Lukašenko režīma noriets?

Autoritārā valsts piedāvā iespēju pragmatiskiem uzņēmējiem

Pēc Eiropas Savienības (ES) vēstnieku sanāksmes 7.janvārī, kurā tika pieņemts lēmums uzsākt procedūru, lai atkal aizliegtu iebraukšanu ES Aleksandram Lukašenko un citām Baltkrievijas amatpersonām, redzams, ka pašā ES nav īstas vienprātības šajā jautājumā. Līdzīga reakcija no ES puses bija vērojama arī pēc 2006.gadā notikušajām vēlēšanām Baltkrievijā, kad iebraukšana tika liegta ne tikai Lukašenko, bet arī 40 citām valsts amatpersonām. Tomēr skaidrs, ka ES neaprobežosies tikai ar iebraukšanas aizliegumu vien, bet, visticamāk, būs arī kādas ekonomiska satura sankcijas, ekonomiskās sadarbības un palīdzības apturēšana.

Ceļā sadarbībai
Politiskā inerce Rietumos pret Baltkrieviju jau ir izveidojusies negatīva, un šeit valsts vairs īsti nevar nosvērt svaru kausus uz savu pusi. ES lēmums neizsniegt vīzas Baltkrievijas amatpersonām ir tikai sākums procesam, kad pret to tiks piemērotas arī nopietnas ekonomiskas un citu veidu sankcijas. Jāsaprot, ka lielajām ES dalībvalstīm Baltkrievijā nav, ko zaudēt. Ne Vācijai, ne Francijai vai Lielbritānijai tur nav ne investīciju, ne kādu tiešu politisku interešu, kuras varētu apdraudēt, nostājoties pret Baltkrieviju, ar kuru arī Krievijai šobrīd ir sliktas attiecības. Taču demonstrēt, ka Eiropas lielvaras ir spējīgas nostāties pret cilvēktiesību pārkāpumiem valstī, kurā valda autoritārs diktators un kuras liktenis patiesībā ir vienaldzīgs, ir pateicīgs fons sava tēla spodrināšanai.

Jāapzinās, ka Polijai un Vācijai Baltkrievija ir pa ceļam uz Krieviju, un šajā gadījumā Lukašenko Baltkrievija ir kavēklis, kas traucē Polijas, Vācijas un Krievijas savstarpējai sadarbībai. Tādēļ, domājams, no Lukašenko centīsies atbrīvoties kā Rietumos, tā Austrumos.

Raugoties uz Baltkrievijas attiecībām ar apkārtējām valstīm, redzam, ka Lukašenko ir iespītējies, turklāt jāsaprot, ka Lukašenko ir autoritārs, ne totalitārs līderis, un viņam ir jārēķinās ar savu eliti. Tā šobrīd ir noraizējusies par iespējamām pārmaiņām un labāk vēlas dzīvot tā, kā līdz šim, jautājums vienīgi – vai tas vairs ir iespējams.

Izcils taktiķis, slikts stratēģis
Taktiski Lukašenko vēlēšanu laikā visu izdarīja pareizi, pielāgojot pat Baltkrievijas vēlēšanu sistēmu Krievijas vēlēšanu sistēmai. Tātad – Lukašenko atļāva brīvi izvirzīt kandidātus, rīkot mītiņus ''pa stūriem'', bija pat formāls bezmaksas raidlaiks un debates, kurās viņš pats nepiedalījās,  taču kompensēja to ar mediju pārklājumu citos raidlaikos. Šai sakarā Rietumiem nav ko pārmest, jo, gluži tāpat kā Krievijā, arī Lukašenko Baltkrievijā ievēro formālos demokrātijas principus.

Pats galvenais ir balsu skaitīšana, kuru maz ietekmē centrālā vara, bet gan vietējās varas un komisiju pašcenzūra un vēlme pakalpot. Ja paraugāmies uz Krieviju, aina tur ir tāda pati – atļauts pieteikties dažādiem kandidātiem, tiek organizētas formālas debates bez Putina vai Medvedeva dalības, taču svarīgākais būs balsu skaitīšanas process, kur uzvarēs Ziemeļkaukāzs ar vairāk nekā 90% apmeklējumu.

Taču Lukašenko pārrēķinājās – tas, kas ir atļauts Krievijai, nav atļauts nenozīmīgajai Baltkrievijai. Viņam gan piedotu, ja būtu rīkojies kaut vai tik smalki kā Viktors Janukovičs kaimiņos Ukrainā, taču Lukašenko gribēja pilnībā kopēt Krievijas modeli.

Iespējas un risks
Rietumi vienkārši vairs netic Lukašenko solījumiem, jo kur gan ir apsolītā Venecuēlas nafta, kur traktoru rūpnīca, kur ukraiņu elektrības pārvadi?! Vienlaikus tas var būt Eiropas mājiens visam reģionam – Ukraina un Gruzija slīd atpakaļ autoritārismā, Moldovā ir politisks haoss, bet pati ES ir ekonomisku grūtību nomākta. Šobrīd tas būtu iegansts, kā atstumt visu reģionu nedaudz nost no ES, jo tas jau bīstami pietuvojies robežai, kad būtu jāapsola perspektīva dalība savienībā vismaz daļai šī reģiona valstu.

Nesenie notikumi Minskas centrā jāvērtē arī no perspektīvas – kam tas bija izdevīgi? Jāsecina, ka tas nebija izdevīgi ne Lukašenko, ne patiesi eiropeiski noskaņotajiem baltkrieviem – gan pie varas, gan opozīcijā esošajiem, jo Rietumu resursi šobrīd Baltkrievijai ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad. Sabojājot attiecības ar Kremli, Minskā visas cerības tika liktas uz Eiropas investīciju plūsmas pieaugumu. Taču rezultāts ir tāds, kāds jau bija sagaidāms – pēc vēlēšanu nakts Minskā Rietumi vienkārši atbrīvosies uz laiku no Baltkrievijas kā iespējama partnera. Galu galā tas ir izdevīgi Krievijai. Kremlis ļoti labi apzinās, ka Rietumi labprāt izmantos ieganstu, lai atgrūstu kā baltkrievus, tā visu pārējo reģionu.

Iespējams arī scenārijs, ka ''atgrūstais” reģions varētu konsolidēties, un ne obligāti ap Krieviju. Drīzāk katra valsts pašizolēsies, un notiks vāja visu atstumto konsolidācija, kur Krievija tiks balansēta ar Turcijas iesaistīšanu grupiņā. Interesanti, ka staptautiskajā ekspertu vidē šajā sakarā jau cirkulē pašizolācijas un paškonsolidācijas terminoloģija, attiecīgi – ''new kind of Titoism'' (pēc Dienvidslāvijas parauga) [jauns Titoisma paveids – red.] un ''Axis of excluded (by Europe)'' [(Eiropas) atstumto ass – red.].

Latvijas risks ir apstāklī, ka minētais attīstības scenārijs iezīmē nestabila pievilkšanās centra izveidošanos. Latvijai šādā situācijā būtu vēlama konsekventa pozīcijas nostiprināšana ES orbītā. No otras puses – tas ir arī iespēju laiks, proti, Baltkrievijai vajadzēs kādu ekonomisku izeju uz Rietumiem. Ja poļi un vācieši norobežosies politisku iemeslu dēļ, tad mūsu uzņēmējiem ir laiks darboties pragmatiski, neuzkrītoši un bez skaļas politikas.

Rinalds Gulbis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks.