Staicele ārstē slepkavības traumu

Novads satuvinās, lai atgūtos pēc traģēdijas

Ienākot Staicelē, spēcīgāko iespaidu sākumā rada klusums. Tikai dažviet pie mājām kāds darbojas ar sniega lāpstu, bet pie veikaliem un mašīnām reizēm var samanīt nelielu cilvēku pudurīti. Taču pat viņu balsis šķiet pieklusinātas, turklāt nedzird ne bērnus, ne pusaudžus, kuru sasaukšanās gādā par dzīvību netālās Alojas gaisā. Sajūtu izskaidro ne vien aukstums, bet arī sēru lentītēm papildinātie karogi pie namu sienām. Esmu te ieradies meitas noslepkavotās mātes un viņas dēla bēru dienā.

Staiceliešu sarunās ar savējiem jūtams siltums, bet svešinieki tiek atgrūsti. Laikam jau pārāk daudz šajās dienās viņu te bijis. Īsti nezinu, pie kuriem pats esmu pieskaitāms. Uzaugu netālajā Ungurpils ciemā, taču seja nepilno desmit prombūtnes gadu laikā droši vien mainījusies tiktāl, ka pat nedaudzie palikušie tāspuses paziņas diez vai uzreiz pazītu. Bērinieki pie autobusa uz jautājumiem atbild vienzilbīgi un negribīgi, teju vai meklējot diktofonu rokās, taču pastaiga, vērojumi un vārdu pārmīšana veikalā uzmanību nepiesaista. Tas arī galvenais, jo šoreiz mani interesē ne tik daudz notikušais kā apkaimes atbilde.

Par pašu slepkavību rakstīts daudz, un notikušais jau savijies ar baumām un versijām, jo skaidrības maz. Droši zināms tikai tas, ka 14.decembrī savā mājā pie Staiceles nogalināta Alojas novada domes preses sekretāre un viņas septiņgadīgais dēls, bet aizdomās par noziegumu aizturēta sievietes piecpadsmitgadīgā meita (tagad nogādāta psihiatriskajā slimnīcā) un viņas draugs. Māju mēģināts nodedzināt, taču skābekļa trūkums noslāpējis uguni, un tas ļāvis atklāt noziegumu. Tagad nams izskatās gandrīz neskarts.

Pagātne neizskaidro
Par spīti tam, novadam un tā iedzīvotājiem notikušo aizmirst ir daudz grūtāk kā pārējai Latvijai. Pat cilvēkiem, kuri personīgi nepazina mazliet ārpus Staiceles dzīvojošo ģimeni, visdrīzāk ir tuvi draugi vai radi, kuriem viņi bija tuvi paziņas. Turklāt ciemi un mazpilsētas Latvijā joprojām ir salīdzinoši ciešas kopienas, kurās arī nepazīstamie cilvēki tiek uztverti kā savējie – jo sevišķi ārkārtas apstākļos. Slepkavība blakus ielā Rīgā tiek uztverta daudz nesāpīgāk un aizmirsta ātrāk nekā tāds pats notikums mazpilsētas otrā galā.

Vēl tagad vietējie iedzīvotāji sarunās atceras vārdus un uzvārdus cilvēkiem, kuri pēdējās desmitgadēs ir atņēmuši dzīvību kādam no vietējiem. Arī manā salīdzinoši neilgajā dzīvē iegūts un aizgūts ne mazums šādu atmiņu. Mežu ielenkums un pierobežas salīdzinošā nošķirtība spēj cilvēkus gan nospiest, gan iedvesmot. Diemžēl vietas vārds skaļāk izskan pirmajā gadījumā.

Kopienai iepriekšējā pieredze gan nav neko daudz līdzējusi pierast pie gabala izraušanas no miesas. Vietējā laikraksta ''Auseklis'' interneta lapas aptaujā par pārdomām pēc dubultslepkavības tikai ceturtā daļa atbildētāju izvēlējās kādu no salīdzinoši atturīgajām iespējām (''gaidīšu jaunumus šajā lietā” vai ''sabiedrība savos secinājumos ir pārlieku pārsteidzīga”). Arī avīzes autori necenšas meklēt jaunas asiņainas detaļas, drīzāk izmantojot žurnālistu tiesības, lai raktos pie notikušā saknēm.

Atbildīgi paši
Līdzīgi rīkojas arī paši staicelieši, sarunā atzīst Ivars (visi vārdi mainīti). Cilvēki daudz vairāk sanākot kopā, un iespējamo slepkavības iemeslu pārspriešana ir viena no galvenajām sarunu tēmām. ''Grābstās versijās, jo neko īsti nezina,” viņš saka. Ja sievietes nāve parasti tiek skaidrota ar meitas dusmām, tad zēna nogalināšanai joprojām nav vienota skaidrojuma. Taču novērojumi rāda, ka pastiprinātajās vietējo sarunās nesenais noziegums nebūt nav galvenā tēma. Pati kopābūšana nereti ir svarīgāka, ļaujot sajust, ka visi vienalga tai pašā laivā peld.

To apliecina arī labsirdīguma uzplūdi: Ivars stāsta, ka cilvēki vairāk sākuši uz skolu un citur nest ziedojumus mazturīgajiem. Tādu šeit netrūkst, tāpat kā citur Latvijā. Ir arī ģimenes, kuras vieno tikai kopīgs alkohola patēriņš, un bērni, par kuriem vecāki aizmirsuši. Parasti tas viss gruzd kaut kur dziļi dzelmē, taču pēc šādiem atgadījumiem par to grūti nedomāt. Un skabargas tiek vilktas ārā no miesas, bet caurumi laivā – drīvēti ciet.

Pēc pēdējo gadu dzīvošanas lielpilsētās neparasta šeit šķiet retā valsts piesaukšana un uzsvars pašu atbildībai. Arī ''Ausekļa'' intervētie sociālo dienestu darbinieki neslēpj, ka vismaz daļēji jūtas atbildīgi par notikušo. Vainas meklēšana citos mijas ar ieskatīšanos sevī. Galu galā problēmas ir ielēkušas tieši sejā.

Droši vien tāpēc gan Ivars, gan mazliet tālāk dzīvojošais Ingus jau drīz pēc sarunas sākuma ar rūgtumu piemin internetā lasītās nievas ''ko var gribēt no lauķiem” garā. ''Kad pie viņiem Rīgā kaut kas tāds notiek, tam vienkārši nepievērš uzmanību,” saka Ingus. Dzeram tēju virtuvē, un viņš drīz vien noteic, ka nav ko tādas tēmas cilāt. Arī citi iztaujātie nekavējas pie notikušā aprakstīšanas, drīzāk izmantojot sarunu, lai labāk saprastu notikušo vai paustu kādu vispārinājumu par to.

Mēģina laboties
Nelaimes spēja satuvināt tās skartos cilvēkus ir tik plaši daudzināta, ka, redzot to dzīvē, nav viegli noticēt paša acīm. Tomēr Staicele un tās apkaime patiešām šķiet gatava ne vien neļaut negadījumam ietekmēt tās tagadni, bet arī saņemties nākotnes vārdā. Trieciens licis tur dzīvojošajiem cilvēkiem – vismaz daļai – sajust kopienu sevī.

Traģēdija gandrīz tuvinieku vidū daudz labāk par televīzijas ziņām ļauj saprast, ka no tā neviens nav pasargāts. Cilvēki kļūst uzmanīgāki – vai varbūt tramīgāki, aizdomājoties un redzot bīstamību gan savos bērnos, gan novērošanas kameru noķertās ēnās, gan netālu dzīvojošajās ģimenēs. Ja slepkavība bijusi meitas atriebība par pamestību, kā pieļauj daži sarunas biedri, savā baisā veidā viņa, iespējams, palīdzējusi citiem. Tik sāpīgi gūtu mācību būtu grēks laist gar ausīm, sarunas beigās secina Ivars.