Sarkanais kvadrāts otrreiz

Dombrovska valdība paliks, ja paliks Zatlers

Līdz ar Saeimas balsojumu par tiesībsargu ceturtdien valdības koalīcija pārstāja pastāvēt faktiski, un jau nākamo divu, trīs mēnešu laikā varētu kļūt skaidrs, vai beigsies arī juridiski. Jaunu valdību veidotu tā pati "Zaļo un zemnieku savienības" (ZZS), "Saskaņas centra" (SC) un "Par labu Latviju!" (PLL) koalīcija, kura būtu pārņēmusi varu jau uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām, ja vēlēšanu iznākums būtu bijis tāds, kādu prognozēja sabiedriskās domas aptaujas. 

Saeimas vēlēšanu iznākums bija citāds, nekā tika prognozēts. Taču Valsts prezidenta vēlēšanas var pabeigt pirms gandrīz gada — pērn 16.aprīlī ar balsojumu par ģenerālprokuroru Jāni Maizīti — sākto Sarkanā kvadrāta koalīcijas veidošanas procesu. 

Lai ko tagad stāstītu Solvita Āboltiņa un citi "Vienotības" līderi, ka galvenais ir ekonomika, bet «domstarpības tiesiskuma jautājumos» esot ikdienišķs nieks un neapdraudot koalīcijas stabilitāti, aizkulišu darbs nu rit pilnā sparā. Visu amatu mūžīgo kandidātu saraksti ir izvilkti no šūplādēm, tiek plānoti gājieni, pārdalītas portfeļu kombinācijas. 

Redzamais rezultāts būs pavisam vienkāršs: ja Valdis Zatlers tiks ievēlēts atkārtoti, paliks Valda Dombrovska pašreizējā valdība; ja tiks ievēlēts jebkurš cits, būs personas X vadīta promaskaviska oligarhu valdība. 

Pašlaik notiekošais tipoloģiski daļēji atkārto pirms gada redzēto. Līdzīgi kā tagad balsojumā par tiesībsargu, ZZS, SC un PLL koalīcija tad pieteicās ar balsojumu pret Maizīša atkārtotu apstiprināšanu amatā, taču tās nākšana pie varas tika atlikta līdz vēlēšanām. Līdzīgi kā pašlaik bija arī argumenti par labu Dombrovska valdības saglabāšanai — valsts ekonomiskais stāvoklis un smagie lēmumi, kuri valdībai bija jāpieņem. Un ZZS arī tolaik dievojās, ka netaisoties gāzt valdību.

Taču tolaik stratēģisko izvēli izdarīja SC, kas bija «dzelžaini» solījusi atbalstīt Maizīti, tomēr izšķīra balsojuma iznākumu viņam par sliktu. Nācās melot un pēc balsojuma tēlot milzu sašutumu. 

Arī šoreiz neiztika gluži bez blēdīšanās — tak jau «zemnieku» noskatīto kandidātu Juri Jansonu kā savu pieteica SC. Taču citādi viss bija, var teikt, godīgi, ja neskaita Jansona atbalstītāju retoriku, cik ļoti viņš der šim amatam. Visu cieņu tiesnesei Anitai Kovaļevskai, kas piekrita kandidēt situācijā, kurā, par spīti "Vienotības" bezpalīdzīgajām cerībām kaut kur dabūt kaut kādas balsis, viņai nebija izredžu. Viņa parādīja, kādam jābūt pretendentam uz šo amatu. Taču galvenais kritērijs politikāņiem šajā spēlē bija — kurš pirmais, nevis — kurš labāks.

Var tikai pabrīnīties, ar cik primitīvi vienkāršu trīspakāpju kombināciju ZZS ļaudis saspēlē ar SC apspēlēja "Vienotību". Papriekš piedraudēja, lai neiedomājas virzīt savu kandidātu — jo, raugi, «kvotas» jums beigušās. Tad piespēlēja SC kandidātu, kuru paši nekavējoties apsolīja atbalstīt. Tad  noplātīja rokas par "Vienotības" kandidāti — kur tad jūs bijāt agrāk, mēs jau esam apsolījušies citam un savus solījumus turam. Un beigās vēl izņirgājās par Dombrovski, pieprasīdami atvainošanos par to, ka viņu apčakarējuši.

Kā Lembergs tur solījumus, droši vien nestāstīs ne Šķēle, ne daži citi, kuri kārtojuši ar viņu «uzņēmējdarbības vidi». Taču ZZS un SC partnerattiecībās pēc balsojumiem par Maizīti un par Jansonu Urbanoviča ļaudis varētu uzskatīt, ka viņiem ir parādā. Tā ka balsojums par prezidentu tiešām būtu «savstarpējās uzticēšanās pārbaudījums», tikai ZZS un SC, nevis pašreizējās valdības koalīcijai, kā vēlmju domāšanā brīdina "Vienotība".

Taču premjerministru nosauc prezidents, bet Zatlers nenosauktu ne Urbanoviču, ne Lembergu, ne kādu abu sarunātu un Krievijas vēstniecībā par savējo atzītu. Un neizsludinātu likumprojektus ne par "Latvenergo" privatizāciju, ne par naudas atmazgātāju un kukuļdevēju amnestiju. Tāpēc pa bēdīgi slavenajiem «kuluāriem» nu tiek dzenāti vienmēr pa rokai esošie vārdi — Inguna Sudraba, Mārtiņš Bondars, Māris Riekstiņš, Andris Bērziņš (no "Unibankas"). Un arī jauni no Lemberga privātās kolekcijas — Jānis Dūklavs, Raimonds Vējonis un droši vien vēl kādi, par kuriem līdz šim nekas daudz nav dzirdēts. 

Sudrabai it kā būtu viss nepieciešamais — gan popularitāte, gan programmatisks redzējums par nepolitisku profesionāļu valdību kā Urbanovičam, Putinam un laikam taču arī Lembergam, gan personiska nepatika pret Dombrovski. Taču viņa tomēr nav «savējā», tāpēc nav «adekvāta» — ne rāpusies kalnos ar Kalvīti, ne medījusi ar Lembergu, un alu nedzer, bet hokeju skatās reti un tikai televizorā. Toties dažam citam no savējiem «nepolitiskajiem» vēl lielāki trūkumi, bet reitingi mazāki. Savukārt ministriem saikne ar vienu partiju ir drīzāk traucēklis. 

Tāpēc ticamāk, ka uzrastos kāds no līdz šiem nedzirdētajiem. Un process atkal būtu svarīgāks par piemērotību amatam. Būtiskus iebildumus pret prezidenta Zatlera darbību neviens nav publiski minējis, tieši otrādi — visu Saeimā ievēlēto partiju pārstāvji izteikušies par viņu lielākoties atzinīgi un ka varētu atbalstīt viņa atkārtotu ievēlēšanu. Tāpēc droši vien notiktu kārtējā muļķošanās kā ar «Jansons bija pirmais» — ka ne tie vai nepareizajā mēness fāzē izvirzījuši.

"Vienotība" itin vienkārši varētu novērst kārtējo farsu ar valstij neizbēgami smagām sekām, ja vien spētu ieraudzīt, ka ir ļāvusi sevi iedzīt apburtā lokā. 

«Vai aiziešana opozīcijā un savu principu demonstrēšana būtu labākais risinājums sabiedrībai?» retoriski vaicā Āboltiņa un atgādina, ka svarīgākais esot ekonomika. Un Brigmanis sajūsmā gluži vai mēdās pakaļ — «svarīgākās un primārās ir ekonomikas lietas». «Ja par tām nevarēs vienoties, tad gan būs slikti,» viņš tēloja rūpi pēc Jansona ievēlēšanas, un ka «tagad jārunā par nākamajiem jautājumiem». 

Svarīgākais ir ekonomika, tāpēc koalīcijas stabilitātes labad jāļauj Lembergam diktēt, kādus lēmumus par ekonomiku Dombrovskis drīkst pieņemt, lai Lembergs var pieņemt lēmumus par «nākamajiem jautājumiem», jo svarīgākais ir ekonomika…

Bet kāpēc opozīcijā jāiet premjerministram, nevis «partneriem», kuri pārkāpj koalīcijas līgumu un sabotē budžeta konsolidāciju? Tiesa, laikam maz cerību, ka Dombrovskis pārstās taisnoties pats un liks taisnoties «zaļajiem zemniekiem» — iznāks tautas priekšā un atklāti izstāstīs, ko Lembergs prasa un ko neļauj izdarīt. Taču par prezidenta vēlēšanām "Vienotībai" būtu jātur Brigmanis pie vārda, ka viņš par to gribētu vienoties koalīcijā. 

"Vienotībai" būtu vienkārši jāpaziņo par atbalstu Zatleram un jāpieprasa to pašu no ZZS kā valdības turpmākās pastāvēšanas nosacījumu. (Bez tirgošanās — atšķirībā no "Vienotībā" pašlaik esošajiem politiķiem, ZZS pirms četriem gadiem balsoja par Zatleru, kas tātad ir drīzāk šīs apvienības, nevis "Vienotības" kandidāts, ja nu iepīkstētos par «kvotām».) Kādi argumenti pret Zatleru tai pēkšņi būtu valdības gāšanas vērti, pēc ZZS pastāvīgi atgādinājusi, ka valdību gāzt negribot?

Kad jau, kā Brigmanis konstatē, debesis ar zemi nav apgriezušās otrādi pēc balsojuma par Jansonu, tad jau neapgrieztos arī, ja ZZS vēlreiz nobalsotu par Zatleru. Jo «mēs savus solījumus turam», bet «svarīgākās un primārās ir ekonomikas lietas». Vai ne?