Atgādinājums jaunās Saeimas deputātu kandidātiem
Pēc garām diskusijām 10.Saeimas priekšvēlēšanu posmā par politisko atbildību, nepieciešamību pēc jaunām asinīm un godīgumu, sabiedrība spēra nepieciešamo soli, pierādot, ka tā spēj sodīt neatbildīgus politiķus. Rezultātā no astoņdesmit trīs 9.Saeimā pārstāvētajiem deputātiem, kas kandidēja arī uz 10.Saeimu, deputātu mandātu ieguva tikai četrdesmit.
Neskatoties uz to, tikai septiņus mēnešus kopš brīža, kad jaunievēlētā Saeima sāka darbu, saskaņā ar SKDS pētījumu tikai 2,1% pilnībā piekrita apgalvojumam, ka 10.Saeima darbojas labāk nekā 9.Saeima. Pretēju viedokli pauda vairāk nekā puse aptaujāto (52%), no kuriem 28% iedzīvotāju pilnīgi nepiekrita apgalvojumam, ka 10.Saeima darbojas labāk nekā iepriekšējā. Neapmierinātību par Saeimas darbu vēlētāji ir pārliecinoši apstiprinājuši ar 10.Saeimas padzīšanu 23.jūlijā.
Kur meklējami šīs neapmierinātības cēloņi? Ko Latvijas iedzīvotāji sagaida no Saeimas deputātu darba un kas ir nepieciešams, lai Saeima atgūtu vēlētāju uzticību? Cēloņu ir daudz. Šajā rakstā norādīšu tikai uz diviem no galvenajiem.
Dialoga trūkums
Saeimas mājas lapā (www.saeima.lv) redzam, ka „Saeimas deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā, iesaistīties komisiju un frakciju darbā, apmeklēt Saeimas sēdes un deputātu darba grupas, tādejādi pārstāvot savu vēlētāju intereses”. Pieņemsim, ka deputāti pilda pirmos pienākumus, bet kā ir ar „savu vēlētāju” interešu pārstāvēšanu?
Šķiet, jau pašā formulējumā ir problēma. Kā lai deputāts zina, kas ir viņa vēlētāji? Un vai viņam nav arī pienākums kopā ar pārējiem viņa apgabala deputātiem Saeimā pārstāvēt sava apgabala iedzīvotāju intereses? Viņš gan zina (cerams!), no kura vēlēšanu apgabala ievēlēts un savas partijas priekšvēlēšanu programmas prioritātes. Bet pēc iekļūšanas Saeimā kā lai viņš zina, vai vēlētāji un vēlēšanu apgabala iedzīvotāji ir apmierināti ar viņa darbu Saeimā? Vai viņš tur savus un savas partijas priekšvēlēšanu solījumus? Aptaujas rāda, ka ļoti daudzi vēlētāji uzskata, ka deputāti un partijas savus solījumus netur. Vienīgais risinājums ir deputātam uzturēt ciešas saites ar sava vēlēšanu apgabala iedzīvotājiem, stāstīt par savu darbu Saeimā un skaidrot savus balsojumus.
Hana Pitkina (Hanna Pitkin) savā klasiskajā politoloģijas darbā „Pārstāvības jēdziens” definē vēlētāju pārstāvēšanu kā prezentēšanu jeb vēlētāju balsu, domu un perspektīvu paušanu publiskā likuma pieņemšanas procesā. Politiskā pārstāvēšana ir process, caur kuru pārstāvis prezentē, aģitē, simbolizē un rosina darbību savu vēlētāju labā. Modernajās demokrātijās šie potenciālie politiskie pārstāvji apvienojas partijās, kuras definē savus uzskatus un nākotnes vīziju partiju programmās.
Saeimu vēlot proporcionālās vēlēšanu sistēmas ietvaros, vēlētājs faktiski izdara divas svarīgas izvēlēs. Pirmkārt, atbalsta konkrētus deputātu sarakstus, ko partija izvirza katrā vēlēšanu apgabalā, tā akceptējot tās partijas nākotnes vīziju un uzstādītos mērķus. Otrkārt, ar „+” vai „-” vēlētājs atbalsta vai noraida deputātu kandidātus. Ar šādām darbībām vēlētājs uztic partijai un konkrētam deputāta kandidātam viņa vietā pieņemt lēmumus valsts līmenī, kā arī pārstāvēt attiecīgo Latvijas vēlēšanu apgabalu.
Tomēr sabiedrībai ir jābūt iespējai arī aktīvi līdzdarboties politikā, ne tikai piedaloties referendumos un vēlēšanās. Saeimas deputāta saiknei ar vēlētāju un savu vēlēšanu apgabalu nevajadzētu pārtrūkt ar brīdi, kad vēlētājs ir izdarījis savu izvēli un atdevis balsi. Politiskā līdzdalība nozīmē arī turpmāku iedzīvotāju iespēju iesaistīties politikas veidošanas procesos un lēmumu pieņemšanā. Vēlētājiem ir jābūt iespējai paust savus uzskatus par politikas perspektīvām ne tikai reizi četros gados, bet arī regulāri, aktīvi iesaistoties politisko procesu ietekmēšanā. Kuram gan citam vēlētājs varētu savus uzskatus vēl labāk un operatīvāk paust kā sava apgabala pārstāvjiem Saeimā?
Vēlētāju pārstāvjiem Saeimā nav tikai jāuzklausa vēlētājus, bet arī viņus jāinformē par esošiem un topošiem likumprojektiem, par savu nostāju pret tiem, kā arī par vispārējām politiskām aktualitātēm un nākotnes izaicinājumiem. Lai tas būtu iespējams, ir nepieciešams plašs, aktīvs un divpusējs dialogs starp deputātiem un sabiedrību. Latvijā diemžēl šāds dialogs netiek veidots.
Tieši šī dialoga trūkums ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ vēlētājos rodas neizpratne un neapmierinātība ar Saeimas darbību un vispārējo politisko procesu norisi valstī.
Nevēlēšanās sarunāties ar vēlētājiem
Kādas patlaban ir Latvijas iedzīvotāju iespējas politiskajai līdzdalībai bez jau pieminētās iespējas piedalīties vēlēšanās?
Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa pielikumu „Saeimas deputātu ētikas kodekss” deputātam ir jāuztur pastāvīgu un atklātu saikni ar sabiedrību (21.p.), deputātam ir jābūt atsaucīgam attieksmē pret sabiedrību un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem (22.p.) un deputāts nevar izvairīties no jautājumu atbildēšanas (23.p.). Specifiski uzstādījumi uzklausīt vēlētāju ierosinājumus un sūdzības un izskatīt vēlētāju iesniegumus ir norādīti arī Saeimas Kārtības ruļļa 196.pantā un attiecas uz deputāta palīga pienākumiem. Papildus tam, šis pants arī prezumē deputāta palīga pienākumu organizēt tikšanās ar deputātu un vēlētājiem, pieņemt un uzklausīt vēlētājus, noskaidrot vēlētāju viedokli par Saeimas deputāta darbu un informēt vēlētājus pēc deputāta norādījumiem.
No tā secināms, ka deputāta darbības pamats faktiski ir skaidri aprakstīts, taču reālā politiskās līdzdalības un dialoga veidošana starp deputātu un vēlētāju lielā mērā ir pašu deputātu rokās.
Tomēr joprojām paliek atklāts jautājums, kādēļ nav šā dialoga? Atbildes no vēlētāju un deputātu puses varētu būt daudz, dažādas un, visticamāk, abas puses paustu atšķirīgus viedokļus. Tomēr, visticamāk, tas ir saistīts ar to, ka vēlētāji ir pārāk mazprasīgi un neizmanto savas iespējas ne tikai veidot dialogu ar saviem pārstāvjiem Saeimā, bet arī prasīt no viņiem politisko atbildību.
Savukārt deputāti dažkārt „aizmirst”, ka viņi Saeimā pārstāv konkrētu apgabalu un līdz ar to arī šā apgabala iedzīvotāju intereses, un dialoga veidošana ir neatņemama sastāvdaļa, lai īstenotu viņiem uzticēto pārstāvību.
Tomēr, pastāv arī apstākļi, kas traucē laba deputātu un vēlētāju dialoga veidošanu. Deputāta vai vēlētāja labas gribas izpausmi veidot dialogu vai politiski līdzdarboties padara problemātisku un dažreiz pat neiespējamu samērā lielie Saeimas vēlēšanu apgabali pat tiem deputātiem, kas vēlas nodibināt un uzturēt saikni ar sava apgabala vēlētājiem. Saeimas vēlēšanās Latvija ir sadalīta piecos teritoriāli plašos vēlēšanu apgabalos ar lielu deputātu kandidātu/deputātu skaitu katrā apgabalā. Tas droši vien ir viens no iemesliem, kādēļ vēlētājiem rodas jau šī neskaidrība par to, kurš no deputātiem viņus Saeimā pārstāv. Tādēļ nav arī skaidrības, pie kā vēlētājs var vērsties, lai īstenotu politisko līdzdalību.
Viens būtisks risinājums šajā ziņā ir, proti, Vēlēšanu reformas biedrības ieteikums Latviju sadalīt mazākos vēlēšanu apgabalos. Tādējādi vēlētājiem būtu vieglāk pārzināt savus pārstāvjus, kuriem uzticēt savu interešu pārstāvību. Savukārt deputātiem būtu vieglāk veidot dialogu ar sava apgabala vēlētājiem un labāk apzināt apgabalu, no kura viņš ticis ievēlēts un kuru viņš Saeimā pārstāv. Tomēr sīkāka vēlēšanu apgabalu izveidei nebūs nekādas jēgas, ja deputātiem arī turpmāk trūks motivācijas veidot dialogu ar saviem vēlētājiem.
Deputātu vairākuma (no ZZS, SC un PLL aprindām) motivācijas trūkumu uzklausīt savus vēlētājus ļoti labi 10.Saeima jūlija sākumā pierādīja ar savu noraidījumu sagatavotajiem grozījumiem Saeimas Kārtības rullī, kuri paredzēja tiešās demokrātijas instrumenta – kolektīvo iesniegumu sistēmas ieviešanu Saeimā. Platforma „Mana Balss” iniciēja ideju „Atveram Saeimu”, kura ļautu organizācijām un indivīdiem daudz vieglāk ierosināt jautājumus, kurus Saeima izskatītu likumdošanas ietvaros. Deputāti, kuri balsoja pret šiem “Vienotības” sastādītiem grozījumiem aizbildinājās ar to, ka tas aizņemtu pārāk daudz Saeimas laika un šādā ceļā varētu tikt ierosināti vairāki nesakarīgi temati.
Iniciatīva paredzēja, ka būtu jāsavāc 10 000 parakstu, pirms kādu jautājumu varētu ierosināt un iekļaut Saeimas darba kārtībā. Tas ir vērā ņemams iedzīvotāju skaits, kas liecinātu par jautājuma aktualitāti un nozīmīgumu. Līdz ar to aizbildināšanās, ka savu vēlētāju uzklausīšana aizņemtu pārāk daudz laika faktiski ir nepiedodama un ir pretēja ne tikai deputātu darbības pamata idejai, bet arī demokrātijas pamatprincipiem. Otrreizējā skatījumā šie grozījumi tika akceptēti.
Tādi autori kā Roberts Dāls (Robert Dahl) uzsver, ka valstis, kurās politiskā līdzdalība un efektīva vēlētāju pārstāvēšana darbojas visos līmeņos, ir maz. Ideālās vai utopiskās demokrātijās pilsoņi līdzdarbojas efektīvi, viņiem ir vienādas balsstiesības, izpratne par aktuāliem jautājumiem, spēja kontrolēt politiķu darba kārtību un viņi dzīvo iekļaujošā sabiedrībā, kur visiem ir likumīga spēja līdzdarboties.
Diez vai mums, Latvijas iedzīvotājiem, tūlīt būtu nepieciešams viss minētais, lai mēs ar Saeimas darbību kļūtu apmierinātāki. Galvenais tagad, 11.Saeimas vēlēšanām tuvojoties, ir šī divpusējā deputātu un vēlētāju dialoga attīstīšana, lai veidotos sapratne par to, ko vēlētāji sagaida no deputātiem un kādas ir viņu intereses, ko deputātu kandidāti pirms vēlēšanām sola un vai tas saskan ar viņu patiesajiem darbiem.
Autore ir LU politikas zinātnes doktorante, Vēlēšanu reformas biedrības atbalstītāja
Komentāri (28)