermiņa mērķi.

Šobrīd turpinās apjukuma periods kopš 2008. gada, kad gāja labi, taču esam izgājuši cauri krīzei. Diemžēl nav skaidri noformulēts virziens, kurā būtu jāstrādā. Visi vaino valsti, kopējās politikas virzības trūkums ir tas, kas noved cilvēkus apjukumā. Esam spiesti pielāgoties situācijai. Piemēram, gada pirmajā pusē trūcīgos ārstējam, turklāt par šiem pacientiem valsts maksā citādāk un īpaši, taču otrajā pusgadā jāturpina ārstēt, tikai par to atsevišķi vairs nemaksās (esot iekļauts „lielajā, melnajā burvju maisā”). Būtu labi, ja zinātu, ka nākamajā gadā darīsim tādas lietas, aiznākamajā – tādas. Ir vajadzīgs ilgtermiņa skatījums uz lietām. Valdības maiņai nevajadzētu ietekmēt ilgtermiņa kopējo platformu un politiku. Katram nākamajam ministram jāturpina darbs no iepriekšējā punkta, iespējams, pārliekot uzsvarus, bet nepārlecot no futbola uz regbiju.

Slimība nr.2: veselības sistēmas „tuvredzība”

Valstij nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu saviem iedzīvotājiem atbilstošu veselības aprūpi. Un šāda situācija nav tikai Latvijā. Pat bagātajā Amerikā ļaudis sūrojas, ka nevar saņemt pienācīgu aprūpi, atbilstošu iespaidīgajām izmaksām.

Kopumā situāciju varam ilustrēt ar zemāk redzamo attēlu:

No krāna tekošais ūdens simbolizē iedzīvotāju slimības, ūdens līst uz grīdas, bet kāds (valsts) to mēģina savākt, respektīvi, veselības budžets, kas tiek tērēts slimību ārstēšanai. Taču ūdens ar katru gadu līst arvien spēcīgāk (pacienti vēršas pie ārstiem ar arvien ielaistākām slimībām), bet „grīdas lupata” (valsts veselības budžets) ar katru gadu kļūst arvien mazāka.

Iedziļinoties, kā šie līdzekļi tiek izlietoti, top skaidrs, ka paliks arvien sliktāk. Neatliekamā palīdzība, kas tagad tiek segta no valsts, ir visdārgākais palīdzības veids, taču par profilaksi un plānveida palīdzību, kas dotu jūtami labākus rezultātus un izmaksātu mazāk, domā minimāli. Valsts līdzekļu trūkuma dēļ patlaban ir atteikusies no plānveida stacionārās palīdzības apmaksas. Respektīvi, kopējo valsts veselības politiku var raksturot ar frāzi „mēs jums palīdzēsim, kad būs pavisam slikti”. Baidos, ka, raugoties caur šādām veselības aprūpes „brillēm”, varam iedzīvoties krietnos punos. Ko darīt?

Zāles pret slimību nr.2

Piedāvāju citas „brilles”, caur kurām paraudzīties uz veselības aprūpi. Un tā ir „mēs jums palīdzēsim nesaslimt” politika. Atskatoties uz iepriekšējo attēlu, jaunā politika ir vērsta nevis uz ūdens savākšanu, bet gan krāna aizgriešanu.

Šādas politikas iedarbību varu ilustrēt ar modeli šeit pat Latvijā. No savas iepriekšējās darbavietas – Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra pieredzes varu minēt labu profilakses piemēru – zobārstniecības aprūpe bērniem. Bērnu zobu ārstēšanai valsts katru gadu tērē aptuveni piecus miljonus latu, aptverot tikai aptuveni 50-55 % bērnu, savukārt profilaktiskās aprūpes programma, kas ietver izglītojošus un praktiskus padomus, lai motivētu vairāk rūpēties par savu zobu veselību, kopumā izmaksā Ls 400 000, ar to tiek „aptverti” ap 90-95 % bērnu. Rezultātu objektīvi parāda KPE indekss, kas ilustrē attiecību starp bojātajiem, plombētajiem un izrautajiem zobiem – 1992.gadā tas bija 5,8, tagad – ap 2. Progress ir būtisks.

Šādas politikas veiksmīgai īstenošanai, protams, pats būtiskākais ir visas sabiedrības aktīva iesaistīšana.

Pirmkārt, profilakse un skrīninga programmas. Nepieciešams izstrādāt skrīninga programmas visu vecumu iedzīvotājiem, uz kurām būtu jāierodas obligāti. Ja cilvēks regulāri ik pēc noteikta laika ierodas uz apskatēm, viņš saglabā valsts apmaksāto palīdzību „nākamajā līmenī”. Skrīninga programmas valstij būtu jāapmaksā 100% apmērā bez pacienta līdzmaksājuma. Neierašanās gadījumā cilvēks pakāpeniski sāktu zaudēt iespēju saņemt valsts 100% apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Piemēram, pirmajā kavētajā reizē pacienta līdzmaksājums par skrīninga programmu ir 20%, nākamajā – jau 50% utt.

Otrkārt, ģimenes ārstu loma. Ģimenes ārstiem būtu nepieciešams tāds apmaksas mehānisms, kurā ārsts būtu ļoti ieinteresēts darboties, lai viņa pacienti būtu iespējami veseli. Senos laikos karaļu galmos dziedniekam algu maksāja tikai, kamēr karalis bija vesels, bet pārtrauca, kad „viņa augstība” sasirga. Ģimenes ārstiem šajā modelī ir ļoti būtiska loma – viņš iedzīvotājam ir „ceļa rādītājs” un padomdevējs.

Treškārt, plānveida palīdzības atjaunošana. Ja cilvēks gājis uz regulārām pārbaudēm un konstatē kādu problēmu, viņam būtu tiesības šo plānveida palīdzību saņemt ar 100% valsts apmaksu. Saslimšanas agrīnā stadijā vai plāna operācijas – tās gandrīz vienmēr ir prognozējamas un ir daudz lētākas ārstēšanas ziņā nekā ielaistu vai neatliekamu gadījumu ārstēšana.

Ceturtkārt, neatliekamie un pēkšņie saslimšanas gadījumi varētu kļūt par apdrošinātāju biznesu. Par to tālāk.

Slimība nr.3: apdrošināšanas „vitamīnu” trūkums

Nozares speciālistu aprindās līdz šim jau vairākkārt runāts par veselības apdrošināšanas attīstīšanu. Saprotams, ka nepieciešams laiks, lai veselības apdrošināšana kļūtu par reālu instrumentu un problēmu risinājumu nelaimes un ārkārtas gadījumos. Būtiski, lai cilvēki apdrošinātos savlaicīgi. Nevajadzētu būt situācijai, kad divas dienas pirms iestāšanās slimnīcā cilvēks piemeklē sev izdevīgāko apdrošināšanas polisi, kas sedz ārstēšanas rēķinu par vairākiem tūkstošiem latu. Visiem zināma apdrošināšanas sabiedrības RSK (bijusī Rīgas slimokase) prakse un liktenis.

Kā jau minēju, neatliekamā palīdzība, ko patlaban sedz valsts, ir visdārgākais palīdzības veids. Akūtu, smagu pacientu kļūst arvien vairāk. Naudas līdzekļi šīs palīdzības nodrošināšanai ir ierobežoti un pat samazinās. Tāpēc šeit saredzu darbības lauku apdrošinātājiem.

Jārunā arī par valsts politiku orgānu transplantācijas jomā. Šogad Stradiņa slimnīcā veicām pirmo aknas transplantāciju un pēc tam vienu aiz otras trīs sirds transplantācijas. Diemžēl par šīm glābtajām dzīvībām slimnīcas valdei un godājamiem profesoriem bija jāgatavo paskaidrojums Veselības ministrijai, jo šādi pakalpojuma veidi no valsts nav apmaksāti un šādu operāciju izmaksas ir salīdzinoši ļoti augstas.

Zāles pret slimību nr.3

Veselības apdrošināšanai vajadzētu būt kā glābšanas laivai pie kuģa sāniem, nevis kā glābšanas riņķim, atrodoties jau ūdenī.

Gan neatliekamā medicīna, gan transplantācija varētu kļūt par apdrošināšanas produktu. Cilvēks tiek apdrošināts pret pēkšņām saslimšanām vai īpaši dārgām manipulācijām, operācijām. Pie pareizas iepriekšējas skrīninga sistēmas šādiem gadījumiem jābūt krietni retāk nekā patlaban. Turklāt iedzīvotājiem būtu iespēja izvēlēties apdrošināties, un tad saslimšanas gadījumā maksā apdrošinātājs, vai neapdrošināties un saslimšanas gadījumā segt visus ārstēšanās izdevumus pašam (identiski, kā ar automašīnas apdrošināšanu).

Apdrošinātāji šajā sistēmā saņemtu skaidrus spēles noteikumus: kas ir viņu biznesa objekts, līdz ar to var piedāvāt dažādas apdrošināšanas programmas, piemēram, „traumas un pēkšņas saslimšanas” – Ls 10 gadā, „transplantācijas programma” – Ls 20 gadā, „sirds asinsvadu programma” – Ls 30 gadā. Tādejādi pacients, konsultējoties ar savu ģimenes ārstu, zinot veselības stāvokli, izvēlas programmas, kuras iegādāties, lai izvairītos no lieliem tēriņiem.

Pasaulē plaši pielietota apmaksas metode, kas strādā, ir dažādi fondi, kas daļēji ir kā atbalsts eksperimentālajai medicīnai. Tas pie mums ir kas jauns un neatklāts. Lai varētu apmaksāt sarežģītas operācijas un pētniecisko medicīnu, arī Latvijā vajadzētu veidot šādus fondus, ko atbalstītu uzņēmēji, pētniecības organizācijas, kurām ir kādi jauni produkti. Artavu šajos fondos varētu ielikt arī turīgie iedzīvotāji.

Slimība nr.4: personāla „nesaturēšana”

Vistuvākajā laikā veselības aprūpe saskarsies ar vēl kādu problēmu. Tā ir spēja vai drīzāk nespēja labos speciālistus noturēt ar to atalgojuma līmeni, kāds Latvijā ir noteikts. Ārvalstu kompānijas gan slepus, gan atklāti vervē mūsu speciālistus, piesolot konkurētspējīgu atalgojumu, pat valodu kursus un atbalstu dzīvesvietas atrašanā svešzemē.

Stradiņa slimnīca daudz darījusi, lai cauri visiem šiem krīzes laikiem saglabātu darbinieku kodolu. Esam optimizējuši saimnieciskus procesus, bet medicīnas personāla kodols mums ir palicis, lai saglabātu spēju nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem. Ja valstī parādās nauda, nevar vienā dienā izveidot iestādi, kas sāks sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, jo tam ir vajadzīgi speciālisti. Tas sasaistāms arī ar Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa būvniecību – varam uzbūvēt ultramodernu slimnīcu Eiropas līmenī, taču, ja nebūs cilvēku, kas tajā strādā, tam visam nav jēgas. Jāsaprot, ka medicīnas personāls ir mūsu lielākā vērtība, nevis ēkas vai iekārtas.

Zāles pret slimību nr.4

Šajā gadījumā atbilde ir pavisam īsa: tikai un vienīgi adekvāta samaksa par veikto darbu un sniegto palīdzību. Ja medicīnas personāls jutīs ilgtermiņa politiku un sapratīs sistēmu, kurā viņš strādā, tad, domājams, personāla aizplūšanas problēma ir risināma.

Nobeigumā vēlos aicināt veselības aprūpes sistēmas spēlētājus uz diskusiju jeb „sadarbības deju”. Labāk lai tā būtu tango, nevis pasodoble, kur kāds no spēlētājiem ir sakaitināts vērsis.

Autors ir Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētājs, finanšu direktors