Staicele ārstē slepkavības traumu

Raksts tāds – velti iztērēta tinte un papīrs. Varētu būt vidusskolas domraksts par uzdoto tēmu. Diemžēl, vēlamais vēl nav īstenība.

Staicele ir viena no jaukākajām un sakoptākajām pilsētām, kādās nācies būt. Protams, ir jau pa kādam dzērājam vai ”ciema muļķītim”, bet proporcionāli daudz labvēlīgāka vide kaut vai kā pati Rīga ar saviem guļamrajoniem. Agrāk katru bērnības vasaru tur pavadīju. Tieši pagājušājā pirmdienā tur biju aizbraukusi atkal, lai uz nedēļu paciemotos pie vecmāmiņas un viņa mani sagaida ar to nelaimīgo vēsti.. nelaiķi, protams, nepazinu. Tikai zinu, ka viņa ieradās mazpilsētā pirms vairākiem gadiem, lai, cik zināms, mainītu dzīvi. Ģimene absolūti nav bijusi nelabvēlīga, mamma diezgan inteliģenta, klusa, bet tai pat laikā ar milzīgu gribasspēku un dēliņš esot bijis jauks kā maija saulīte. Domāju, vietējie zin it kā ”īsto” versiju, arī es dzirdēju, taču labi vien ir, ka staicelieši nerunā lieki medijiem, lai mirušie atdusas Dieva mierā, policija dara savu darbu, jo mainīt vairs nav iespējams neko. Labāk ir katram, kas dzirdējis par šo nežēlību, iedegt svecīti par aizgājējiem un sekot līdzi pašu ģimenes laimei.

Šādi un līdzīgi gadījumi notiek visā pasaulē, un ar “pāķiem” vai “pilsētniekiem” tiem ir maz sakara. Pusaudžu hormonu vētra, iespējams, alkoholisms vai garīga aprobežotība, varbūt nelaimīga apstākļu sakritība – iemeslu var būt desmitiem…