Ušakova devums

Bijušā avīzes “Telegraf” ziņu redaktora personiski secinājumi

Sagadījās, ka "Rīgas visjaunākā mēra" valdīšana tika atzīmēta vārda tiešā nozīmē manā acu priekšā un pat ar zināmu personisko līdzdalību – pavasarī, tolaik strādājot avīzē "Telegraf", kopā ar tad vēl galveno redaktoru Aleksandru Krasņitski gudrojām, ko pajautāt Ušakovam viņa "pirmsjubilejas" intervijā. Protams, savi secinājumi bija jau tad – gads ir pietiekams termiņš. Turklāt, neraugoties uz mūsu žurnālistisko cinismu un sarkasmu, tie bija ne tikai secinājumi ar mīnusa zīmi – lai cik tas arī būtu nepatīkami tiem, kas domā lozungos "krievi klāt". Taču arī mīnusu nav mazums – kaut gan tie, kas pielūdz un iracionāli mīl mūsu "patīkamo mēru", tos diezin vai pamanīs.

Triju konkurence
Vai tiešām pusotrs gads, kopš Rīgu pārvalda lielākoties "Saskaņas" ļaudis, bijis pilsētniekiem tikai melnais laiks, un neko labu mērs Ušakovs nav devis? Ieklausoties domes opozīcijā tāds iespaids var rasties. Taču te nāk prātā ekonomika: divi spēlētāji ir "oligoholija", bet konkurence – tie ir kaut vai trīs, kas plēšas par tirgu. Tad lūk, pēdējā gada, pusotra laikā konkurence Latvijas politikā kļuvusi manāmi sīvāka tieši tāpēc, ka "Saskaņa" kļuvusi par varas partiju valsts lielākajā pilsētā, un partijas ambīcijas "velk" uz varu valstī.

Ko no tā visa gūstam mēs – "demokrātijas patērētāji"? Kaut vai to, ka kļūst labāk redzami katras lielās partijas trūkumi, muļķības un pārkāpumi: SC grib pozitīvi izcelties uz "Vienotības" un "Oligarhu" fona, "vienotībnieki", jūtot konkurences pastiprināšanos, (tak jau "Saskaņa", atšķirībā no agrākajām "krievu" partijām, tiecas iegūt daļu latviešu elektorāta) arī kļūst mazāk pašapmierināti. Diskomforts liek politiķiem daudz aktīvāk nekā iepriekš meklēt citam cita vājās vietas. Rezultātā mums tiek vairāk informācijas par to, ko kurš dara ne tā, kā nāktos, un dažreiz pat – vairāk noderīgu ideju un priekšlikumu.

Atcerēsimies kaut vai ieteikumu ievēlēt par Valsts prezidentu Aivaru Endziņu (bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju), kas rada pozitīvu atbalsi arī latviešu auditorijā, – šis priekšlikums taču nāca no SC. No šīs pašas bezzudumu sērijas ir pensionāru aizstāvēšana Satversmes tiesā. Cepuri nost atsevišķu "Saskaņas" cilvēku priekšā – reizēm viņi prot atrast simtprocentīgi populāras idejas, kas piedevām nav populistiskas, un kuras no viņiem negaidīji izdzirdēt. Rīgas līmenī tā bija ideja svinēt Līgo svētkus pilsētā – tā ir lieta, kuru dīvainā kārtā necēla priekšā iepriekšējie pilsētas tēvi.

Viņš vairāk cenšas
Ja turpinām par plusiem – saistībā ar Ušakovu Rīgā pieminēšanas vērts ir "centīga jaunpienācēja efekts". Amerikā bija reklāmas kampaņa, kuras laikā spēlētājs Nr. Divi vēstīja auditorijai: "Jā, mūsu konkurents ir – spēlētājs Nr. Viens. Taču mēs vairāk cenšamies!" Ja varas partijām un visām to reinkarnācijām pati vara ir rutinēts un ierasts darba process, tad "Saskaņai" kaut vai tikai Rīgā vien – tā ir kā pirmais sekss ar jaunavu. Krist kaunā nedrīkst, jo tad nākamreiz izvēlēsies citu. Tā nu vēlētājam cenšas parādīt starpību: sak, redzi dārgais elektorāt, tu neesi kļūdījies – ar mums tev ir labāk. Un tik tiešām: Ušakovs ļoti cenšas pārliecināt visus – sākot ar večiņām, kas skatās tikai Pirmo Baltijas kanālu un beidzot ar gados jauniem Tvitter un Facebook lietotājiem – ka kopā ar viņu rīdziniekiem tiešām ir labāk. Demonstratīvās pieejamības plaknē "krievu mērs" ir visai mūsdienīgs un ir Rīgas iedzīvotājam daudz tuvāks par visiem iepriekšējiem mēriem.

Laikam gan tas sakāms ne tikai par to, kā pilsētas galva komunicē ar elektorātu, bet arī par saimniekošanu – darīts tiek daudz. Tiesa, ar atrunu – par finansēšanu. "Mēs spējām atrast līdzekļus!" – reklāmas filmiņā, ieturot solīdas pauzes, pirms Saeimas vēlēšanām vēstīja Rīgas mērs Nils Ušakovs. Un paskaidroja: dome palielina sociālos tēriņus, pabaro trūcīgos un būvē tiltus – un tas viss laikā, kad valsts neko nepalielina, bet tikai apcērp: "Ja valdība strādātu tā, kā Rīgas dome, cilvēki ticētu savai valdībai un to cienītu" – televizorā rezumēja mērs.Protams, frāze "mēs spējām atrast līdzekļus" var izraisīt smaidu: naudas rezerve – pāri par 80 miljoniem latu – bija palikusi no pilsētas iepriekšējās varas laikiem. Diemžēl valdībai nebija rezerves naudas lādes.

Kaut gan, ja piemirstam finansēšanas avotus, bet koncenrējamies uz tēriņiem – var gari strīdēties par sīkumiem, taču ir vērts uzsvērt galveno: fakts, ka pusotra gada laikā, kopš Rīgā pie varas ir SC, labējās partijas nav konkurenta darbībās atradušas neko patiešām kriminālu, un tas ir rādītājs. Nepārprotamu Lielu Kļūdu un Skandālu nav bijis.

Kur aiziet ideāli
Ir saparotams, ka neviena partija un nekādi politiķi bez transformēšanās neizturēs pārbaudi, kas saistās ar varu. Ak vai, iepriekšējās nostādnes un ideāli sabirza, tiklīdz SC sāka pārvaldīt Rīgu.

"Saskaņai'" bija daudz pretenziju, kad Saeimā valdošās frakcijas demonstratīvi ignorēja jebkuras opozīcijas iniciatīvas – taču, saņemot varu Rīgas domē, "Saskaņa" izveidoja pilnīgi to pašu sistēmu. Kāpēc uzklausīt pretinieku priekšlikumus, ja ar balsu vairākumu var vienkārši izlemt visu, ko tīkas.

Daudz patosa bija Ušakova aicinājumos likvidēt "lordu palātas" – politiķu atrašanos valsts uzņēmumu valdēs un padomēs. "Man nav kauns par to, ka mēs vieni no pirmajiem sākām teikt – un ne tikai mūsu vēlētājiem, bet arī labējo partiju vēlētājiem – ka sen bija laiks likvidēt "lordu palātas", kur dažādās valdēs valdošo partiju ielikteņi saņem tūkstošus par to, ka neko nedara" – Ušakovs sludināja 2008.gada decembrī (citāts ir no mājaslapas uchakov.lv). Nē, patiešām, "lordi" ir visai veiksmīgi atrasts tēls. Taču rezultātā "Saskaņa" – tāpat, kā citi pirms tās – ieceļ savus cilvēkus pilsētas uzņēmumu "naudīgajos amatos", bet pats Ušakovs pie pirmās izdevības ieņēma ērto "lorda" vietu Rīgas Brīvostas valdē. Te minama arī "sāga" par "Dolgopolova mazdēlu", kas tika iekārtots darbā kādā no galvaspilsētas namu pārvaldēm. Namu pārvaldes "Kurzemes namu apsaimniekotājs" vadītājs Aleksandrs Sakovskis "Telegraf" atklāti atzina, ka ir normāla prakse: "Ja jūs vērīgi aplūkosiet šo tematu un papētīsiet, kur strādā kuru cilvēku radinieki vai tuvi cilvēki, jūs sapratīsiet, ka tā ir sistēma."

Laikam jau ideālu nomaiņa pret amatiem ir normāla prakse ; jebkura partija, tiekot pie varas, bez visa cita, neizbēgami izveido arī sev lojālo birokrātisko aparātu, un cilvēkus ieceļ amatos ne tikai aiz profesionāliem apsvērumiem. No citas puses tad sanāk, ka Ušakova agrākā moralizēšana par lordiem nav neka cits, kā pasta ierēdņa Karandiševa teiktais, "Bet es neņemu kukuļus". Uz ko tika atbildēts: "Jums neviens arī nedod…Ja dotu, bet jūs neņemtu, tad varētu arī lielīties." (Ostrovskis, "Līgava bez pūra").

Padomiskais Nils 
Apbrīnojami, bet tieši "visjaunākā un visprogresīvākā pilsētas vadītāja" darbs ar plašsaziņas līdzeļiem notiek atbilstoši pašām iesīkstējušākajām padomju tradīcijām, par kurām pilsētas galvam, ņemot vērā viņa vecumu, vispār neklātos pat zināt.

"Kad uzteica darbu TV5 iepriekšējam ziņu redaktoram, Šeitelmans (televīzijas kanāla direktors) parādīja man Ušakova sūtītu īsziņu, kurā viņš pauda neapmierinātību par dažiem sižetiem. Negribu neko apgalvot, taču tas dod pamatu domāt par politiskiem lēmumiem saistībā ar atlaišanu," aģentūrai Leta stāsta tagad jau bijusī "kanāla seja" Oļegs Ignatjevs (viens no spēcīgākajiem profesionāļiem krievvalodīgajā žurnālistikā). Pēc Ignatjeva vārdiem, kad tika strādāts pie sižetiem par Ušakovu, viņu viemēr izsauca uz pārrunām, kuru laikā vadība lika saprast, kāda rakstura informāciju nevajag izplatīt. 

Diemžēl Oļega Ignatjeva pieredze Latvijas krievu presē nav unikāla. Kad strādāju "Telegraf" pēc dažiem sižetiem mums no Rātes tāpat pienāca tiešie teksti, ka "Rīgas mēra birojs ar jūsu avīzi vairs nekontaktējas" – un pēc tā visa tikt pie Annas Kononovas komentāriem patiešām bija grūti. Nerunājot jau par to, kā tika atlaists no darba "Telegraf "galvenais redaktors A. Krasņitskis – pēc tam, kad parādījās raksts par "mēru-muļķi". Tāda rakstura notikumu netrūkst, konkrēti, par "īsziņām no pilsētas galvas", kuras saņēmuši kolēģi no citiem plašsaziņas līdzekļiem. Tas ir kaut kas jauns, kā nav bijis iepriekšējo mēru laikā: par kritiku apvainojās, teica skarbākus vārdus – tā ir bijis. Es kaut kā nevaru atcerēties tādus, kas tik idiotiski slimīgi reaģētu uz katru kritisku rakstu vai sižetu. Ja precīzāk, atceros tikai Ušakovu.

Rātsnamā klusiņām atzīst: mērs reizēm histēriski reaģē uz to plašsaziņas līdzekļu kritiku, ka objektīvi skatās uz Rīgas domes darbību. Par to, ka pēc "Telegraf" publikācijas par "mēru-muļķi" mērs plēsa avīzi, rakstīja pat britu "The Economist". Kas te secināms? Iespējams, ir sava loģika likumdošanas vecuma cenzos, ka, teiksim, par Valsts prezidentu nevar kļūt par 40 gadiem jaunāks cilvēks – lai cik patīkams un progresīvs viņš arī būtu. Nenobriedušas personības riski var izraisīt nevēlamus blakusefektus. Tāda pērn bija reakcija uz sodu par nepareizi novietotu automašīnu: kamēr pieaugušais Šlesers mierīgi atzina savu vainu un samaksāja soda naudu, gados jaunākais Ušakovs "vīstīja dūres" un pilnīgi nevietā demonstrēja, kurš ir priekšnieks, izsaucot "uz kafiju" "Rīgas satiksmes"vadību.

Rezumējums: vēl nav tik traki
Ja uzmērīt tagadējās domes pēc "slimnīcā vidējās temperatūras" – starp temperatūru morgā un dzemdību nodaļā – kopumā nav ne sliktāk un ne labāk, nekā bija iepriekš. Prognozes, ka "atnāks krievi un visu izzags" (sagraus, ieviesīs kirilicu, slēgs Okupācijas muzeju, etc.)nav piepildījušās. Tāpat, kā nav piepildījušās piekritēju pārspīlētās gaidas, ka līdz ar Ušakovu "viss būs labi". Anomālais sniegs liek šoferiem mēra Ušakova laikā lādēties tāpat, kā tas bija mēra Birka laikā; Dudajeva iela atrodas iepriekšējā vietā, tiek optimizētas kā latviešu, tā arī krievu skolas, Okupācijas muzejs saņem finansējumu, Dziesmu svētki notiek, un vispār "Ušakovs un komanda" visiem spēkiem pūlas parādīt sevi kā pašus "labākos krievus", kas negrib atstumt no sevis latviešu elektorātu, bet negrib pazaudēt arī krievu vēlētājus.

Kaut gan, pašlaik pagājis tikai pusotrs gads. Kāda situācija izveidosies pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām, redzēsim 2013.gada vasarā, kad savu vērtējumu sniegs vēlētājs.