Kur plāns, tur plīst

Krievijā etniskās nesaskaņas nāk uz āru

Krievijā palaikam parādījās apstiprinājumi tam, ka šajā daudznacionālajā valstī ar atsevišķu tautu kopādzīvošanu kā nu ir, tā ir. Domstarpības, nesaskaņas un pat akla naida izpausmes Krievijas varasvīri izlikās neredzam. Pamanīja, kad galīgi nevarēja nepamanīt.

Tā tas bija pirms trim gadiem Kondopogā, kad krievu un kaukāziešu sadursmēs bija bojā gājušie. Kondopoga ir tālu no centra, Karēlijā, pastāvēja konflikta nomākšanas iespēja, un tas tika izdarīts. Vasarā notika plašs čečenu jaunieš un vietējo iedzīvotāju kautiņš jauniešu atpūtas nometnē Tuapses kūrorta tuvumā. Taču arī tas notika tālu.

Ģeogrāfiski un arī laika ziņā tuvāk bija stihiskais ielu gājiens Rostovā pie Donas. Tur studentu kopmītnē ingušu un krievu studenta saķeršanās beidzās ar pēdējā nāvi. Iegansts: atteikšanās palīdzēt atrisināt matemātikas uzdevumu. Piemiņas brīdis beidzās ar gājienu uz pilsētas centru. Milicijas dežurspēki to nespēja kavēt, jo gājienā piedalījas aptuveni divarpus tūkstoši cilvēku. Tika skandēti saukļi “Rostova – krievu pilsēta”, “Rostova nav Kaukāzs”. Izskanēja prasība atzīt lezginkas publisku dejošanu par krimināli sodāmu nodarījumu. Ekscesu nebija. Šis notikums, jāpiebilst, plašāku publicitāti neguva. Province, un vēl bez upuriem.

Tagad etniskās sadursmes skārušas Maskavu un Pēterburgu. Tāpat kā līdz šim, dzirkstele pirmajā acu uzmetienā bija niecīga. Pēc spēles “Spartaka” fani un vairāki čečenieši nespēja bez spēka lietošanas izlemt, kura grupa pirmā sēdīsies pieturā piebraukušajā taksometrā. Izcēlās kautiņš, lietā tika likta traumējošā pistole, kas izdzēsa 28 gadus veca krievu puiša dzīvību. Ieradās milicija, kaukāzieši tika aizturēti, tomēr drīz vien palaisti vaļā. Tas laikam gan pielika punktu.

Pēc puiša bērēm notika mītiņš, kura galvenā prasība bija taisnīga tiesa. Nav skaidri zināms, kas “ienesa koordināciju” – min gan krievu nacionālradikāļus, gan galēji kreisos ekstrēmistus, taču viss beidzās ar uzbrukumiem kaukāziešiem, tiem, kas gadījās pa rokai. Gan mītiņa vietā Manēžas laukumā, gan tuvīnajā metro stacijā.

Par saspringtās situāciju kulmināciju uzskatāma trešdiena, kad laukumā pie Kijevas stacijas tika aicināts ierasties uz mītiņu, kas būtu “atbilde uz 11.decembra notikumiem Manēžas laukumā”. Bija pamats bažām, ka laukums kļūs par “ģenerālkaujas” vietu. Tik saspringti Maskavas milicija nav strādājusi kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmās puses. Masu kautiņš netika pieļauts. Tika aizturēti vairāk nekā 800 cilvēku (pēc citām – vairāk nekā 1300). Izpalika tas, no kā bija jābaidās visvairāk – grautiņi. Zīmīgi, ka tūristiem tika slēgts Sarkanais laukums, kas neatrodas Kijevas stacijas tuvumā.

Tas, ka Krievijas sabiedrība ir ksenofobiska, bija zināms jau labu laiku. Akurāt Krievijas lielajās pilsētās cilvēki ar “neslāvisku” ārējo izskatu nevar justies droši jau gadiem ilgi. Skinhedi, protams, nodara ļaumu, taču tā tomēr nav organizēta masveida kustība, kas ar savām prasībām spēj iziet ielās. Turklāt viņu prasības ir pārāk tālu no tā, kam kaut vai daļēji varētu pievienoties puslīdz civilizēta sabiedrība. Ja kāds patiešām ņemtos īstenot saukli “Krieviju – krieviem”, tas faktiski nozīmētu valsts bojāeju.

Ar faniem ir citādi. Viņi nevis vēršas pret kaut ko “vispār”, bet reaģē uz konkrētiem notikumiem, un reaģē pamatīgi – kā tas bija pēc “Spartaka” fana Jegora Sviridova nogalināšanas, kad iespējamais slepkava tika atlaists pret parakstu par dzīves vietas nemainīšanu. Nav zināms, vai izmeklētājs, kas to izdarīja, saņēmis “pateicību”, taču, zinot korupcijas līmeni Krievijas tiesībsargājošās institūcijās, nav grūti pieņemt, ka tā tas arī bija. Ja Jegors Sviridovs nepiederētu pie organizētajiem faniem, ne gailis pakaļ nedziedātu.

Fanu kustības tiek uzskatītas par nacionālistiskām, taču šie pārsvarā gados jaunie cilvēki ir sabiedrībā valdošo noskaņu indikatori. Interesanti, ka varas iestādes pret fanu aktivitātēm ir krietni lojālākas nekā pret politiskās opozīcijas darbībām. Viņi nav politisks spēks, režīmu neapdraud.