Bēgšana no Lībijas

Vita un Juris Dupuri valsti spiesti pamest pēc darba vācu būvkompānijā

Lidostā satiekoties cilvēki bieži slauka prieka asaras. Tomēr Jura un Vitas Dupuru atkalredzēšanās Rīgas lidostā ar ģimeni – māti un mātes brāli – visiem četriem izraisa dziļākas emocijas. Vita ilgu laiku tur māti apkamptu, un abas slauka asaras. Juris ir pavisam kluss. Abi jaunie cilvēki vēl pirms pāris dienām atradās nemieru epicentrā Lībijā un nezināja, vai nokļūs mājās Latvijā.

Kad pirms diviem gadiem uz Lībiju strādāt solīdā starptautiskā ceļu būves kompānijā devās Juris un pirms pieciem mēnešiem viņam pievienojās sieva Vita, abiem ne sapņos nerādījās, kādi notikumi viņus eksotiskajā, visnotaļ interesantajā valstī sagaidīs šī gada februārī. Jāatgādina, ka pēc protestiem Tunisijā un Ēģiptē, kur izdevās gāzt šajās valstīs gadu desmitiem pie varas esošos prezidentus, pret valdošo režīmu vērstas demonstrācijas pārņēmušas vairākas arābu valstis, tostarp Lībiju. Lībijas situācija rada bažas par vardarbīgu un asiņainu nemieru apspiešanu no valdības puses pretstatā valstīm, kur tas noticis salīdzinoši mierīgi. Juris un Vita Dupuri ir liecinieki Lībijā patlaban notiekošajam.

Cilvēki zem klajas debess

‘'Grūti vēl no malas uz to paskatīties. Trakākais, ka mēs jau nevaram mierīgi sēdēt un skatīties uz notikušo. Mums bija cerība [izrauties], bet tur palika cilvēki, kuriem nav cerības tikt prom,'' saka Vita. Pēdējās dienās Lībijas galvaspilsētā Tripolē sācis līt. Palicis vēsi. ‘'Cilvēki ar segām gulēja pie lidostas zem klajas debess,'' stāsta Juris. Ar roku viņš norāda uz klajumu pie Rīgas lidostas – tādā laukumā pie Tripoles lidostas cieši cits pie cita nīkuši cilvēki cerībā, ka kaut kad varēs izlidot no nemieru plosītās valsts. Pati lidosta pārpildīta, durvis ciet. Prom tikt gribētāju tik daudz, ka jālieto fizisks spēks, lai izrautos cauri blīvajam, lidostā zumošajam pūlim uz savu reisu.

‘'Ik pa laikam atnāk kāds armijnieks, ar steku apdauza visus, izsit ceļu, lai tie, kuriem jālido, tiktu uz priekšu,'' redzētajā dalās Juris. Prom tikt vēlas ne tikai ārvalstu tūristi un strādnieki, bet arī kaimiņi ēģiptieši un paši lībieši. Dienā cilvēkiem ieteikts pilsētas ielās neiet, kaut arī bijuši salīdzinoši mierīgi apstākļi. Naktīs sākusies ālēšanās. Aizmigt nav bijis iespējams, dzirdējuši šāvienus, redzējuši, kā lielai mucai ar degvielu pielaiž uguni. Šonedēļ Tripolē visi benzīntanki jau bijuši slēgti, arī maizes ceptuves. Veikalos teikts – iztirgos, kas vēl palicis, pievedums nav gaidāms.

‘'Ik pa laikam atnāk kāds armijnieks, ar steku apdauza visu, izsit ceļu, lai tie, kuriem jālido, tiktu uz priekšu.''

Nav vēstniecību koordinācijas 

Atrodoties svešajā valstī krīzes situācijā, latvieši sapratuši, ka trūkst vienotas Eiropas organizācijas, kas darbotos krīzes apstākļos. ‘'Neviens reiss nebija atcelts, vienīgi komunikācijas trūkums,'' stāsta Vita. 'Eiropas valstu vēstniecības nesadarbojas,'' Lībijā novērojis Juris. Šī iemesla dēļ daudzas lidmašīnas pacēlušās pustukšas, nav bijis iespējams citiem cilvēkiem paziņot – te ir vietas, nāciet! Mobilo telefonu tīkls pārslogots, īsziņas bijis iespējams nosūtīt un saņemt tikai agri no rīta. Lidostas teritorijā nav ļauts fotografēt, filmēt, ieslēgt datorus.

Tā kā uzņēmums, kurā Vita un Juris tika uzaicināti strādāt Lībijā, pieder vāciešiem, bet Latvijas vēstniecības Lībijā nav, izbraukšanai no valsts palīdzīgu roku sniegusi Vācijas vēstniecība. ‘'Viņi mums teica, ka prioritāte ir vācieši. Ja būs lidmašīnā vieta, tad paņems latviešus, ja ne, tad ne,'' atceras Juris. Vitas mamma no Latvijas zvanījusi uz Vāciju, cenšoties noskaidrot meitas ģimenes izredzes tikt atpakaļ uz Eiropu, saņēmusi atbildi – ko jūs te zvanāt! Vita teic, ka vāciešus saprot – četriem vēstniecības pārstāvjiem Tripolē bijis jārūpējas par tūkstošiem cilvēku. Visiem vienlaikus sniegt atbalstu nav iespējams.

Vācijas vēstniecībā latviešisaņēmuši iekāpšanas caurlaidi un lauzušies cauri pūlim uz lidmašīnu. Kā VIP personas Juris un Vita no lidojuši ar kancleres Angelas Merkeles diplomātisko lidmašīnu uz Ķelni, nosēdušies militārajā lidostā. Atvieglojuma sajūta milzīga, bet caur priekiem asaras – kolēģi un draugi palikuši tur. Diviem no Latvijas nav izdevies nokārtot dokumentus izbraukšanai no Lībijas.

Brīdināti par nemieriem

Starptautiskajā būvniecības firmā, kur strādāja Juris un Vita, bijuši ļoti labi darba devēji. Par notiekošo viņi ziņojuši saviem darbiniekiem. Kad sākušies nemieri Bengazi pilsētā, latvieši brīdināti, lai sagatavo uzkrājumus: ūdeni, pārtiku, sveces. Uzņēmumā strādājuši arī izglītoti lībieši un vairāki simti cilvēku no Āzijas valstīm. Uz darbu braukuši visi darbinieki kopā, kolonnā. ‘'Uz ielas pārbaudes – cilvēki ar automātiem rokās, notītu seju – ko tu zini, kas viņi ir?!'' atminas Juris. Šādā atmosfērā Vita un Juris nodzīvoja pēdējas trīs, četras dienas Tripolē. Pirms tam? ‘'Neko nejutām,'' tā Vita.

Vietējie latviešiem skaidrojuši, ka nemieri aizsākušies nacionālo svētku laikā. Sākumā šauts salūts, it kā tikai priekam. Tas pāraudzis protestos. ‘'Kad ir futbols, viņi uzvedas tāpat, tas ir temperaments. Viena komanda ir zaļa, otra sarkana, un, kad viņi spēlē, ielās labāk nerādīties – viņi nobloķē pilsētas galveno ielu, vienā pusē vieni komandas atbalstītāji, otrā – otri,'' stāsta Juris.

Patlaban pārsvarā ielās ir jaunieši, apgalvo abi latvieši. ‘'Man likās briesmīgi redzēt kravas mašīnā bērnus – mazus puišelīšus, kuri arī kliedz līdzi protestos tajā haosā,'' stāsta Vita. ‘'Skatījāmies ziņas un neticējās, ka tas notiek tepat ielās,'' tā Juris.

Pēdējās dienās Lībijā internets bijis vienīgais saziņas līdzeklis, kas vairāk vai mazāk funkcionējis. Pirms krīzes iestāšanās internets ticis bloķēts, tad atkal tas atjaunots. Avīzes lasīt nav jēgas, jo tajās tikai formāla rakstura informācija. ‘'Lielākās Tripoles avīzes mājaslapā vispār nekādas informācijas par notiekošo,'' atceras Vita.

Nemieru laikā tika nodedzināts arī Vitas un Jura darbavietas ofiss Džūrā. ‘'Kad saņēmām par to ziņu, pirmā doma bija – kur ir mūsu pases!?'' atceras Vita. Ja tās laimīgā kārtā nebūtu paņēmis kāds kolēģis, Juris un Vita, visticamāk, no Lībijas neizbrauktu. Vismaz ne šobrīd.

Izmēģināt laimi Lībijā

Dupuru pāris Lībijā nokļuva, kad Jurim, kurš studējis ceļu būvi, Vācijas uzņēmums piedāvājis darbu. Pārrunājuši ģimenē – kāpēc nepamēģināt?! Pēc laika Jurim pievienojusies Vita. Dzīves un darba apstākļi Lībijā bijuši labi. Brīvajā laikā Vita ņēmusi privātstundas jāšanā. Ballītes? ‘'Tur nav. Vienīgi uz restorānu var aizbraukt pasēdēt, bet nav zināms, kā pēc tam jutīsies, jo tīrība tur nav cieņā,'' stāsta Vita. Mazliet biedējoši bijis atrasties ielās vienai. Reiz, ejot uz banku, parauta aiz rokas, vilkta prom.

‘'Zeme kā tāda ir skaista. Tikai kultūra savādāka, un kultūršoks sākumā ir. Esmu priecīga, ka man izdevās šo zemi iepazīt, bet vēl priecīgāka esmu par atgriešanos mājās,'' tagad saka Vita. Dupuru pārim bija paredzēts 10.martā braukt atvaļinājumā uz Latviju. ‘'Ļaunākajā gadījumā būtu gaidījuši 10.martu un tad ar savu reisu, reālām biļetēm atgriezušies mājās.''

Brīvība? Austrumu pasaule mostas – vai ko tādu novērojuši? ‘'Pašlaik tur ir haoss. Puišeļi ielās,'' prāto Vita. Cilvēciskas bailes, kad redzi puišeli ar automātu, kurš uz tevi skatās. ‘'Tajā brīdī ceri tikai, ka viņam patiksi, nevis nepatiksi,'' saka Vita.

Ja nemieri rimtos, Vita un Juris labprāt atgrieztos Lībijā. Tur jau izveidojusies draudzība ar kolēģiem, arī darbs paticis. Abu jauno latviešu acīs notikumi Lībijā nav tikai ziņas, kam sekot līdzi ar intelektuālu interesi. Tur palikuši jauniegūtie draugi, viņu ģimenes. Sākoties nemieriem, lībiešu kolēģi Jurim un Vitai atzinuši – uztraucoties par viņiem, viņu nokļūšanu Latvijā. ‘'Tagad mēs pārdzīvojam par viņiem, viņu ģimenēm, bērniem,'' saka Vita. Un klusi piebilst, ka ļoti cer – drīz iestāsies miers un atrisinājums.