Saskaņa 1918.gada republikā

Vēstures jautājumi nav īstais iemesls, kāpēc ar SC nevar veidot koalīciju

Ja mūsu valsts un tautas labklājības vairošanas brīnumlīdzeklis būtu vien no „Saskaņas centra” ilgi spiestā atzīšanās pār lūpām dabūt okupācijas vārdu jeb, Solvitas Āboltiņas vārdiem runājot, 1918.gadā dibinātās republikas pārmantojamības atzīšanu, tad var uzreiz apgalvot, ka mums jau nodrošināta laime pārticībā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, ja ne vārdos (un kura gan no partijām ir savā programmā tiešā tekstā pieminējusi 1918.gada republikas pārmantojamību?), tad darbos SC to ir ne reizi vien apliecinājis un turpina ik dienu apliecināt.

Kā? SC to ir darījis un dara, piedaloties vairāku Saeimas sasaukumu darbā, un Saeima, kā zināms, darbojas uz Satversmes liktiem pamatiem. Uz tās pašas 1918.gadā dibinātās Latvijas Republikas pamatlikuma – Satversmes – pamatiem, kuras darbība pilnā mērā atjaunota līdz ar 5.Saeimas ievēlēšanu 1993.gadā. Kopš tā laika nevienu Saeimas sasaukumu nav izlaidis SC līderis Jānis Urbanovičs. Tas manās acīs būtu pietiekams iemesls, lai neapšaubītu SC lojalitāti 1918.gadā dibinātajai un 1991.gadā atjaunotajai Latvijas Republikai. Kā lai neatzīst valsti, kurai paši kalpo un zvēr uzticību, stājoties deputāta amatā?

Protams, ka politikā vārdi nereti nozīmē vairāk par darbiem, tāpēc priekšvēlēšanu situācijā, iespējams, par ļaunu nenāktu tomēr izspiest un latvju tautas vēsturiskās brūces lieku reizi apslacīt ar SC balzamu par okupācijas fakta atzīšanas tēmu. Dažiem politiskiem spēkiem tas būtu īpaši noderīgi nokaitētās priekšvēlēšanu gaisotnes retorikā. Sevi par nacionālajiem spēkiem uzskatošās partijas varētu svinēt politisku uzvaru un baudīt zināmu katarsi, taču bauda būtu īslaicīga, jo pamatproblēma, kāpēc SC nav uzticams partneris valdībā, ar to vien nebūtu atrisināta. Okupācijas fakta atzīšana vai neatzīšana, vēstures, valodas vai citi nacionālie jautājumi nav īstais iemesls, kāpēc pret SC aicināšanu koalīcijā ar Vienotību vai Zatlera Reformu partiju ir jāizturas ļoti skeptiski. Īstie iemesli slēpjas citur, un tie arī būtu godīgi jānosauc, ja reiz mūsu visu mērķis ir godīgāka politika.

Uzticamības jautājums

Un godīgums šajā gadījumā nozīmētu atklāti pateikt saviem un arī SC vēlētājiem, ka šis politiskais spēks nav uzticams, jo nav godīgs ne pret vienu, tajā skaitā arī saviem vēlētājiem. Ja SC atbilde uz jautājumu par okupāciju ir nevis viena no divām vispār iespējamām atbildēm – jā vai nē -, bet gan trešā atbilde vārdā moratorijs (kā tas būtībā izriet no SC 4000 zīmju programmas 11.Saeimas vēlēšanām), tad tas, pirmkārt, ir negodīgi pret viņu pašu vēlētājiem un tikai pēc tam pret sarunu partneriem parlamentā.

SC vēlētājiem ir tiesības zināt, savukārt pašai partijai ir pienākums darīt zināmus savus uzskatus jebkurā jautājumā. Uzskati politikā mēdz būt dažādi, un jāciena ir pat politiskā pretinieka uzskati, taču moratorijs nav nekādi uzskati. Moratorijs ir izvairīšanās no atbildes un atbildības, un kā tāds nav pieņemams nevienā jautājumā. Politiķi parlamentā tiek ievēlēti, lai strādātu un īstenotu vēlētāju gribu, nevis nodarbotos ar moratorijiem. Sabiedrības pārvalde sastāv no problēmu izrunāšanas un risināšanas, nevis moratoriju vai tabu noteikšanas.

Ja SC vēlas nonākt valdībā vai pie tās stūres, tad tai būtu jāspēj paskaidrot arī, kādus tieši ekonomiskus uzskatus tā pārstāv. SC līderis Nils Ušakovs intervijā Latvijas Avīzei 3.augustā saka: „Mūsu apvienībai ir divējādas pieejas. No vienas puses, esam sociāldemokrātiski, ja runājam par attiecībām starp valsti un pilsoni. Mēs uzskatām, ka ir daudz cilvēku, kam jāpalīdz. Piemēram, jautājumā par mazo pensiju indeksāciju uzskatām, ka tā noteikti ir jāveic. (..) Ja runājam par “Saskaņas centra” pieeju ekonomikai, esam samērā liberāli. Mēs uzskatām, ka valstij pēc iespējas mazāk jāiejaucas uzņēmējdarbībā, netraucējot cilvēkiem pelnīt naudu”. Kā tad N.Ušakova sludinātais liberālisms iet kopā ar programmā piesaukto progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli? Un kur ar liberālu pieeju ņemt pietiekami naudas „palīdzēšanai” cilvēkiem?

Patiesībā jau SC svārstīgums un nespēja skaidri definēt savu pozīciju nepārsteidz cilvēkus, kas uzmanīgāk un ilgstoši seko līdzi politikai. Cik reiz nav bijuši tādi balsojumi, kad SC ir brīvais balsojums, bet gala iznākums liecina par ko citu? Lai atceramies kaut vai nesenās prezidenta vēlēšanas. Arī balsojumā par Jāņa Maizīša atkārtotu ievēlēšanu SC solīja viņam atbalstu, bet tad paši organizēja aizklātu balsojumu ar biļeteniem. Arī balsojumā par Saeimas pilnvarojumu valdībai vest sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem SC izvēlējās taktiku vispār nepiedalīties balsojumā, it kā šī valsts un smagā krīze uz viņiem neattiektos. Uz SC nekonsekvenci tiesiskuma jautājumos norādījusi arī pētniece Iveta Kažoka savā blogā www.politika.lv 29.maijā: „Iepriekšējos gados no šīs partiju apvienības ir nākuši ārkārtīgi pretrunīgi signāli: sākot ar atbalstu tiesiskuma iniciatīvām un beidzot ar pagājušās ceturtdienas nožēlojamo balsojumu par Šleseru. (..) Atšķirībā no SC, PCTVL teju vienmēr Saeimā atbalstīja uz tiesiskuma stiprināšanu vērstas iniciatīvas.” Tieši ar šādu rīcību SC paši sevi diskvalificē no dalības valdībā.

Durvis vaļā

Viss iepriekš teiktais nenozīmē, ka sadarbība ar SC nav vispār vēlama vai iespējama. Tā ir gan vēlama, gan iespējama, taču jautājums ir, uz kādiem pamatiem sadarbība tiek būvēta. Demokrātijas būtība ir interešu saskaņošana, vidusceļu meklēšana un sarunu vešana, un no šī procesa nav izslēdzams neviens parlamentā ievēlēts politisks spēks. Jo nobriedušāka demokrātija, jo labāk veicas ar sarunu vešanu. Tāpēc durvis SC deguna priekšā nav jāaizcērt ne pirms, ne pēc vēlēšanām. Neviena partija nav a priori jāizslēdz no sarunām tādēļ vien, ka krievi, latvieši vai citplanētieši, taču neviena partija nav arī automātiski jāņem jebkurā valdībā tāpēc vien, ka tā pārstāv piektdaļu vai trešdaļu vēlētāju. Tā tas nav nevienā valstī, un nav iespējams arī Latvijā.

Demokrātiskas iekārtas un parlamentārisma, kāds tas ir Latvijā, būtība ir tāda, ka valdību veido koalīcija no līdzīgi domājošām partijām, kuras spēj sarunu ceļā vienoties par darāmajiem darbiem, politiskās un ekonomiskās attīstības virzieniem. Lai kādi arī būtu vienas vai otras partijas uzskati vai orientācija, to koalīcijas galvenā saistviela ir savstarpēja uzticība, ka partneri viens uz otru var paļauties.

Ja Vienotībai neizdevās paļauties uz partneri ZZS, ar ko tad automātiski labāka būtu koalīcija ar tikpat neprognozējamo SC? Ne ar ko, ja vien pēcvēlēšanu sarunu gaitā neizkristalizētos ļoti stingrs un detalizēts koalīcijas līgums, kuram tikpat strikti sekot kopēja darba gaitā. Durvīm SC deguna galā jāpaliek atvērtām, taču par ieejas biļeti jākalpo nevis okupācijas jautājuma viļāšanai, bet SC spējai formulēt skaidrus uzskatus jebkurā jautājumā un tiem arī uzticīgi sekot.

Autore ir neatkarīga žurnāliste