Čīkstošais klusums

Recenzija par pirmizrādi Nacionālajā teātrī

Nesen Nacionālais teātris piedzīvoja jaunu pirmizrādi – "Čīkstošais klusums", kam varētu lietot apakšvirsrakstu "Karstie latvju puiši". Izrāde ir pārņemta no Igaunijas, kur tā piedzīvoja milzīgu popularitāti – tā tika izrādīta apmēram 300 reižu. Izrādes pamatā ir bezcerīgā demogrāfiskā situācija, un ar mērķi glābt tautu no izmiršanas, septiņi entuziasti mēģina radīt un audzināt maksimāli daudz bērnus. Diemžēl viņiem nepietiek ar vienu sievieti par kuru rūpēties, viņi mēģina izdarīt neizdarāmo – audzināt bērnus no piecām sešām sievietēm vienlaikus.

Jābrīdina, ka šī nav klasiskā teātra izrāde, ko varētu sagaidīt no Nacionālā teātra – gan leksikas, gan smago problēmu dēļ. Necenzētā leksika ir tomēr nacionāla – neviens vārds nieskanās ne krieviski, nedz angliski. Tad paliek otrs iebildums – vai teātrī jārisina latviešu eksistences problemātika. Taču ja tā netiek risināta nekur citur – tad varbūt teātris ir piemērota vieta?

Pirmajā cēlienā izrāde parāda problēmu kariķētā veidā. Tur parādās haoss gan domās, gan rīcībā, kas ir normāli, kad sāk darīt kaut ko pilnīgi jaunu un traku. Tas ir vietā. Labs ir skatuves risinājums ar daudziem dzīvokļiem, kas parāda sabiedrības locekļu dažādību: gan tos, kas iesaistās problēmas risināšanā, gan arī tādus, kas visu savu dienu (arī dzīvi) nodzīvo tikai sev un savām ērtībām.  Tādēļ otrajam cēlienam būtu jānāk kā risinājumam. Sākums uz to iet, jo nu viss ir noticis – sievietes apsēklotas, punči lieli, dzimstības statistika lieliska! Bet kas notiek tālāk? Naudas nevienam nav, puiši sadeg skraidīdami starp savām sievietēm, un lugā redzamās jaunās māmiņas palikušas ar visu problēmas smagumu vienas pašas un nelaimīgas! Pat niknas, jo viņas ir kļuvušas nevis par cildenām tautas problēmas atrisinātājām un mīlētām sievām, bet gan tikai par starpposmu vēlamajai statistikai mistiskas tautas vārdā… Tālāk nekas netiek risināts, bet vai tas ir viss, ko lugā veidotāji gribēja pateikt?  – kļūsti vai nu par tukšu saukļu kliedzēju, kas nemāk neko tālāk atrisināt (vīriešu lomas) vai par dzemdētājmašīnu (sieviešu lomas)? Tas ir sausais atlikums pēc izrādes.    Izrādē netiek pateikts pats svarīgākais – kāpēc mums visiem un katram ir jāliek galvas un dzīvais spēks kopā, lai veidotu, ietekmētu mūsu tautas nākotni. Statistiskie fakti, saukļi, tautasdziesmiņu fragmentiņi utt. – tas viss pieskaitāms pie lozungiem, kas uzjundī satraukumu vai emocijas, bet ar to ir par maz.

Svarīgākais, kas lugā ir jāpasaka, ka bērni mums ir vislielākā vērtība un mēs viņus radīsim pat bez naudas un atbalsta.

Metaforiski lugā tieši trīs meitenes – topošās mātes ir tās, kas reāli pārstāv tautas dzīvo spēku (puiši lugā ir tie saukļu kliedzēji, un ak vai! – vai tik ne maskoti politiķi?) Tāpēc tieši meitenēm ir jāmaina lugas virziens (ak, meitenes,- Jums viss izrādes centrs un smagums) – viņas ir tas risinājums. Pareizāk būtu teikt – viņu attieksme pret notikušo. Viņām būs bērniņi – tas ir nemaināmi un neaizskarami – atpakaļceļa nav.  Izrādē viņas ir parādītas kā ķīlnieces, bezcerīgi iekritušas nelaimīgās.  Un tieši šinī punktā ir jāmainās attieksmei. Pat, ja lugā topošās māmiņas ir tikai kā statistisks eksperiments vai kas cits, VIŅU BĒRNI IR ĪSTI UN VIŅU!!! Tie aug no viņām, līdzdzīvo ar viņām. Un kad tie piedzims, tad viņas tos paņems savās rokās un par tiem gādās, vienalga, vai istabā dzīvos vēl vīrietis ar miljonu maisā vai neviens. Un, ziniet, bērni ir ļoti labi un saprotoši – no dabas viņi neprasa, lai mamma viņam dod katru dienu kaviāru vai mango un vizina ar džipu – to mēs, pieaugušie, viņiem ātri iemācām, daloties ar saviem mazvērtības kompleksiem. Mēs iemācām saviem bērniem savus kompleksus. Mēs visi, gan lielie, gan mazie, varam dzīvot labi ar sātu un gausu no mazuma – tas tikai ir jau no mazotnes jālolo kā vērtība – taupīt vides resursus, pamanīt mūsu mazākos brāļus un māsas (ne sunītim kāju spert…, un citas dabas būtnes), pieņemt visus sabiedrības locekļus līdzvertīgus utt. – tur visur ir mērenība un cieņa. Tās ir vērtības, kas mūsu bērnus padara par tādiem, kādus mēs tos vēlētos redzēt, ne visa smalko drēbju, kurpju, mobilo telefonu un citu drazu kaudze, kas norij naudu aumaļām.

Svarīgākais, kas lugā ir jāpasaka, ka bērni MUMS ir vislielākā vērtība un MĒS VIŅUS RADĪSIM PAT BEZ NAUDAS UN ATBALSTA (un tā tas arī notiek, jo līdzšinējo valsts atbalstu nekādi nevar uzskatīt par pietiekošu!), bet tas mums prasa neiespējamo – mēs nevaram uzturēt savu tautu paliekošā, nesamazinātā skaitā. Aktīva valsts iesaistīšanās topošo un esošo bērnu vecāku atbalstam ir visātrākais ceļš uz mūsu kopējo mērķi. Panākt aktīvu valsts atbalstu ir mūsu galvenais mērķis – par bērnu radīšanas procesu mēs parūpēsimies paši!

Ja izrāde būs jums būs devusi spērienu pa apziņu, ka latviešu nevairošanās dzen mūs nebūtībā, tad tā būs sasniegusi savu mērķi! Galvenais, lai pēc izrādes nebūtu vienaldzīgo, kas paraustītu plecus noteikdami "nu un?"…