Ja tev nav fanu tīkla, uz Londonu vari nebraukt

Lielbritānijas mūzikas industrijas pārstāvju padomi mūziķiem

„The Beatles", „Pink Floyd", "Radiohead" un „Oasis" ir tikai dažas no Lielbritānijas grupām, kuras koncertējušas ārpus valsts robežām un guvušas panākumus arī ASV. Šķietami mazās salu valsts tirgus, kurā ir daudz aģentu, menedžeru, ierakstu kompāniju, festivālu, kā arī iespēja caur šo vienu valsti iekarot Eiropu, vilina neskaitāmus mūziķus arī no Latvijas. Bet ne visiem izdodas ielauzties tajā un realizēt savus mērķus – spēlēt uz lielās skatuves un kļūt par pasaules slaveniem māksliniekiem.

Lai saprastu vai vispār ir kāda veiksmes formula, ko likt lietā un kas spēj iekļūt Lielbritānijas tirgū, tikos ar diviem Lielbritānijas mūzikas industrijas pārstāvjiem – Martinu Elbornu (Martin Elbourne) un Naidželu Templmanu (Nigel Templeman). Martins izvēlas mūzikas grupas Glastonberijas mūzikas festivālam Lielbritānijā. Tas ir viens no lielākajiem festivāliem Eiropā līdzas Roskildei Dānijā un Rock Im Park Vācijā. Viņš ir Eiropas vadošās mūzikas konferences un festivāla „Great Escape" dibinātājs un radošais direktors, un šobrīd strādā pie mūzikas festivāla izveides Indijā. Naidžels Templmans ir menedžeru kompānijas „Supervision Management" menedžeris, kā paspārnē ir tādas grupas kā „Franz Ferdinand", „Kaiser Chiefs" un „We Have Band". Ar Martinu un Naidželu tikos īsi pirms viņu tikšanās ar mūzikas industrijas pārstāvjiem Rīgas Ekonomikas augstskolā, kur tika runāts mūzikas industrijas konferencēm, kā arī mūzikas industrijas cilvēku kontaktu dibināšanu un tīkla veidošanu.

Jūsu darba pieredze mūzikas industrijas jomā ir iespaidīga – lielākais festivāls, menedžmenta aģentūra, esiet strādājuši ar daudzi pasaulē slaveniem māksliniekiem un grupām, kas jau ir ikonas. Bet vai varat pastāstīt par savu mīlestību pret mūziku un to, kā līdz tam punktam, kur esat šobrīd, tikāt. 
Naidžels: Mūzika man ir bijusi lieliska bēgšanas iespēja, iespēja būt prom no tās pasaules, kas ir apkārt, ļaut strādāt manai iztēlei. Bērnībā man bija divas lielas mīlestības – māksla un mūzika. Protams, bija arī sports, bet tas vairāk bija kā muļķošanās. Pusaudžu gados es devos strādāt uz mūzikas ierakstu veikalu, kas man bija diezgan svarīgs notikums. Diemžēl mūsdienās jauniešiem nav tādu iespēju – strādāt ierakstu veikalā, mazā pilsētiņā un no tā iekļūt „lielākā pasaulē" – kļūt par lielākas jomas menedžeri. Pēc tam man amerikāņi izteica lūgumu Lielbritānijā atvērt lielāko amerikāņu mūzikas ierakstu veikalu. Bet, neskatoties uz šo pieņemto izaicinājumu, joprojām saglabājās vēlme strādāt ar cilvēkiem, kuri rada mūziku. Es sāku strādāt ierakstu kompānijā mārketinga nodaļā un pēkšņi sapratu, ka man arvien mazāk paliek laika, lai strādātu ar mūziķiem. Patiesību sakot, mārketings bija ļoti tālu no tā, kas ir darbs ar māksliniekiem.

Joprojām mana lielākā ambīcija ir strādāt ar mūziķiem un mūziku piedāvāt maksimāli daudz cilvēkiem, atrast arvien jaunus un radošus māksliniekus un to radīto mūziku piedāvāt daudz cilvēkiem. Un redzams, ka tirgū, kurā dzīvojam, tas ir veids kā mūziķiem veidot biznesu. Ir grūti, bet joprojām iespējami.

Martins: Es biju fascinēts ar mūziku, kopš sevi atceros. Es ik nedēļu klausījos „Top 40", kopš 14 gadu vecuma diezgan regulāri gāju uz mūzikas grupu koncertiem, 14 vai 15 gadu vecumā pirmo reizi biju uz „Led Zeppelin" koncertu. Es biju relatīvi tuvu tiem notikumiem, kas notiku mūzikas pasākumu jomā, jo mans pirmais darbs bija „Apple Hause" (uzņēmuma „Apple" veikals Londonā, kur ir īpaši izveidota nodaļa mūzikai – aut.). Tas bija sākuma posms, kad tur spēlēja "Pink Floyd". Es piedalījos pasākuma rīkošanā, kā rezultātā zaudēju visu savu naudu, tāpēc atbraucu uz Londonu un sāku strādāt kā aģents ar grupu „The Smiths". Tad es sāku strādāt kā menedžeris un tā bija slikta doma.

Kāpēc?
M.: Tāpēc, ka daudzas grupas nav veiksmīgas, bet to dzīves stils nav labs – heroīns un tādas lietas. Tagad pamatā tas, ko es daru ir saistīts ar grupu atlasi "Glostonbury" mūzikas festivālam, piedalos vēl sešu festivālu organizēšanā Lielbritānijā, rīkoju festivālu Indijā.

Jūs abi meklējat jaunus talantus, ja tā drīkst teikt. Kas ir tieši tas, ko Jūs meklējat? 
M.: Tas ir atkarīgs no pasākuma – vai tas ir mazāks festivāls, kur var pārdot 7-10 biļetes, vai Glastonberijas festivāls, kur ikviens grib spēlēt. Vairāk ņemam pazīstamas grupas, jo viss ir atkarīgs no biļetēm, kuras grupas var pārdot, bet to nosaka tas, cik augstu viņas ir topos. Savukārt „Green Escape" ir festivāls jaunajām grupām, tāpēc šim festivālam vairāk tiek atlasītas tieši internacionālākas grupas. Es dodos uz showcase ("mūzikas konferences", kur tiekas grupas un menedžeri, aģenti, kuri meklē grupas festivāliem – aut.) „Tallin Music Week", „Kanada Music Week", jo mums ir jāredz katra grupa, kā viņa uzstājas.

Galvenie kritēriji ir, pirmkārt, laba grupa, otrkārt, labs „dzīvais" koncerts, treškārt – vai tā strādās Lielbritānijas tirgū.

Kas šobrīd tur strādā?
M.: Es teiktu, ka ir ļoti grūti būt par indie roka grupu, ja tu neesi no Lielbritānijas. Šajā žanrā ir ļoti liela konkurence, tāpēc ir jābūt ļoti, ļoti, ļoti labam. Arī ja tu izpildi metālu, tā būs problēma. Mazāka iespējamība panākumiem būs arī tad, ja nedziedi angļu valodā. Ļoti viegli pēc dziesmu tekstiem ir pateikt, ka angļu valoda nav tava dzimtā valoda, tāpēc būs grūti, ja vien tev nav īpaša balss.

Ko tu meklē, Naidžel? 
N.: Oriģinalitāti, radošumu un sapratni par to, kā industrija strādā, sapratni, ka jākomunicē ar saviem faniem un jāveido tīkls, izmantojot interneta piedāvājumu – dažādus kanālus caur kuriem vari piedāvāt savu mūziku faniem. Mūziķiem un māksliniekiem to ir jāsaprot, nevis jādzenas pēc kādiem sapņiem par to, kā varētu būt.
Vēlmi strādāt "aiz" ierakstu kompānijas, būt liela mārketinga virpulī, pelnīt naudu, izdot hītus – grupas ar šāda tipa mērķiem un ambīcijām es nemeklēju.
Es meklēju māksliniekus, kas uz visu šo skatās reālistiski, kas saprot, ka tas ir smags darbs, bet, neskatoties uz to, redz tajā visā jautrību. Tas es domāju ir svarīgi, ja tu esi menedžeris un ar to strādā, kaut arī tas ir bizness.

Protams, ir dažādi menedžeru tipi. Ja strādā tikai pop mūzikas industrijas daļā, piemēram, strādā ar „X Factor" („X Factor" ir britu televīzijas dziedātāju konkurss, kur uzvarētāji parasti kļūst par popkultūras sastāvdaļu, piemēram, Sūzana Boila (Susan Boyle) – aut.) vai ko tādu, tad tu esi cita tipa menedžeris, strādā pēc citiem noteikumiem, jo te ir svarīgi nopelnīt tik daudz naudas, cik vien ir iespējams un cik ātri vien ir iespējams.

Šobrīd topu virsotnēs ir pop un hip-hop un arī R&B stila dziesmas. Kā Jūs raksturotu šī brīža mūzikas skatuvi un vai Jums pašiem ir kāds mīļākais mūzikas stila laikmets?
 N.: Tas ir komplicēts jautājums. 
M.: Ja man būtu atļauts, es klausītos tikai divus māksliniekus.

Kuri tie būtu?
M.: Bobs Dilans un Neils Jangs? 
N.: Labi, manējie būtu „The Clash" un Deivids Bovijs. 
M.: Jā, viņi arī būtu mānā „Top 10". Īstenībā es sāku kā hipijs. Kad man bija 18, atnāca pank roks. Es domāju, ka mēs abi par labāko uzskatām to laiku, kad uzaugām un tās grupas, kuras sākām klausīties. Bet es tā arī neesmu sapratis hip-hop. Man nekad nav paticis metāls. 
N.: Zini, es varētu paciest metālu. Es izbaudīju „Slipknot" koncertu. (Abi smejas). Es arī strādāju ar „Faith No More" un to izbaudīju. Es domāju, ka visaizraujošākais ir tas, ka mūzika visu laiku mainās, un tā tam vajadzētu būt. Ar interneta palīdzību, cilvēkam ir iespējams iegūt maksimāli dažādu žanru mūziku. bet, priekš manis, darbs mazā mūzikas ierakstu veikalā, bija frustrējoši – tu nevarēji dabūt visu mūziku, bija jāiet uz lielajiem ierakstu veikaliem un pirki visus ierakstus, kas tika izdoti. Tas bija aizraujoši, bet tagad neviens tā nedara. Tagad viss ir pieejams visiem. Un tieši tas ir aizraujoši.

Noteikti mūzikas žanri kļūst populāri, tad atkal tiek dēvēti par veciem un nestilīgiem, bet tā būs vienmēr. Un tā vajadzētu būt.

N.: Martinam un man nav obligāti būt hip-hop faniem, neskatoties uz to, es noņemu cepuri to hip-hop pārstāvju priekšā, kas pārdevuši vairākus miljonus ierakstu. Viņi ir paši paņēmuši un to izdarījuši. Es neesmu tā daļa, es varu to tikai novērtēt.

Agrāk bija "Bītli", jau par ikonām kļuvuši rokgrupa "U2". Varbūt Jūs varat nosaukt vēl kādu mūsdienu mūzikas žanra ikonas?
 N.: Jay-Z ir ikona. Lady Gaga ir ikona. (Iestājas klusuma pauze. Martins skatās galdā un klusē)

Martin? Vai tev ir kāda ikona? 
M.: Jā, pasaulē, kurā mēs dzīvojam, viņi ir ikonas. Mārketings. Viņi pārdod daudz lietas, ne tikai mūziku. Pērnā gada Lielbritānijas mūzikas dziesmu topā bija tikai trīs roka dziesmas. Tas ir biedējoši. Bet kas ir interesanti, lielākā daļa urbānās Lielbritānijas mūzikas skatuves grupas sāk gūt panākumus ASV. Piemēram, „Tony Temper" vajadzēja spēlēt mūzikas festivālā Džērsijā, ko apmeklē jaunieši ap 25 gadu vecumu, un viņi savāca vislielāko pūli. Bet es par viņiem nebiju pat dzirdējis. Lielākā daļa mūzikas ierakstus veic guļamistabās un dodas spēlēt uz underground klubiem.

Latvijā pēdējo gadu laikā tikušas dibinātas ļoti daudz jaunas grupas, par to var pārliecināties, apskatot sociālā tīkla Draugiem.lv mūzikas sadaļu. Vai pēdējā laikā ir dibinātas ievērojami vairāk jaunas grupas? Ko par tām domājat Jūs – jaunās grupas vairāk kopē, vai ir kas jauns?
N.: Protams, ir kopēšana, cilvēki izmanto pagātni, lai radītu ko jaunu. Ja gribi dzirdēt ko pavisam atšķirīgu, ir jābrauc uz Āfriku. Tur ir pavisam cits ritms. Un to var darīt – internetā. Tur var atrast mūziku, ko nekad neesi dzirdējis savā pilsētā. Ja skatāmies uz plašo pasaules mūzikas skatuvi, tā šobrīd ir ļoti radoša. Ir ļoti daudz un dažādi stili, žanri, kur gūt panākumus, un es domāju, ka tas ir labi.
M.: Domāju, ka ir nepareizi skatīties pagātnē un teikt, ka tad viņi bija labāki par tiem mūziķiem, kas mums ir tagad. Ja tu runā ar 14 gadīgu zēnu, kas vēl sāk tikai mācīties spēlēt, tad tu nevari runāt par ko jaunu. Vēl jo vairāk, ja mūziķis spēlē uz tradicionālas ģitāras. Skaidrs, ka tagad nav nemaz tik daudz to grupu, kas izdod albumus un es nedomāju, ka tas ir kas slikts. Es redzu grupas, kas vienlaicīgi izdot vairākus singlus, trīs gadu laikā izdod vienu albumu. Šobrīd mēs vairs nevaram ierakstīt katrai grupai vienu singlu un izdot.
N.: Tā ir kvalitātes kontrole.

"Glastonbury" festivāls vairs komentārus neprasa – pērn rekordātrumā tika pārdots vairāk kā 150 tūkstoši biļešu un festivālā spēlēja „Manic Street Preachers", „Fat Boy Slim", „Chemical Brothers", „R.E.M" un „Radiohead". Droši vien ik gadu no grupām, kas vēlas spēlēt, tiek saņemti daudz pieteikumu.
M.: Es strādāju tieši ar skatuvi, uz kuras kāpj jaunās grupas, kopumā festivālā ir 40 skatuves. Mums ir liela konkurence un šobrīd pieteikšanās ir grupām no Lielbritānijas, jo grupu koncerti ir jāredz „dzīvajā".

Vai Baltijas valstu grupas ir bijušas daļa no festivālu programmas? 
M.: „Brainstorm" to izdarīja. Patiesību sakot, nākamgad mēs gribam tieši vairāk fokusēties uz Baltijas grupām, tāpēc došos uz „Tallin Music Week". „Great Escape" ir labākais veids, kā Baltijas mūziķiem iegūt sev Lielbritānijas auditoriju. Lielbritānijā ir ļoti liela konkurence mūzikas tirgū. „BBC" ir programma, kas iepazīstina ar jaunajām grupām, ļauj spēlēt festivālos uz savas skatuves un šogad „Glastonbury" saņemti 80 tūkstoši pieteikumu. 
N.: 80 tūkstoši? 
M.: Jā.

Latviešu grupas, tādas kā „Astro'n'Out", „Triānas Parks", mūziķis „Goran Gora" un daudzi citi, cenšas ielauzties Eiropas tirgū. Grupa „The Briefing" jau ir pārcēlusies uz dzīvi Londonā, lai iekļūtu tās tirgū un sevi pierādītu, tikmēr grupas, kas pabijušas Eiropā un nonākušas uz Krievijas skatuvēm, uzskata, ka labāk Baltijas valstu mūziķiem ir orientēties uz tās tirgu. Kā Jums šķiet – ir vērts Baltijas grupām "lauzties" iekšā Lielbritānijas sīvajā konkurencē?
N.: Ja esi ticis Lielbritānijas tirgū, tad tas ir kā ceļš uz ASV.
M.: Jā, Lielbritānijas tirgus veido diezgan lielu daļu no visa mūzikas tirgus. Ir viegli saskaitāmas grupas, kuras ir palikušas slavenas, izlaižot šo posmu – būšanu Lielbritānijā. Mēs ar Naidželu uzskatām, ka tev obligāti nav jābūt Londonā, lai būtu veiksmīgs. Piemēram, Somu grupas dosies vispirms uz Vāciju, kur vairāk ir smagais roks. Skaidrs, ka tev nav jābūt Lielbritānijā, lai būtu veiksmīgs mūziķis. Protams, tev ir jābrauc, piemēram, uz „Tallin Music Week", jāvāc kontakti, jādod sava mūzika faniem, jāveido fanu tīkls un jābūt zināmam tam, kura valsts un kāpēc ir visvairāk piemērota.
N.: Šis ir stāsts ir par to, lai grupai ir sava kontaktu bāze – tieši runāt ar faniem, dot savu mūziku. tad var nākt pie tādiem cilvēkiem kā mēs un teikt – mums ir 2 000 cilvēki Lielbritānijā, kas ir lejupielādējuši mūsu mūziku, viņi noteikti atnāktu uz mūsu koncertiem, vai varam rīkot tūri? Viss ir jāsāk ar savu darbu.

Varbūt varat sniegt ieteikumus par to, ko darīt vai ko nedarīt tiem mūziķiem, kuri vēlas aizbraukt uz Lielbritāniju un laimi meklēt tur?
M.: Nespēlē Londonā piektdienas un sestdienas vakarā.

Kāpēc? 
M.: Tu nedabūsi nevienu mūzikas industrijas pārstāvi uz savu koncertu, jo viņi uz koncertiem dodas pirmdien, otrdien, trešdien, bet nedēļas nogalēs viņi ir mājās. Ir muļķīgi grupām domāt, ka daudzi cilvēki ieradīsies uz viņu koncertiem sestdienas vakarā. Sestdienas vakarā var rīkot koncertu, ja gaidi latviešus, kas atnāks.

Vai ir vēl kāds ieteikums?
N.: Pirms dodies uz Lielbritāniju, pārliecinies, ka tev ir vismaz 500 fanu kontaktu. Tas būtu labi. 
M.: Ja vien neplāno, ka uz koncertu atnāks tikai Naidžels. Lai gan tas būtu labi.
N.: Tikai nevienam to nedrīkst teikt. (Abi smejas.)

Bet vai Jūs dabūt uz kādu koncertu ir viegli? 
N.: Jā, jānosūta e-pasts. 
M.: Jāsaprot, ka Londonā katru vakaru kaut kas notiek, iespējams, pat tajā vakarā ir kādi 18 koncerti. Tā ir liela konkurence. Kādi 8-9 cilvēki ik vakaru noskatās kādas 10 grupas. Tieši tāpēc showcase pasākumi ir labi – tur ir sapulcēti cilvēki, kuri neko citu nedara, kā tikai skatās un klausās grupas.