Neatmest ideju

E-vēlēšanas Latvija var mācīties no Igaunijas

Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētāja Arņa Cimdara izteikumi Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” ir mulsinoši. Cimdara kungs neuzskata, ka Latvijā balsošana, izmantojot internetu, būtu pieņemams papildu veids, kā vēlēšanās izdarīt izvēli. CVK priekšsēdētājs domā, ka šāds e-balsojums “tiktu aprakts zem lielas, lielas gūzmas neticīgo”, jo Latvijas iedzīvotāji jau šobrīd neuzticas “komisijas klātbūtnē, novērotāju klātbūtnē” saskaitītām balsīm.

Arnis Cimdars raidījuma gaitā pieminēja Igauniju, taču sīkāk mūsu kaimiņu pieredzi neiztirzāja. Vēlos ieskicēt pamatlietas, kas saistītas ar igauņu pieredzi, organizējot e-vēlēšanas, un ieteikt, ko Latvijas politiķi, amatpersonas un iedzīvotāji no tā varētu mācīties.

Popularitāte aug
Igaunija ir pirmā valsts pasaulē, kuras iedzīvotājiem bija iespēja piedalīties valsts līmeņa vēlēšanās, nododot savu balsi ar interneta starpniecību. Pirmajās, 2005.gada pašvaldības vēlēšanās, e-vēlētāji bija niecīga daļa, gandrīz 1% no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Četrus gadus vēlāk šis skaitlis ir vairāk kā desmitkāršojies.

Avots: Igaunijas Vēlēšanu komisija

Šāds straujš un secīgs e-vēlētāju skaita kāpums liecina, ka Igaunijas iedzīvotāju uzticība elektroniskajai balsošanas kārtībai ir acīmredzami augusi.

Lai gan lielākā daļa e-vēlētāju ir gados jauni cilvēki, viņu pārsvars pret citām vecuma grupām nav pārāk liels.

Avots: Igaunijas Vēlēšanu komisija

To varētu skaidrot divējādi. Pirmkārt, valstī, kuras parlaments piekļuvi internetam ir atzinis par vienu no cilvēktiesībām, ir augsts interneta lietotāju īpatsvars – 2010.gada jūnijā internetu izmantoja 75,1% Igaunijas iedzīvotāju. Otrkārt, 2002.gadā tika ieviesta elektroniskās identifikācijas karte (eID) kā obligāts personu apliecinošs dokuments visiem Igaunijas iedzīvotājiem, kas sasnieguši 15 gadu vecumu.

Daudzveidīgas iespējas
E-balsošana interneta vidē var notikt no jebkuras vietas pasaulē. Viss, kas vēlētājam ir jāizdara – jāidentificē sevi nacionālās vēlēšanu komisijas mājaslapā, izmantojot elektronisko identificēšanās karti, kam nepieciešams īpašs eID karšu lasītājs. Karšu lasītājus var bez maksas izmantot publiskajās bibliotēkās un citās sabiedriskās vietās, tos var iegādāties privātai lietošanai. eID kartē iestrādātā e-paraksta iespēja ļauj izmantot virkni valsts e-pakalpojumu .

Ieviešot e-balsošanu, igauņi labi apzinājās iespējamos riskus – drošība, balsu pirkšana u.c., tādēļ e-vēlēšanās būtiski ir divi principi: iespēja vairākas reizes “piefiksēt” balsojumu internetā un priekšroka ierastajai klātienes balsošanas sistēmai.

Pirmajā gadījumā pilsonim ir tiesības vairākkārt nobalsot elektroniskajā vidē, bet vēlēšanu komisija ņem vērā tikai pēdējo izvēli. Šis ir viens no soļiem, kā nepieļaut balsu pirkšanu vai piespiešanu balsot par kādu konkrētu partiju. Ja, piemēram, indivīds tiek piespiests, lai viņš elektroniski nobalso par partiju X šīs partijas biedra vai “atbalstītāja” klātbūtnē, tad situācijas upurim ir iespēja vēlreiz elektroniski nobalsot par partiju Y brīdī, kad partijas X pārstāvis nav klāt.

E-balsošana ir paredzēta tikai kā papildu iespēja ierastajai aploksnes iemešanai vēlēšanu urnā. Balsot ar interneta starpniecību var “iepriekšbalsošanas periodā”, kas pēdējās pašvaldību un parlamenta vēlēšanās bija viena nedēļa. Ja vēlētājs tomēr kādu iemeslu dēļ nevēlas, lai viņa elektroniski nodotā balss tiktu ieskaitīta, tad viņš var paļauties uz principu, ka papīra aploksne ir uzskatāma par primāro balsošanas līdzekli, proti, nododot savu balsi tradicionāli – iemetot papīra aploksni urnā vēlēšanu komisijas iecirknī vēlēšanu dienā līdz plkst.16, vēlētājs var būt drošs, ka šī tiks uzskatīta par viņa galīgo izvēli un viņa e-balsojums, ja tāds ir bijis, netiks ņemts vērā.

Vai tas ir iespējams Latvijā?
Igaunijas piemērs ir nevis kaut kādu nejaušību vai brīnumu rezultāts, bet gan skaidras vīzijas un mērķtiecīga izpildījuma rezultāts, kas balstīts augstāko amatpersonu un politiķu pārliecībā. Igaunijas veiksmes pamatakmens ir nacionāla līmeņa e-apmācību organizācija ar nosaukumu “Tīģerlēciena fonds” (“Tiigrihüppe Sihtasutus ”), kura dibināšanu 1996.gadā ierosināja toreizējais vēstnieks ASV Tomass Hendriks Ilvess (Toomas Hendrik Ilves) un izglītības ministrs Jāks Āvikso (Jaak Aaviksoo). Nepilna gada laikā projekts saņēma prezidenta Lenarta Meri (Lennart Meri) un valdības atbalstu – 35,5 miljoni kronu 1997.gadā (1,59 miljoni latu). “Tīģerlēciena fonds” joprojām darbojas.

Cimdara kungs, turpinot atrunāties par e-vēlēšanu iespējām Latvijā, raidījumā “Krustpunktā” atzīmēja, ka Igaunija esot gājusi “citu ceļu, vispirms izveidojot šo elektronisko vidi”. Tik tiešām, Latvijas politiskā elite un amatpersonas šo gadu laikā ir demonstrējušas mazspēju un vīzijas trūkumu e-pārvaldības jomā – e-paraksta projekta izgāšanās ir tikai viens no piemēriem. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijai vajadzētu atmest ideju par elektroniskas balsošanas iespējas realizēšanu.

Pašreizējie apstākļi ir pietiekami optimāli e-vēlēšanu ieviešanai. Lai gan Latvijā nav bijusi tikpat mērķtiecīga, politiski virzīta un veiksmīga e-politika kā Igaunijā, mūsu valsts interneta lietotāju ziņā – aptuveni 68% – ir spējusi apsteigt gan Čehiju, gan Slovēniju. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājaslapā rakstīto, 2011.gada pirmajā pusē Latvijā beidzot – vienā no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā – tiks izdotas elektroniskās identifikācijas kartes (eID), ar kurām būs iespējams fiksēt likumīgu un drošu elektronisko parakstu .

Vairos demokrātiju
Ir saprotams, ka daļa Latvijas iedzīvotāju sākotnēji pret e-vēlēšanām varētu uzturēties skeptiski. Tomēr, kā rāda Igaunijas piemērs, ar katru gadu e-vēlētāju skaits ir pārliecinoši audzis, tā apliecinot uzticēšanos šim balsošanas veidam. Tehnoloģiskā ziņā e-balsošana ir droša, ko Latvijas Radio 1 raidījumā atzina arī CVK priekšsēdētājs Cimdars. Protams, “cilvēciskais faktors” un iespējamas krāpšanās gadījumi būs vienmēr, tomēr ieguvumi no e-balsošanas ir pārāk lieli, lai to neieviestu.

Nozīmīgākais no šādiem ieguvumiem būtu tas, ka e-vēlēšanas veicinātu demokrātiju un tuvinātu sabiedrību un valsti. Latvijas politiķiem un amatpersonām ir jāpieņem fakts, ka tās iedzīvotāji izmanto pārvietošanās brīvības dotās iespējas ES un pasaules mērogā. Tā kā vairāki desmiti tūkstoši Latvijas pilsoņu vēlēšanu laikā īslaicīgi vai pastāvīgi uzturas ārvalstīs, e-vēlēšanas būtu piemērots veids, kā valstij saglabāt saikni ar šiem cilvēkiem. Nav noslēpums, ka iedzīvotāju uzticība Latvijas nacionālajām institūcijām ir katastrofāli zema un politiskā apātija pieaug . E-vēlēšanas ir vienkāršs un demokrātisks līdzeklis tautas gribas noteikšanai, dodot iespēju lielākai pilsoņu daļai piedalīties vēlēšanās.

Galvenais – ir nepieciešama politiska iniciatīva un tai sekojoša rīcība. Jaunajam Saeimas sasaukumam būtu jānosprauž mērķis ieviest e-balsošanu kā papildu iespēju jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Šajā ziņā ne mazāk nozīmīga loma ir CVK, kuras pienākumos ietilpst ierosināt vēlēšanu procesa pilnveidošanu.

Tarvi Martens no Igaunijas Nacionālās vēlēšanu komisijas jau pirms četriem gadiem pareizi secināja, ka e-balsošana “ir uz palikšanu” un tā būs tikpat dabiska kā internetbankas lietošana, pat daudz drošāka. No likumiskās bāzes izveidošanas 2002.gadā līdz e-vēlēšanu faktiskai norisei Igaunijā pagāja trīs gadi. Latvija to varētu paveikt tikpat īsā laika posmā, ja ne vēl ātrāk, ņemot vērā to, ka ziemeļu kaimiņi ir uzkrājuši pamatīgu pieredzi, no kuras mūsu amatpersonas varētu mācīties.

Dzintars Kalniņš ir Brēmenes Jākoba universitātes starptautisko attiecību maģistrants.