Ūdens un rozīnes

Valdības deklarācija ir labāka par ''Vienotības'' un ZZS programmu summu

Valda Dombrovska jaunās valdības deklarācija tiek vērtēta amplitūdā no «tur ir vairāk ūdens nekā Klusajā okeānā» (arodbiedrību boss Pēteris Krīgers) un «jūs no manis prasāt komentāru par «neko»» (bijušais premjerministrs Ivars Godmanis) līdz atsevišķu nozaru vai uzņēmumu pārstāvju pārmetumiem, ka tajā nav precīzi pateikts, kas notiks ar, piemēram, pārtikas pārstrādi vai mēbeļu ražošanu, ja ne gluži ar konkrētu desu cehu vai gateri. Tātad kopumā kritiski.

Ir vietā pārmetumi deklarācijas izstrādātājiem gan par tās atsevišķo sadaļu nelīdzsvarotību, gan par bieži vien mērķu nekonkrētību, gan par atskaites skaitļu vai citu pārbaudāmu kritēriju nepietiekamību. Tomēr kritiķu kora neviltotā vilšanās izbrīna, zinot, ka valdības koalīcijā ir divas visiem labi zināmas partiju apvienības ar visiem zināmām programmatiskām nostādnēm. Vai tika gaidīts, ka šo divu visnotaļ prognozējamo politisko spēku summa piepeši radīs kaut ko principiāli jaunu — brīnumvaldību ar brīnumprogrammu?

Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) pirms vēlēšanām bija tikai 4000 zīmju programma, kurā tādā ūdenī kā «sakārtot uzņēmējdarbības vidi», «samazināt valsts birokrātiju» un «strādāt tā, lai Latvija būtu zaļākā valsts pasaulē» peldēja dažas populistiskas rozīnes — solījumi izvest Latvijas karavīrus no Afganistānas un ieviest progresīvo nodokli. ZZS līderi pat neslēpa, ka īsti netaisās ne izvest pirmos, ne ieviest otro. Savukārt ''Vienotībai'' gan bija garā programma, taču arī tai varēja pārmest gan nelīdzsvarotību, gan konkrētības trūkumu. Svarīgākais — liela daļa vēlētāju, to skaitā droši vien arī daļa pašreizējo valdības deklarācijas kritizētāju uzskatīja, ka programmas un pārējā priekšvēlēšanu «retorika» vispār nav jāņem nopietni.

Kamēr uzskatīsim, ka partiju programmām nav nozīmes un politiķiem pietiek ar efektīgu reklāmu pirms vēlēšanām, bet «reālā politika» sākas pēc tam, tikmēr nevarēsim sagaidīt no pēcvēlēšanu valdībām rīcības programmas ar pamatotām ilgtermiņa «vīzijām», pārdomātu stratēģiju un skaidru taktiku. Un dabūsim valdības, kuru ministri strādās kā savstarpēji konkurējoši nozaru lobiji.

Taču koalīcijas veidošana un valdības ministru izvēle, kā arī koalīcijā ieprogrammētās interešu pretrunas ir daudz lielākā mērā iemesls bažām, ka tā varētu notikt, nekā valdības deklarācija. Ņemot vērā minēto, deklarācija izskatās drīzāk negaidīti labi, katrā ziņā labāk, nekā solīja abu partiju apvienību vēlēšanu programmas.

Labi izskatās jau pati pirmā sadaļa — par sabiedrības līdzdalību. Pirmām kārtām tāpēc vien, ka tā ir pirmā, tātad valdība to acīmredzot uzskata par svarīgu. Turklāt solītie pasākumi demokrātijas deficīta mazināšanai ir lielākoties konkrēti — palielināt vēlēšanu apgabalu skaitu, ieviest elektronisko balsošanu jau 2013.gada pašvaldību un 2014.gada Saeimas vēlēšanās, izveidot vienotu vēlētāju reģistru, mazināt pieļaujamo finansējumu reklāmu kampaņās, pieņemt likumu par lobijiem, nodrošināt regulāras politiskas konsultācijas ar NVO, sociālajiem partneriem un ekspertiem par jaunu politiku un likumu ieviešanu.

Nekas nebūtu iebilstams arī pret, piemēram, ārpolitikai un aizsardzībai veltītajās sadaļās solīto. Ambiciozais solījums veicināt «militārās rūpniecības kompleksa izveidi Latvijā» gan nāk no kriminālnoziegumos apsūdzētā Lemberga pirmsvēlēšanu prasībām Savienotajām Valstīm maksāt viņam par piekrišanu turpināt stratēģisko partnerību — vai nu skaidrā naudā ar kādu murgainu «Maršala plānu», vai vismaz ar iespēju pelnīt no «militāri rūpnieciskā kompleksa». Taču deklarācijā nav retorikas par aiziešanu no Afganistānas, toties ir solījums rīkot ikgadējas debates Saeimā par ārpolitiku.

Taču arī šajās sadaļās, tāpat kā vairākumā citu, uzkrītoši pietrūkst konkrētu budžeta skaitļu. Ironiski, taču to laikam var uzskatīt par Dombrovska konsekvento turēšanos pie pirmsvēlēšanu solījuma, ka to, cik varēs atvēlēt katrai nozarei, kas notiks ar nodokļiem un kādi būs budžeta konsolidācijas pasākumi, varēšot izrēķināt tikai tad, kad būs zināmi trešā ceturkšņa budžeta rādītāji. Tie arvien vēl nav zināmi, tā ka deklarācijai derētu atjauninājums, šie dati drīz būs pieejami.

Deklarācijā ļoti precīzi mērķi un skaitļi mijas ar vispārīgiem paziņojumiem. Ir konkrētas apņemšanās, piemēram, par dubultpilsonības ieviešanu, kvalitatīviem ūdenssaimniecības pakalpojumiem vismaz 68% valsts iedzīvotāju, par skolotāju vidējo vecumu, ka augstskolās vismaz 10% kredītpunktu katrā studiju programmā jāīsteno kādā no ES oficiālajām valodām, kas nav latviešu valoda, vai ka Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums būs 15% apmērā no kultūras funkciju nodrošināšanai paredzētā finansējuma. Un vidēja termiņa budžeta plānošanas ieviešana 2012.gadā būtu teju revolucionārs pasākums, tāpat kā mantiskā stāvokļa sākumdeklarēšanas ieviešana. Taču līdzās redzam, piemēram, stratēģiski ļoti svarīgo mērķi enerģētikā — 40% atjaunojamo resursu īpatsvaru 2020.gadā — bez precizējuma par šīs Saeimas laikā sasniedzamo.

Tiesa, deklarācijā ir papilnam tiešām deklaratīvu paziņojumu, kuru nekonkrētību nevar aizbildināt arī ar jaunāko budžeta izpildes datu nepieejamību. Piemēram, visa labklājībai un sociālajai aizsardzībai veltītā sadaļa izskatās pēc birokrātiskas atrakstīšanās — «pārskatīsim», «atbalstīsim», «mazināsim» —, un vienīgie konkrētie pasākumi ir pensionēšanās vecuma un minimālā valsts sociālās apdrošināšanas stāža paaugstināšana, kaut gan arī bez konkrētiem skaitļiem. Gana daudz ūdens ir arī veselības, izglītības un laikam tomēr ekonomiskās krīzes apstākļos valdībai svarīgākajā — tautsaimniecības — sadaļā.

Deklarācijas veidotāji gan skaidro, ka daudz skaitļi būšot valdības rīcības plānā katrai jomai. Taču, pirmkārt, valdības deklarācija, nevis ministriju darba plāni, ir līgums starp koalīcijas partijām un ar vēlētājiem, kura pildīšanu jābūt iespējai pēc tam pārbaudīt. Otrkārt, pastāvīga atsaukšanās uz ministriju rīcības plāniem apvienojumā ar valdības amatu palaikam dīvaino dalīšanu un arī jauno ministru paziņojumiem nevieš optimismu par valdības spēju strādāt kā komandai un liek bažīties par gaidāmo konkurenci starp ministrijām. Spilgtākais piemērs ir Labklājības ministrijas preses dienesta vadītājas izvirzīšana labklājības ministres amatam un viņas banāli programmatiski paziņotais, ka viņa «cīnīsies» par pensiju nesamazināšanu. Ministru cīnīšanās katram par savu jomu nav gluži labākais valdības rīcības modelis.

Tomēr nevar piekrist varbūt galvenajiem deklarācijas kritizētāju pārmetumiem — ka tā nerādot ceļu, kā izvest valsti no krīzes. Šāda kritika ir atbalss no pērn un pat jau aizpērn dzirdētajām prasībām valdībai uzburt redzējumu par attīstību teju piecdesmit gadus uz priekšu, kaut gan valsts tobrīd balansēja uz bankrota robežas.

Izeja no krīzes jau ir redzama gana skaidri, pateicoties iepriekšējās Dombrovska valdības stingri īstenotajai sadarbības programmai ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu. Šīs programmas turpināšana, līdzsvarojot budžeta izdevumus un ieņēmumus, ir vienīgais pamats, uz kura var būvēt nākotnes attīstību, un «lielie» skaitļi nu jau ir ābece — 6% budžeta deficīts no IKP nākamgad, 3% 2012.gadā, eiro ieviešana 2014.gadā. Šie deklarācijā solītie skaitļi nebūs vienīgais atskaites punkts, vērtējot valdības darbību, taču bez tiem pārējie būtu mazsvarīgi.