Tiešām jaunais laiks

Vai rezultāti mainītos, ja apmainītu kampaņas?

Kad vēlēšanas pārdzīvotas, smejas pat Stendzenieks. Viņš uzjautrinās, ak, ne jau par PLL, bet gan PCTVL reklāmas kampaņu un sauc to par „vissmieklīgāko reklāmas kampaņu, kādu jebkad redzējis”.

Man savukārt ir mazliet jautri, kad politiķi mani piespiež iedomāties, kā būtu tad, ja PLL un „Vienotība” apmainītos ar pirmsvēlēšanu kampaņām. Vai arī vēlēšanu rezultāti tad būtu „apmainījušies”?

Lūk, Guntis Ulmanis atzinis, ka „acīmredzot, mūsu kampaņa nebija pietiekoši efektīva, lai iegūtu 30 vai 40 vietas parlamentā”. Savukārt Arvils Ašaradens vēlēšanu vakarā, kad pirmās ziņas par saskaitītajām balsīm sāka apstiprināt tās dienas vēlēšanu rezultātu prognozes, televīzijā priecīgs teica, ka „Vienotība”, acīmredzot, esot izvēlējusies pareizo reklāmas aģentūru.

Man gan šķita, ka milzīgais Ģirta Kristovska plakāts, kas pie VEF tilta, iedvesmo nevis balsot par viņu un viņa pārstāvēto politisko spēku, bet teikt: „Kuš – kuš, nomierinieties!” Ka „Vienotības” avīzes ar savu vārgulību, šabloniskumu un vecmodīgumu (bērniem varēja rādīt, kādas izskatījās sliktas rajonu avīzes padomju laikos) pat spēja aizvainot potenciālos vēlētājus. Utt. Taču es negribētu teikt, ka cilvēki izrādījās tik gudri un tik nopietni, ka bija spējīgi nereaģēt uz „Vienotības” reklāmas kampaņu. Jo tas būtu par maz teikts. „Vienotības” pirmajai vietai vēlēšanu rezultātos, manuprāt, nav nekāda sakara ar tās reklāmas kampaņu. Un kaut ko līdzīgu, manuprāt, šoreiz var teikt arī par citu politisko spēku vēlēšanu rezultātu un reklāmu kampaņu attiecību.

Šajās vēlēšanās tauta uzvarēja reklāmu, pierādot, ka nav apmānāma un manipulējama, vai vienkāršāk – to, ka joprojām ir tauta. Proti, nevēloties iegādāties sliktu preci tikai tāpēc, ka tā iesaiņota dārgā papīrā vai pat biezā banknošu slānī, un neļaujot savukārt sliktam iepakojumam sabojāt priekšstatu par sev vajadzīgo preci, cilvēki 2.oktobrī apliecināja jauna laikmeta iestāšanos. To, protams, varētu negribēt atzīt, piemēram, Ēriks Stendzenieks, jo tad viņam būtu jāatzīst, ka viņa darbs ir bezjēdzīgs. Tāpēc viņš tagad saka: „PLL bija ļoti grūti pārdodams produkts”, vai to, ka vienkāršāk būtu bijis sabiedrībai „pārdot” vienu pašu Šķēli, Šleseru vai Gunti Ulmani.

Nav traģiski, ja to, kas noticis šajās vēlēšanās nesaprot PLL politiķi un viņu sponsori  – galu galā tieši tāpēc jau viņi arī zaudēja. Piemēram, tas, ka „šajās vēlēšanās manāmas daudzas dīvainības”, kuru vidū droši vien ir arī paša neiekļūšana nākamajā Saeimā, Dzintaram Jaundžeikaram šķiet saistāms ar liela apmēra vēlēšanu rezultātu viltošanu. Savukārt PLL ziedotājs Juris Savickis ir vīlies nevis PLL, bet gan vidusšķiras balsotājā: „Kad papētīju, kā balsots apkārt Rīgai saceltajos mazajos ciematiņos, tie visi bija balsojuši par „Vienotību”, bet es biju gaidījis, ka būs balsojuši par mums.”

Taču vistrakāk būtu tad, ja izrādītos, ka to, kāpēc tik daudz cilvēku nobalsoja par  „Vienotību”, nesaprastu pati „Vienotība”.

Tas, ka „Vienotības” politiķi tagad ir ļoti aizņemti ar koalīcijas un valdības būvēšanas darbiem, neatbrīvo viņus no nepieciešamības atvērt ausis, degunus, prātus un sirdis, lai sadzirdētu, sajustu un saprastu, kāpēc par viņiem nobalsoja tik daudz cilvēku. Nu taču zīmēja „Vienotība” savā avīzē Dombrovski kā Lāčplēsi! Un, ja to drīkstēja uztvert kaut drusciņ nopietni, tad jācer, ka ne vien „Vienotības” Lāčplēsis ar savu ausu spēku ir gatavs dzirdēt, bet arī visa „Vienotība” kopumā. „Lāčplēša absolūtā dzimtenes dzirde”, tā to nosauca Māra Zālīte. Un mūsu kultūrā jau daudzkārt ir stāstīts, kas notiek, ja to zaudē.

Piemēram, tas, ka „Vienotība” runā ar „Saskaņas centru” (SC), nav biedējoši. Taču biedējoši ir tas, ka Solvita Āboltiņa intervijas laikā radio kategoriski atsakās pieņemt, ka „Vienotība” nebūtu uzvarējusi vēlēšanās, ja vēlētāji iepriekš zinātu, ka notiks sadarbība ar SC. Vai tiešām Urbanoviča bubulis „cilvēki būs ielās” vismaz kādu politiķi ir tik ļoti nobaidījis, ka daudz traģiskāka, pat traģiskāka par īsu mūžu valdībai nešķiet iespēja, ja nevis cilvēki, bet tauta izies ielās. Vai pat neies nekur. Bet vienkārši sajutīsies piemuļķota.

„Vienotībai” šobrīd pieder tāds dārgums, kāds te ļoti ilgi nav piederējis nevienam – liela tautas uzticēšanās. Negribētos domāt, ka tikai vēlētāju interesēs ir tas, lai „Vienotība” to saglabātu.