Jurkāns: I’m the best!

Intervija ar bijušo TSP līderi par atgriešanos politikā

Bijušais Tautas saskaņas partijas (TSP) līderis Jānis Jurkāns šonedēļ paziņoja par lēmumu pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties politikā un startēt 11.Saeimas vēlēšanās no LPP/LC saraksta. LPP/LC programmu viņš tā arī nav izlasījis, bet Aināra Šlesera piedāvājumam piekritis, jo neviens cits nav vēlējies viņu pieņemt, turklāt Jurkānam ir viena konkrēta prasība – viņš vēlas būt ārlietu ministrs. Nekas vairāk un ne mazāk. Arī Saeimas deputāts viņš nevēlas būt, lai arī startēs vēlēšanās. Kāpēc Jurkāns šādi rīkojas, vai politiķis kādam ir ko “atstrādājis” un vai viņš ir nonācis finansiālās grūtībās – par to Ir.lv intervijā ar politiķi.

Kāpēc nolēmāt atgriezties politikā, bet nestāties partijā?

28.maijā Zatlers deva baigās cerības, ka kaut kas valstī var mainīties uz labu, bet kā jau es kaut kur rakstīju – Likteņdārzs noskaloja visas cerības. Man nav nekādu cerību, ka Zatlers var izmantot to kapacitāti, kas viņam bija maija beigās, viņš ar katru dienu iznieko savu lielo potenciālu, nenoliedzot, ka viņam tas vēl ir un viņš kaut ko dabūs. Bet neredzu nekā revolucionāra, nekā tāda, kas kardināli varētu izmainīt mūsu dzīvi. Tā ir viena lieta.

Otra – viņa palīgs jeb padomnieks ekonomikas jautājumos saka, ka pēc pāris gadiem es kā pensionārs saņemšu nabadzības pabalstu, ne pensijas. Nedomāju, ka tāda ranga cilvēks met ēterā tukšas, nepamatotas frāzes. Man kļūst baisi. Tad, kad paskatos riņķī apkārt – domāju, ka ir jāmēģina kaut ko darīt. Jūs jautāsiet – kāpēc Šlesers, kāpēc ne kāds cits? Vispirms tāpēc, ka Zatlers [pateicis] principā – [lai nāk] jaunie, vecie lai sēž mājās. Nu, ir “Saskaņa”, kas man vairāk piestāvētu. Bet “Saskaņa” šodien ir PCTVL Nr.2. Urbanovičs principā imitē Ždanoku, saskaņas vietā principā veicina nesaskaņu. “Saskaņas” valdē ir cilvēki, kas dibināja [organizāciju] “Par dzimto valodu”, tur tāds [Aleksandrs] Gapoņenko. Principā “Saskaņa” vairs nav tā struktūra, kuru es veidoju, no kuras es aizgāju. Šodien “Saskaņa” ir monopolists, viņa ir kļuvusi par krievu vēlētāju partiju. Atliek kas – Šlesers. Kurš gan cits, jo tā vai citādi – tur vismaz ir kaut kāda ideoloģija, kas varbūt sauktos – mums vajag varu, mēs zinām, ko ar to darīt.

Tā ir ideoloģija?

Viņu ideoloģija. Viņu mērķis ir vara. Varbūt neesmu visu izstudējis līdz galam, viņi varbūt runās par ģimenes vērtībām, varbūt par kristīgajām vērtībām, es neesmu lasījis. Netaisos stāties partijā, bet principā – tautas valodā runājot, viņiem nevajag ne saskaņu, ne reformas vai kā citādi, tur tas atslēgas vārds ir vara. Mēs zinām, kā pelnīt naudu, to pierādījuši esam, nopelnot sev, un zinām, kā nopelnīt valstij, un visi tie teksti, kurus jūs droši vien zināt.

Un tas jūs apmierina?

Mani apmierina tas, ka mani uzaicināja, ka man līdz 17.septembrim ir tribīne jeb man ir iespējas pateikt, ko es gribētu izmainīt šajā valstī. Vai izmainīs, neizmainīs – tā ir cita lieta, bet es vismaz kaut ko mēģinu darīt jeb mēģināšu darīt. Runāšu par to, ko vajadzētu mainīt, lai mēs sāktu dzīvot citādāk, lai sāktu dzīvot valstī, kas no nozagtas varbūt pārtop normālā. Kas vēl? Redziet, pirms 20 gadiem es tomēr piedalījos procesos un kaut ko pierādīju sev un valstij, es kaut ko izdarīju – mēs izdarījām. Latvija kļuva neatkarīga, un es saprotu priekšmetu, kas ir ārpolitika. Es zinu, kā ar ārpolitiskiem instrumentiem palīdzēt Latvijai sakārtot iekšpolitiskos jautājumus, jo citu uzdevumu man politikā nav – palīdzēt valstij sakārtot iekšpolitiskos jautājumus jeb šinī gadījumā – palīdzēt valstij sākt pelnīt naudu.

Tad pārfrāzējot, jūs Šlesera partiju izmantojat kā veidu, lai atgrieztos ārlietu ministra amatā, pat neizlasot viņa partijas programmu?

Es Šleseru pazīstu jau 16 gadus. Būtībā zinu viņa ideoloģiju. Ja jūs to nesauktu par ideoloģiju, bet nu es to sauktu.

Pret jūsu minēto premjera amata kandidātu, biedru, ar ko kopā startēsiet vēlēšanās, nupat sāktas procesuālās darbības, KNAB lūdza izdot viņu kratīšanai. Vai, jūsuprāt, tas nav šķērslis šādam amatam?

Ja es būtu Saeimā un prokuratūra atnāktu un teiktu, ka viņu vajag izdot, es būtu pirmais, kas balsotu par, ja tas viss būtu izdarīts profesionāli, ja tas nebūtu tāds politisks gājiens, pēc kā man tas viss izskatījās – pēc ļoti neprofesionālas KNAB rīcības. Es pieņemu, ka neviena sevi cienoša tāda ranga struktūra neļautu nevienam, ne Lembergam ņirgāties, ne Saeimai ņirgāties par viņu, bet tas notiek.

Ko KNAB vai prokuratūra, lūdzot izdot Šleseru, izdarīja nepareizi?

Ja jūs man pateiktu, ka jūs nāksiet mani kratīt dzīvoklī, ja es būtu kaut kur vainīgs vai bailīgs, es droši vien iztīrītu māju, vai ne? Lai mani nepieķer kādos nedarbos.

Tad KNAB un prokuratūrai nevajadzēja ievērot likumu?

Es nerunāju par likumu, mēs runājam par metodi, par stilu. Kur ir likums – cilvēku izsauc uz KNAB, bet viņš atbild – man jāiet suni ārstēt. Kad tad jūs varat? Nu, varbūt augustā es noiešu garām, nostaigāšu. Kāds te likums?

Vai tas nedemonstrē arī šā cilvēka attieksmi pret valsts tiesībsargājošajām iestādēm?

Jā, bet – ja jūs man prasīsiet, man nav ne mazākās cieņas pret struktūru, kas ir KNAB šodien, jo tik politizētu, tik nesakārtotu struktūru, kāds ir KNAB, grūti iedomāties. Visa tā kņada ap KNAB, kas ir bijusi Vilnīša sakarā, pēc tam Loskutova (..) visu laiku šī ir visnesakārtotākā atbildīgā struktūra. Kas viņai traucē strādāt – vai likumu par maz. Loskutovs tagad bija no varas partijām, varēja sakārtot.

Kādu iestādi jūs cienāt šajā valstī, vai ir kāda?

Grūti cienīt kādu šajā valstī. Vai šī ir valsts vispār?

Kas tad tā ir?

SIA. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību.

Kas ir kapitāldaļu īpašnieki?

Īpašnieki it kā ir tauta. Vara pieder tautai. It kā neviens ar varu, ar elkoņiem nav aizgrūstījies līdz tai Saeimai. Nekādi apvērsumi nav bijuši, bet 20 gadu laikā mēs esam nokļuvuši nozagtā valstī. Tā nav mana izdomāta frāze.

Kas to nozaga?

Mēs visi, es arī.

Ko es nozagu?

Mēs nozagām to, ar savu klusuciešanu ļaujot [zagt]. Ja jūs redzat, ka kāds zog un jūs par to nerunājat skaļi, nemēģiniet apturēt, vai jūs neesat līdzdalībnieks?

Jūs esat bijis deputāts virknē Saeimas sasaukumu, jūs arī bijāt klāt, jūs redzējāt, ka zog?

Jā, un arī uz manas sirdsapziņas ir viens otrs balsojums, par ko man ir kauns. Ir tāds jēdziens – jāatstrādā. It sevišķi, ja tu esi partijā, kas ir opozīcijā, kas būtībā neko nelemj. Un tad tev kāds kaut ko piesola un tad ir kāds balsojums, kur tu [pēc tam] bez maz vai skrien pirkstu mazgāt, jo tu jūties riebīgi, jo tu saproti, ka tas ir nepareizi.

Ko jūs esat atstrādājis?

Tas tagad nav svarīgi.

Jūs tagad esat nolēmis pārkāpt iepriekšējo solījumu un atgriezties politikā. Kāpēc nestājaties partijā?

Tāpēc, ka es gribu būt ārlietu ministrs. Nekas vairāk.

Tad jūs nevēlaties būt ierindas deputāts un strādāt Saeimā?

Es gribu būt ārlietu ministrs tāpēc, ka es zinu šo priekšmetu, es zinu, kā palīdzēt valstij.

Bet tās ir Saeimas vēlēšanas, nevis Ministru kabineta izveide.

Tas ir gan, gan. Ja es gribu par tādu kļūt, man vajag palīdzēt tai struktūrai, kurā esmu, nokļūt pie varas.

Vai tā nav tāda pati atstrādāšana, ko pirmīt minējāt?

Pagaidām nē. Kur jūs redzat atstrādāšanas momentu?

Jūs palīdzat Šlesera partijai pārvarēt… (Pārtrauc)

Jā, bet es biju ar mieru palīdzēt arī Zatleram, viņš mani neaicināja. Es biju ar mieru visiem.. es teicu, ka esmu ar mieru jebkurai partijai, kas mani aicinās, būt par ārlietu ministru, jo domāju, ka esmu profesionālis. Es to teicu vairākkārt un mani neviens neaicināja. Neviens!

Jūsuprāt, Latvijā citos politiskos spēkos vai to lokā nav potenciāli laba ārlietu ministra?

Es esmu vislabākais.

Kas jums tā liek domāt?

Man ir pieredze un tas, ko esmu izdarījis starptautiskā laukā.

Jūs esat par visiem vislabākais?

Jā, I’m the best!

Mums ir bijusi virkne ārlietu ministru, kas arī starptautiski labi novērtēti, vai tad ne?

Droši vien, bet man ir vienalga. Es domāju, ka nevienam nav tādu rezultātu kā man.

Kas tad ir jūsu rezultāts?

Mans rezultāts ir Latvijas neatkarība.

Tas nav jūsu vienīgā nopelns.

Jā, nav vienīgā, bet tas galvenais instruments tajā laikā bija ārlietas un ārpolitika. Jūs domājat, ka barikādes izglāba Latvijas neatkarību?

Jurkāns izglāba Latvijas neatkarību?

Ārpolitiskais dienests Jurkāna vadībā.

Ja godīgi, atbildes atstāj iespaidu, ka jums ir mazliet garlaicīgi, gribas amatu, gribas prestižu.

Jūs domājat, ka man viņa [prestiža] ir bijis pa maz. Es esmu stāvējis Apvienotajās Nācijās, kad uzvelk Latvijas karogu, skan himna, mūs uzņem. Es varētu stāstīt gari un plaši, bet jūs to negribat dzirdēt. Jums cits uzdevums. Ko jūs vēl no manis gribat dzirdēt? Man nevajag prestižu, bet es negribu, ka man pēc pāris gadiem būtu jāvācas prom no šī dzīvokļa [intervija notiek Jurkāna dzīvoklī Raiņa bulvārī], jo es par to nevarēšu samaksāt.

Jums ir finansiālas grūtības?

Jā, man ir finansiālas grūtības, jo tas, ar ko es rēķinājos – mana pensija, sievas pensija -, katru dienu kūst, jo elektrība, dzīves dārdzība, nu, jūs ziniet. Ja es nonākšu līdz nabadzības pabalstam. Vispirms tas ir pazemojoši – es saņemu nabadzības pabalstu. Un es negribu justies pazemots. Un, ja es jūtu, ka varu kaut ko darīt, tad es nesēdēšu malā. Es brīnos, kā tie cilvēki, kas jau šodien novesti līdz absolūtai nabadzībai, kā viņi šito visu var izturēt. Grieķi, itāļi un franči iziet ielās, protestē, viņi izrāda savu sašutumu par to, kā valsts ar viņiem apietas. Šeit – nekas! Bet jūs runājat par prestižu. Kāda velna pēc man tas prestižs, es varētu mierīgi spēlēt tenisu, golfu un tā tālāk, ar ko es rēķinājos, bet vairs es nevaru, jo ticu tam, ko Ķīlis saka. Un nedomāju, ka viņš publikai melo, ka viņš biedē, jo reāli, ja es paskatos savos izdevumos – ienākumos, es drīz to nevarēšu pavilkt.

Tad ministra alga jums palīdzēs?

Jūs visu mēģināt nonivelēt. Nav runa par mani, manu algu. Es varētu iet strādāt nezinu vēl kur, n-tās vietās pelnīt naudu, es to jau esmu darījis. Es runāju par valsti un jūtos atbildīgs. Patīk vai netīk – esmu daudzus gadus veltījis tam, lai mēs dzīvotu normālā valstī.

Kas ir tas, no kā šobrīd Latvija būtu jāglābj jūsu kā ministra vadībā?

No nabadzības.

Ārlietās?

Ārlietās būtu jāglābj no neprofesionāliem cilvēkiem, kas nezina, kā palīdzēt Latvijai risināt iekšpolitiskos jautājumus.

Kuri ir tie neprofesionālie?

Nosauciet man profesionāļus! Kad pienāks laiks un būs debates par ārpolitiku, es nosaukšu. Man ir vesela programma, kā pārkārtot, pārveidot ārpolitisko dienestu.

Iezīmējiet galvenos virzienus.

Nē, ne tagad. (..) Tālāk ziniet, ko gribēju vēl pateikt, jūs man vēl neprasījāt – ziniet, kur tā lielākā Latvijas problēma? Tas, ka Latvijas politika ir gūstā, viņu ir sagūstījuši tie cilvēki, kuri baidās sēdēt cietumā un par mums nozagtu naudu – man, jums, mums, visai sabiedrībai -, viņi pērk politiku. Un tā ir vislielākā nelaime. Kamēr no tās sērgas netiks vaļā, un pieredze rāda, ka gadiem no tās nevar tikt vaļā, priekšlikums būtu – ja nu nevar, tad izbeidz visas lietas. Absolūti izbeidz un sāk jaunu, skaitu dzīvi.

Kas ir tie cilvēki un ko nozīmē izbeigt?

Izbeigt lietas, kuras velkas gadiem un kur nav itin nekādu rezultātu. Ja mums stāsta, ka Lembergs tiek apsūdzēts smagos noziegumus, sabiedrībā lielai daļai viņš ir varonis. Ja reitingi nemelo, tad sabiedrībā viņš ir viens no populārākajiem cilvēkiem valstī. Tātad kaut kas nav kārtībā, kaut kas ir jāmaina. Vai nu viņš ir jānotiesā, jo grūti iedomāties, ka civilizētā valstī gadiem nevar cilvēku notiesāt.

Kur tad ir problēma, tiesībsargājošo iestāžu vājumā vai varbūt tas cilvēks ir nevainīgs?

Tiesībsargājošās iestādes mums stāsta, ka viņš ir turēts aizdomās smagos noziegumos. Cik gadus viņu turēs aizdomās? Vai nu tad notiesā, vai izbeidz. Tas velkas jau gadiem, un ko tas dod sabiedrībai?

Pēdējo gadu laikā vairāki redzami politiķi atgriezušies, lai strādātu. Tāds bija Šķēle, Ulmanis, bet viņiem tas viss beidzies ar fiasko. Vai jums veiksies labāk?

Nezinu, vai man veiksies labāk. Bet es vismaz būšu pateicis sev – tu nesēdēji malā, tu mēģināji. Es varēšu teikt saviem mazbērniem – es nesēdēju malā, es mēģināju, bet sabiedrībai nevajag. Kad es aizgāju prom no “Saskaņas” un no politikas, jo zināju, ka nevajag, man bija viegli, jo zināju, biju pārliecināts, ka [mani] nevajag. Tagad man liekas, ka vajag, ka varētu. Ir Bērziņš, kas it kā varētu būt valstsvīrs un pragmatisks, un varbūt, ka kaut ko beidzot varēs, ka nāks profesionāļi un izdarīs. Nu, labi, Zatlers pievīla. Vismaz mani, droši vien arī daudzus citus cilvēkus, nu, varbūt Bērziņš var kaut ko darīt. Nu, nebūs – man tas nav, kā jau teicu, prestiža jautājums. Man ir prestiža vairāk nekā es varu panest.