Ko mēs gribam, to mēs varam

Jeb – kas sunim asti cels. Ko tad mēs gribam?

Lai saprastu, ko grib partijas, vai bandas, vai – kā nu viņas tur – ir vērts ieklausīties politiskajos konsultantos, piristos, reklāmistos, īpašnieku viedoklī iesvētītos žurnālistos un citos politiskā procesa zobratos. Tas ļauj arī izdarīt secinājumus, kam kurš strādā arī situācijās, kad kāds algotnis tiek medijos dēvēts par ekspertu.

Piemēram, Ēriks Stendzenieks grib, lai ''labie latvieši'' iekļūst parlamentā, jo viņš nepieļauj iespēju, ka ''Par labu Latviju'' (PLL) tur varētu neiekļūt.

Mārcis Bendiks grib mazu vēlētāju aktivitāti, jo jau martā bija sarēķinājis, ka gadījumā, ja uz vēlēšanām aiziet 55% vēlētāju, pietiek ar 2,62% balsu, lai dabūtu septiņus parlamenta krēslus, kas tiešām liek nedaudz citādām acīm lūkoties uz daudz piesaukto 5% barjeru.

Tomēr iekļūšana kā mērķis neliedz Stendzeniekam gribēt, lai Šlesers kļūst par premjeru.

PLL grib, lai par to balso bāreņi un pensionāri, blondīnes un lauku sievietes, kredītņēmēji un baņķieri, sportisti un grāmatizdevēji, kardiologi un krodzinieki, un kas tik vēl ne, ja ielūkojamies garumgarajā t.s. saprašanās memorandu listē. Un lai visaugstākie spēki viņus pasargā no situācijas, kad visi labticīgie memorandu parakstītāji sāktu pieprasīt izpildīt solīto.

Vēl kāds cits no PLL apkalpojošā personāla grib, lai ''Vienotība'' pārliecinoši uzvarētu un tikpat pārliecinoši atkārtotu Tautas partijas (TP) kļūdu pēc iepriekšējām vēlēšanām, proti – sajuktu prātā no neierobežotās varas apziņas.

Tikmēr, piemēram, Jānis Jurkāns grib, lai ''Saskaņas centrs'' (SC) ne tikai netiktu pie premjera krēsla, bet lai vispār paliktu ārpus valdības.

Jurģis Liepnieks grib, lai nebūtu citu versiju kā tikai valdība ar SC, kurā tieši SC nosaka toni, proti, izvēlas partnerus.

Šādā perspektīvē lūkojoties, interesanta varētu šķist no ''Jaunā laika'' padzītā pelēkā kardināla Dana Titava un ''Neatkarīgās Rīta Avīzes'' ilggadējās asvārdes Elitas Veidemanes viedokļu saskaņa. Titavs ne tikai proponē (grib?), ka Lembergam beidzot izdevies savākt zem sevis visu Latvijas politikas vadības pulti, un tieši Lembergs būs tas, kurš 10.Saeimā diktēs koalīcijas, kā arī tiks virzīts Valsts prezidenta postenim, bet arī atkal un atkal piesauc ārkārtas vēlēšanu iespējamību nākamā Saeimas sasaukuma laikā.

Un nav ilgi jāgaida, kad Elita Veidemane paskaidro, kādā situācijā šīs ārkārtas vēlēšanas tautai būtu jāpieprasa. Tam jānotiek gadījumā, ja vēlēšanu rezultāti ļauj SC un ''Vienotībai'' divatā izveidot pārliecinošu valdību. Proti, valdību, kurā neviens no oligarhiem netiktu pie ''svētā vakarēdiena'' jeb koalīcijas padomes galda ar visām no tā izrietošajām sekām. Un tā neapšaubāmi būtu situācija, kas prasa pēc ārkārtas vēlēšanām. Un – kāds pārsteigums! – arī Mārcis Bendiks pareģo – ja varu pēc vēlēšanām saglabās ''mūsu asinis sūcošie sorosisti'' ar Dombrovski priekšgalā, tad nekas cits kā prasīt attiecīgās Saeimas atlaišanu tautai neatliks.

Uzdrīkstos prognozēt. Ja patiesi nācija brīnumainā kārtā būs apjēgusi, ka balsot par oligarhiem nozīmē balsot par piecīti, kuru ar lielu blīkšķi piešķir tips, kurš pirms tam tev nozadzis simts latus, tad ārpus parlamenta atstātie oligarhi un viņu struktūras (partijas, televīzijas utml.) musinās, kūdīs, sabotēs un propagandēs, un arī parakstus savāks, lai ierosinātu Saeimas atlaišanu. Bet tā jau nebūs, jo Lembergs taču tik labs saimnieks…
Kā lemsim, tā būs.

Bet – kā mēs lemsim?

Cilvēks, kurš, manuprāt, jau daudz gadu sēž nepareizajos ierakumos, bet cīnās godam, proti, Viktors Avotiņš raksta: «Viena ģeniāla, ne jau pie saprāta, bet pie hormoniem apelējoša ideja, un visa šī bildīte var sakrist pilnīgi šķērsām dažu dienu laikā.» Un Jurģis Liepnieks paskaidro, ka pēdējās 10, 11 dienās reitingos mēdz notikt milzīgas izmaiņas.

Ceru, ka kļūdos, tomēr iekšējā balss brīdina, ka mūs sagaida desmit spraigas dienas. Iespējams, ka uzzināsim vēl kaut ko baisāku par to, ka kāds dzīvo ar divām sievām, bet kāds cits visas savas sievas – gan bijušās, gan esošās – sūta darbā uz ofšoriem un, ja kas, arī meitas netaupa.

Lai nepakļautos mirkļa impulsam, svarīgi varētu būt katram pašam pamēģināt savā galvā iztēloties, kādu gribam redzēt, piemēram, valdības sēžu zāli. Kuru seju galda galā? Kādas – pie galda? Un Saeimā – kad ziņās rāda grafikus, kurās katru frakciju iekrāso savā krāsā – cik daudz tur jābūt lillīgi oranžiem uzņēmējiem, cik – sarkaniem krieviem, cik – dzelteniem latviešiem, cik – zaļiem zemniekiem, cik – salātzaļiem strādātgribētājiem?

Un tad vēl tik tāds sīkums kā aiziet un nobalsot.