Kādus padomus prezidentam dos Egle?

Intervija ar Andra Bērziņa jauno padomnieci ekonomikas un tautsaimniecības jautājumos

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle savā amatā pavada pēdējās dienas – no 1.augusta viņa būs Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomniece ekonomikas un tausaimniecības jautājumos. Kamēr pie varas esošie diskutē par iespējām atsākt pensiju indeksāciju, Egle teic, ka daudz ātrāk – jau no nākamā gada vidus – būtu jāsāk paaugstināt pensionēšanās vecums. Padomniece arī saskata iespēju valsts pārvaldē ietaupīt vēl miljoniem latu, bet X stundā rosina samazināt nodokļus.

Kāpēc nolēmāt iet pie Bērziņa, nevis pie Zatlera?

Šie piedāvājumi nāca nevis vienlaicīgi, bet viens pēc otra. Līdz ar to man tiešām bija iespēja pārdomāt, kas ir tas, ko esmu darījusi, ko esmu sasniegusi, un kas ir tas, ko gribu sasniegt nākotnē. Tad, kad dzīvē nenāk šādi piedāvājumi, tad, protams, tu arvien vairāk ieej noteiktajā darbā un patiesībā nedomā par alternatīvām, jo vienkārši tam nav laika. Zatlera kunga piedāvājums man bija saistīts ar politiku un, ņemot vērā to, ka esmu politologs, tomēr nolēmu, ka šobrīd neesmu gatava iet politikā. Tas nav mans ampluā. Domāju, ka man ir daudzas citas stipras puses, ar kurām varu būt noderīga Latvijai. Tas bija mans bāzes uzstādījums. Šādā gadījumā nebija pat tik daudz svarīgi, kura politiskā partija tā ir. Man tajā brīdī primārais bija – vai gribu būt politiķis. Tas, ka varu iesēsties deputāta krēslā, tobrīd man nebija svarīgākais. Man svarīgākais – vai gribu darīt to darbu un vai tur varēšu sevi realizēt. Varbūt tāds jaunības maksimālisms, bet tāda esmu. Bērziņa kunga piedāvājums bija radikāli citādāks. Viņš uzrunāja tīri profesionāli. Es septiņarpus gadu biju strādājusi ar Latvijas biznesu, ar nozaru asociācijām, pašvaldībām, valsts institūcijām un, protams, ka tā pieredze, kas uzkrāta, [ir zināmas] lietas, kas strādā, kas nestrādā, ir izmantojamas, nav izmantojamas, pētniecības jaudas, kas ir pieejamas un kas nav pieejamas. Visa tā informācija man, protams, ir un es to varu likt lietā.

Jūlija sākumā nācāt klajā ar paziņojumu, kurā paudāt: “Es saredzu iespējas īstenot Zatlera uzstādījumus politiskās sistēmas maiņai un tiesiskuma atjaunošanai, kas ir nozīmīgi uzņēmējiem.” Kuras tad ir tās lietas, kuras būtu nepieciešams īstenot?

Kā vienu no piemēriem varētu teikt, ka mēs Latvijā ļoti daudz esam aizrāvušies, cīnoties cits pret citu, tātad politiķi pret politiķiem. Tā vietā mums būtu vienkārši jācīnās pret korupciju. Tiem cilvēkiem, kas ir pie Zatlera partijas šūpuļa, šis ir viens no būtiskākajiem uzstādījumiem, kas šai sākotnējā stadijā – cik nu man bija iespējams sekot līdzi tām norisēm un priekšlikumiem, kas tiek gatavoti, ir ļoti nozīmīga sastāvdaļa. Tas, protams, ir ļoti svarīgi biznesam.

Jūs arī esat minējusi, ka būtu nepieciešams pilnveidot Nacionālo reformu programmu un likt pamatus jaunam Nacionālās attīstības plānam. Kādas izmaiņas, jūsuprāt, ir nepieciešams, kādā virzienā tad jāstrādā?

Te man ļoti lielā mērā jāatsaucas uz Latvijas biznesa pozīciju, kāda tā ir bijusi līdz šim. Ja mēs skatāmies Nacionālo reformu programmu, tad, protams, Ekonomikas ministrija to izstrādājusi, garā diskusiju procesā balstoties uz Eiropas vadlīnijām. Tomēr šajā reformu programmā nav atspoguļoti ļoti daudzi Latvijai svarīgi jautājumi, tajā skaitā demogrāfijas un migrācijas jautājumi. Kas tad tas par plānu, ja tas neatspoguļo dzīvo organismu pilnībā? Līdz ar to konfederācija sadarbībā ar arodbiedrībām vērsās pie Eiropas Komisijas ar lūgumu tomēr daudz stingrāk skatīties uz šiem jautājumiem un lūgt Latvijai to pārstādāt. Eiropas Komisija to neizdarīja, bet tas nenozīmē, ka mēs aizveram acis un tālāk šo jautājumu neizgaismojam. Līdz ar to Vides un reģionālās attīstības ministrija sāks darbu pie Nacionālā attīstības plāna – uzskatu, ka tām lietām, kuras Eiropas vadlīnijas nav ļāvušas iekļaut reformu plānā, būtu jāparādās Nacionālajā attīstības plānā. Tajā skaitā ne tikai skaistie saukļi par energoefektivitāti “20-20-20”, te Latvijai jābūt daudz pragmatiskākiem pasākumiem.

Kādas izmaiņas jūs plānojat Stratēģiskās analīzes komisijā?

Man ir bijusi pieredze skatīties un vērot ļoti aktīvo darbu, kas tika darīts, Žanetei Ozoliņai vadot Stratēģiskās analīzes komisiju. Tas, protams, bija cits laiks, citi izaicinājumi, starptautiskā dimensija. Man ir bijusi iespēja strādāt Roberta Ķīla vadībā. Tas patiesībā bija tāds ļoti dinamisks, aizraujošs un interesants laiks, tie piedāvājumi, kas tika izstrādāti, ļoti daudziem ir jābūt dzīvotspējīgiem. Ļoti skumji, ka nebija šis līderisms, lai to iekustinātu. Šobrīd domāju, ka personāliju jautājums nāks dabiski tajā brīdī, kad mēs vienosimies par lietām, kuras gribam atrisināt, jo prezidenta institūts ir ierobežots gan cilvēku, gan finanšu resursos.

Kā vērtējat grozījumus Komerclikumā, kas paredz prasību uzņēmējiem atklāt kapitālsabiedrību patiesā labuma guvējus?

Konfederācija piedalījās šajās diskusijās Saeimā un mēs uzturējām pozīciju, ka Eiropas Savienības direktīva ir jāievēro, patiesā labuma guvēja atklāšana ir likumdošanā jāiestrādā. Protams, ka tajā brīdī, kad sākam iet dziļumā, saprotam – jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Tad ir jautājums, kādu informāciju, kāda apjoma uzņēmumiem, cik dziļi, jo būtu muļķīgi no uzņēmuma, kas strādā Latvijā 10 gadus, prasīt izziņu par to, ir vai nav viņam “ofšoros” kaut kādi resursi. Te ir jāsaprot, uz kāda apjoma darījumiem, kādām nozarēm, lai vienkārši neveidotos jauna papildus birokrātija, ka tagad zeķu adītājiem jāskrien pateikt – nē, man Kiprā nav neviena konta.

Likums jau stājies spēkā, jūs rosināsiet kādas izmaiņas?

Mēs patlaban nekādas izmaiņas neplānojam rosināt. Ir jāskatās, kā šis likums strādā, un tad var izvērtēt, vai tas darbojas, vai nedarbojas. Katrā ziņā mēs bijām par to, ka šie patiesā labuma guvēji ir jāatklāj.

Kādus padomus dosiet prezidentam ēnu ekonomikas mazināšanai?

Šajā jomā man ir pāri pārēm [priekšlikumu]. Jautājums, cik aktīvi cilvēki vēlas strādāt, lai šo lielo bēdu mazinātu. Tas nav tikai stāsts par ierēdņiem, politiķiem, tas ir stāsts par katru no cilvēkiem. Kamēr mēs diskutēsim par to, ka es negribu maksāt visus nodokļus no algas, jo man jau pensijas nebūs, [tikmēr] mēs esam dziļā dimbā. Tad, kad mēs sāksim runāt tā, ka es šodien maksāju nodokļus, lai maniem vecākiem un citiem vecākiem būtu labas pensijas, tad, domāju, būs pārmaiņas.

Ja runājam par ēnu ekonomiku, pirmkārt, šeit liels darbs ieguldīts jau Finanšu ministrijas izstrādātajā ēnu ekonomikas samazināšanas plānā un nedeklarētās nodarbinātības samazināšanas plānā, ko izstrādāja Labklājības ministrija. Te ir jautājumi, kas risināmi, ieviešot paplašināto kolektīvo līgumu Latvijā, lai sakārtotu atalgojuma jautājumu. Domāju, tas neiztur kritiku – ja patlaban cilvēks studē augstskolā un maksā par studijām pāris tūkstošus latu, viņam tiek piesolīta darbavieta ar minimālo algu 180 latu apmērā. Visiem ir skaidrs, ka ne tas labi izskatās, ne ko dod tautsaimniecībai un Valsts kasei. Tātad, pirmkārt, ir iespējas, ko var risināt ar paplašināto kolektīvo līgumu. Otrs, ir ļoti daudzi priekšlikumi, kas skar [dažādas jomas] – sākot ar robežkontroli un beidzot ar akcīzes precēm. Tie visi ir nākuši no konfederācijas, pie tiem visiem patlaban strādā Finanšu ministrija. Priekšlikumi noteikti būs vēl.

Jūs minējāt, ka viens no iemesliem, kas sekmē ēnu darījumus, ir neskaidrība par to, ko valsts var piedāvāt ilgtermiņā. Kādus padomus prezidentam dosiet, lai sakārtotu pensiju sistēmu?

Latvijā sadarbībā ar Pasaules Banku un zviedru speciālistiem izveidotais modelis pamatā ir ļoti labs, tomēr tajā ir vairākas problēmas. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju, ir ļoti svarīgi visi trīs līmeņi. Manuprāt, būtu jādomā, kā veicināt un motivēt to, lai cilvēki uzkrātu vairāk, īpaši – trešajā līmenī. Labs instruments ir viņiem samazināt nodokļu slogu. Tā ir viena lieta. Otra – ja runājam par stabilitāti, ar indeksāciju nevar aizrauties situācijā, kad mums ir nepietiekami finanšu resursi speciālajā budžetā. Jau nākamā gada ceturtajā ceturksnī mums būs jāsāk aizņemties no valsts budžeta, lai izmaksātu pensijas. Otrkārt, dziļāk skatoties, patlaban pensiju sistēmā ir dziļa nevienlīdzība. Klasiska situācija – cilvēkam ar 10 gadu [darba] stāžu un cilvēkam ar 30 gadu stāžu minimālās pensijas koeficents būtiski nemainās. Manuprāt, būtu jāmazina šī nevienlīdzība, negodīgā situācija. Problēmas ir arī saistībā ar piemaksām par stāža gadiem līdz 1996.gadam, kas bija domātas sākumkapitāla novērtēšanas procesā pieļautās nevienlīdzības mazināšanai, bet tagad šo funkciju vairs neveic. Tā kā šī nevienlīdzība būtu jāsamazina pirmām kārtām. Ja man prasītu kā cilvēkam, kas grib, lai Latvijā ir ne tikai 1,9, 1,8 vai 1,7 miljoni cilvēku, bet, pieaugot valsts budžetam, primāri būtu jāskatās pavisam citā virzienā – tās ir ģimenes un tā ir demogrāfija.

Vai nevienlīdzīgā situācija pensiju sistēmā būtu jārisina, samazinot tiem, kam mazāks darba stāžs?

Nē, domāju, ka ir jānovērtē katrs mūža darba gads. Tas ir uzstādījums. Nav uzstādījuma par to, ka tagad taisīt kādus mākslīgus griezienus, kādam kaut ko atņemt, bet vienkārši – adekvāti novērtēt katra mūža gadu.

Bet kā uz priekšdienām šo jautājumu risināt?

Ir vairākas lietas. Jebkurā gadījumā ir jāpaaugstina investīciju slieksnis, ko izdara cilvēks. Šie pāris gadi, kas bija līdz šim, ir jāpaaugstina. Tiem jābūt vismaz kādiem 15 gadiem. Otra lieta – tas pats pensionēšanās vecums. Tas nav stāsts par 2016.gadu. Tas ir stāsts par to, ka mums pensionēšanās vecums straujāk jāpaaugstina jau ar nākamā gada vidu. Tas jādara, skatoties uz pensionējušos cilvēku skaitu, uz darba tirgū esošo skaitu un jaundzimušo skaitu, kas ir Latvijā.   

Tādu padomu dosiet prezidentam?

Šī ir bijusi Darbadevēju konfederācijas nostāja, tā ir arī mana nostāja. To noteikti arī paudīšu tālāk, jo tā ir mana dziļa pārliecība. Protams, tālāk ir jautājums, vai šādu padomu ņems vai neņems vērā. Tas ir atkarīgs no maniem argumentiem un situācijas.

Virkne ekonomistu norādījuši uz inflācijas pieauguma riskiem, kāds ir jūsu viedoklis – vai būtu veicami kādi pasākumi?

Man bija pieredze, strādājot jau pie 2006.gada inflācijas apkarošanas plāniem.

Veiksmīgi tie nebija.

Tie bija kārtīgi novēloti. Patlaban Finanšu ministrijā cenu stabilizācijas darba grupa ir sākusi darbu, mēs arī no konfederācijas aizsūtījām pēdējos priekšlikumus, kas vakar tika apstiprināti padomē. Tur ir vesela rinda pasākumu, kas, protams, ir jādara. Mēs arī gribētu, lai tiktu izstrādāti alternatīvi pasākumi – ne tikai, orientējoties uz atalgojuma regulēšanu, jo brīvā trigus apstākļos ir ļoti grūti ierobežot atalgojuma pieaugumu, darba devējam ir reāli jākompensē energoresursu, pakalpojumu un nodokļu pieaugums. Tas ir ļoti grūti izdarāms, tāpēc stundā X ir jābūt alternatīviem pasākumiem. Tie var būt tādi, kādus Eiropas Savienībā ir ieviesušas citas valstis. Te var skatīties gan uz pievienotās vērtības nodokļa samazinājumu energoresursiem, pārtikas produktiem. Piemēram, Maltā bija situācija, ka Maltas banka tiem uzņēmumiem, kas nepaaugstināja cenas, piesedzoties ar eiro ieviešanu, piešķīra speciālu uzlīmi. Līdz ar to tas pircējiem bija ļoti labs signāls – tur es varu iet, tur es varu pirkt, tur tirgotājs neplāno iedzīvoties uz eiro rēķina. Tā, ka ir daudzas lietas, ko stundā X ir jāiedarbina. Mēs nevaram tikai cerēt, ka kaut kā, mākslīgi turot algas [to varēs izdarīt], tas nebūtu vienīgais risinājums. Algas varētu turēt, ja mēs, piemēram, samazinām iedzīvotāju ienākuma nodokli vai kādu citu nodokli. Tad darba devējs redzētu, ka darbiniekam ir vairāk ieņēmumu un varbūt nav tā vajadzība.

No otras puses – budžeta konsolidācija jau vēl jāveic, vai nodokļu samazināšana patlaban būtu labākais?

Ir jāveic, protams. Bet tajā pašā laikā, kas ir darīts, lai samazinātu birokrātiju? Tas mums izmaksā visiem, ne tikai valsts budžetā, bet domāju, ka katram cilvēkam, skraidot ar saviem papīriem pēc parakstiem un zīmogiem. Te ir ļoti daudz ko darīt. Mēs neesam kārtīgi ne kādas ministrijas apvienojuši un tā tālāk. Tas, ko esam izdarījuši, īstermiņā nogriezuši cilvēkiem algas, atlaiduši no darba, zaudējot arī ļoti daudz kvalitatīvu cilvēku, neskatoties pēc būtības, ka tā slodze, tas papīru krāvums, kas tagad vienam cilvēkam ir jāpārkrauj, ir neadekvāts un patiesībā ne viss ir nepieciešams. Tur darbs ir. Sākot ar e-pārvaldības ieviešanu un daudzām citām lietām, kas ir darba kārtībā.

Cik lielai inflācijai būtu jābūt, lai jūs teiktu – jā, X stunda ir pienākusi? Kāda ir jūsu prognoze, kad tā varētu pienākt?

Es domāju, ka patlaban ir ļoti grūti [prognozēt]. Tagad ir tā lielā pretruna, ka mēs, no vienas puses, vēlamies pēc iespējas straujāku iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Tas, ko konfederācija jau pagājušajā gadā teica, – ja mēs vēlamies sasniegt vidējos Eiropas Savienības dzīves rādītājus, tad mums IKP izaugsmei pastāvīgi jābūt vismaz 5%. Tas neiet kopā ar Mārstrihtas kritērijiem. Tā ir pretruna. Mans uzstādījums ir tāds, ka, pirmkārt, mums jādzīvo saskaņā ar saviem līdzekļiem. Tātad mūsu budžetam ir jābūt labā formā, un eiro ieviešanas datums ir tikai tāds pamudinājums būt formā uz konkrēto laika periodu. Tā nav panaceja, lai mēs tagad ļoti labi dzīvotu. Tajā pašā laikā būtu jāapzinās, ka mums ir iekšpolitiskā situācija un arī ārpolitiskā situācija. Arī Eiropas Savienībā tīri ekonomiski lietas var mainīties. Tas periods, kurā mēs domājam par pievienošanos eirozonai, arī ir jāskatās – tajā brīdī, kad būsim gatavi pievienoties, vai gribēsim pievienoties? Vai būs tas īstais brīdis pievienoties?

Jūsuprāt, jāpārvērtē, vai mums vispār vajag pievienoties eirozonai?

Mums noteikti būs jautājums – kad pievienoties?

To nevajag darīt pēc iespējas ātrāk?

Protams. Tas, kas mums būtu jādara pēc iespējas ātrāk, ir paskatīties, kas ir tie galvenie traucēkļi, lai eiro ieviestu 2014.gadā, no kura gada mums ir jāpiemēro kādi alternatīvie vai ārkārtas risinājumi. Katrā gadījumā – laika nav daudz. Tas principā ir nākamā gada sākums, bet tas ir Latvijas Bankas prioritārs uzdevums – nākt ar šiem priekšlikumiem. Tad, protams, ar visiem sadarbības partneriem pie šā jautājuma kopīgi var strādāt.

Jūs minējāt, ka nekas daudz nav paveikts birokrātijas apkarošanā. Kas ir tās lietas, ko vajadzētu darīt?

Ir vesela rinda funkcionālā audita komisijas ziņojumu, kas nav izskatīti valdībā. Funkcionālā audita komisija ir strādājusi abu Dombrovska valdību laiku. Priekšlikumi ir sagatavoti, lēmumi nav pieņemti. Tas ir jautājums par politisko gribu un izšķiršanos. Tas ir pirmais solis, pēc tam jau var iet tālāk. Funkcionālā audita komisija ir izstrādājusi priekšlikumus gan par administratīvajo šķēršļu samazināšanu, kā, samazinot birokrātiju, valsts pārvaldē varam ietaupīt vismaz 27,2 miljonus komersantiem, 10,3 miljonus iestādēm (kontroles funkcijai kopā valsts tērē 80,6 miljonus). Otrs – veselības aprūpe, trešais – izglītība, ceturtais – pārvaldības struktūra, piektais – horizontālās funkcijas, kas ir finanses, personālvadība kopumā visā valsts pārvaldē.