Par krīzi jāatbild visām partijām

Dombrovskis: valsts uzņēmumi nes labas dividendes

Politiskās apvienības ''Vienotība'' premjerministra amata kandidāts Valdis Dombrovskis šķiet pārliecināts par valsts spēju iziet no krīzes un samaksāt arī parādus, norādot vairākus darbības virzienus šo mērķu īstenošanai. Savukārt ''Par labu Latviju'' konkurentu postulātos viņš saskata Repšes valdības programmu un pretrunas ar pašu darbiem. Publicējam pilnu intervijas tekstu.

Kaut gan ekonomiskā burbuļa augstākajā punktā ''Jaunais laiks'' (JL) nebija valdībā, tas tomēr neieņēma stingru nostāju, ka jāierobežo pārkaršana. Tāpat prasījāt lielākas algas un pensijas. ''Sabiedrības citai politikai'' līderi pat bija Kalvīša valdībā. Kāda ir JL un citu ''Vienotībā'' ietilpstošo partiju atbildība par ekonomisko krīzi?
Es nenoliegšu, ka visām partijām ir atbildība par krīzi. Bet primāri tā neapšaubāmi ir valdošajām partijām. Varam salīdzināt, kāda bija JL valdības rīcība, kurā es biju finanšu ministrs, un kāda bija sekojošo valdību rīcība. Jau 2002.gada nogalē, strādājot gan pie 2003., gan 2004.gada budžeta, Repšes valdība ieviesa taupības režīmu. Uzstādījums bija samazināt bāzes izdevumus par 6% ar mērķi 2004.gada budžeta deficītu nomazināt līdz 2% no IKP un sabalansēt 2005.gada budžetu.

Jāatzīst, ka tajā laikā mūs ne sevišķi saprata. Komentāri, kurus saņēmām, bija — kāds taupības režīms, priekš kam? Ekonomika aug, bet jūs te par kaut kādu taupības režīmu runājat! Kaut arī ekonomikas pamatlikums nosaka – ekonomiskās izaugsmes apstākļos budžets jāsabalansē, straujas izaugsmes apstākļos jāveido budžets ar pārpalikumu. Tieši ar to mēs nodarbojāmies, taču 2004.gada martā Repšes valdība krita. Nāca Emša valdība, pēc tam Kalvīša valdības, un pirmā lieta, ko viņi darīja — atcēla «slikto» taupības režīmu un sāka fiskālo uzdzīvi un «gāzēšanu līdz grīdai», kura, mēs redzam, ar ko ir beigusies.

Lielākais pārmetums jums ir, ka pirms pašvaldību vēlēšanām teicāt, ka pensijas negriezīsiet, taču pēc velēšanām to izdarījāt. Kā tas varēja notikt, ka jūs melojāt?
Gribu teikt, ka, pirmkārt, noritēja sarunas par konsolidācijas apjomu, par ko nebija vienošanās. Otrkārt, arī šī vienošanās par 2009.gada budžeta grozījumiem nebija kaut kāds vienpersonisks valdības lēmums. Tā bija vienošanās starp visām koalīcijas partijām, sociālajiem sadarbības partneriem — Darba devēju konfederāciju, Brīvo arodbiedrību savienību, Pašvaldību savienību, Tirdzniecības un rūpniecības kameru —, un šo vienošanos parakstīja arī Pensionāru federācija. Tā ka tas notika uz pietiekoši plašas vienošanās pamata, uz kura tika pieņemti 2009.gada budžeta grozījumi. Un tieši tajā brīdī arī tika noteikti konkrētie pasākumi, kas ir 2009.gada budžeta grozījumos.

Tas ir saprotams — tā bija vienošanās ar partneriem, un balsojumā Saeimā to atbalstīja vairākums. Taču jautājums ir — vai jūs melojāt? Jo jūs vēl 1.jūnijā bijāt ļoti nikns par to, ka toreizējais tieslietu ministrs Mareks Segliņš bija nācis klajā ar komentāriem, ka pensijas būs jāsamazina. Jūs pateicāt kategoriski — nē, tā nebūs.
Jā, tiešām, tajā brīdī mums vēl nebija vienošanās par konsolidācijas apjomu, un,  protams, mēs darījām visu, lai sociālo budžetu maksimāli pasargātu. Ja paskatāmies, tad samazinājumi sociālajā budžetā bija proporcionāli daudz mazāki nekā pamatbudžetā. Ja par pensijām mēs runājam par 10%, tad algām ir runa par vismaz 25%. Ja proporcionāli salīdzina šos samazinājumus sociālajā un pamatbudžetā, tad tie aizvien bija krietni mazāki. Un, ja mēs kopumā 2009.gadā pamatbudžeta izdevumus par apmēram 15% samazinājām — tas neizklausās daudz, jo tur ir virkne nemazināmo pozīciju —, tad sociālā budžeta izdevumi mums par 20% palielinājās, un arī šogad sociālā budžeta izdevumi turpina pieaugt.

Rezultātā pamatbudžetu mēs tiešām esam sabalansējuši — astoņos mēnešos šogad mums ir praktiski sabalansēts pamatbudžets —, bet sociālajā budžetā mums ir ap 250 miljonu deficīts. Šī aina tiešām ir pietiekami sarežģīta, un tieši tāpēc Labklājības ministrija ir sagatavojusi priekšlikumus sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanai. Šie priekšlikumi ir kopš jūnija publiski pieejami, un ir papildus priekšlikums par iemaksām 2.pensiju līmenī — to vai nu saglabāšana esošajā līmenī, vai nu samazināšana. Pilnīgas samazināšanas gadījumā ietaupījums ir 112 miljonu latu gadā.

Bez šiem nekādu citu priekšlikumu nebūs?
Nekādu būtisku izmaiņu nebūs, bet attiecībā uz pensijām varu pateikt, ka nekādu izmaiņu nebūs. Bet tieši tāpēc jau ir svarīgs tas 2.pensiju līmenis, ka īstermiņā, nākošgad nekādu lielo ietaupījumu Labklājības ministrijas priekšlikumi nedod, tikai apmēram 11 miljonu ietaupījumu. Skaidrs, ka, ja fiskālās konsolidācijas apjoms ir starp 350 un 395 miljoniem, tad 11 miljoni sociālajā budžetā lielu pienesumu nedod. Ja liekam 11 un 112 no 2.otrā pensiju līmeņa…

Tie jau ir tikai 120, vēl 250 – 270 jāmeklē klāt. Kur tos ņems?
Ir sagatavotas vidējā termiņa nodokļu politikas pamatnostādnes, kuru pamatā uzstādījums uz nodokļu sloga pakāpenisku pārnešanu no darbaspēka uz patēriņu un īpašumu, tātad pamatā tie ir patēriņa un īpašuma nodokļi. Un ir ministriju funkciju izvērtējums. Tur gan saņemti iebildumi, pašreiz ministrijas var iesniegt alternatīvos priekšlikumus, visi šie dokumenti nosūtīti Finanšu ministrijai (FM) analīzei. Atbilstoši FM priekšlikumam apmēram trešdaļu no konsolidācijas apjoma vajadzētu nosegt caur nodokļu pasākumiem, divas trešdaļas — caur izdevumiem. Protams, ir papildu pasākumi attiecībā uz ēnu ekonomikas samazināšanu. Jo labāk ar to veiksies, jo mazāk būs jāmazina budžets ar citiem paņēmieniem. Bet skaidrs arī, ka šos pasākumus varam iekļaut prognozēs atbilstoši faktiskajām tendencēm.

Grieķijas gadījumā Starptautiskais Valūtas fonds ir bijis ļoti skeptisks pret paziņojumiem — samazināsim deficītu, labāk iekasējot nodokļus.
Tieši tā. Tāpēc šos pasākumus mēs varam iekļaut atbilstoši faktiskajām tendencēm. Redzam, ka nodokļu iekasēšanas tendences uzlabojas. Tas, protams, koriģē konsolidācijas apjomu. Ja paskatāmies arī atšķirību starp konsolidācijas apjomu, kas bija pēc 1.ceturkšņa rezultātiem un kas ir pēc 2.ceturkšņa, redzams, ka ir vidēji par 45 miljoniem zemāks. Tur ir divi faktori. Pirmkārt, mēs ejam ātrāk ārā no šīs recesijas. Ja 2010.gada budžets bija veidos uz 4 procentu recesijas prognozi, tad pašreiz aktualizētā prognoze ir 2%. Ņemot vērā to, ka pirmajā pusgadā recesija bija 2,9, tad īstenībā tas varētu būt pat vēl zemāk — kāds pusotrs procents. Un arī pirmajos divos ceturkšņos sezonāli izlīdzināti pret iepriekšējo ceturksni ir bijusi izaugsme par attiecīgi 0,9% un 0,8%.

Kā jūs rēķināt ēnu ekonomikas īpatsvaru? Šķēle staigā apkārt stāstīdams, ka tie esot 40%, kas pirms kāda laika viņam bija 3 miljardi, tagad ir jau 4 miljardi. Valdībai ir pavisam citi skaitļi — 2010.gadā esot 25% no IKP, samazināt līdz 12% 2014.gadā, kas ir par 5 miljardiem latu. Kas tā ir par metodiku?
Šķēle droši vien ir atradis Repšes 2002.gada programmu par 400 miljoniem, nopūtis putekļus un tagad izmanto. Nu, labi, ka mūsu vecie materiāli tiek reciklēti. Ja nopietni runājam par ēnu ekonomiku, tad vienmēr var strīdēties par novērtējumiem, un pēc dažādām aprēķinu metodēm ēnu ekonomikas apjoms vienmēr svārstās. Ja, piemēram, salīdzina IKP ražošanas, ienākumu un patēriņa puses, ir neatbilstības, kas parāda uz ēnu ekonomiku, tendences skaidras naudas apgrozījumā, energoresursu patēriņā — ir vesela virkne indikatoru, pēc kuriem var mēģināt noteikt ēnu ekonomikas apjomu, bet tieši tāpēc jau tā ir ēnu ekonomika, ka cenšas visiem spēkiem no šīs uzskaites izvairīties.

Mēs vadāmies no Centrālās statistikas pārvaldes metodikas, bet, manuprāt, būtiskākais jau ir nevis metodika, bet gan pasākumi, kuri tiek veikti ēnu ekonomikas apkarošanai. Un te es gribu teikt, ka mums ir gan valdībā apstiprināti īstermiņa pasākumi — attiecībā uz skaidrās naudas apgrozījuma stingrāku kontroli, dažādiem pasākumiem konkrētās jomās, kā TIR karnetes un tā tālāk —, gan arī vidējā termiņa ēnu ekonomikas apkarošanas plāns. Ja skatāmies nodokļus, pašreiz divas būtiskākās problēmas ir akcīzes preču kontrabanda un aplokšņu algas, nelegālā nodarbinātība.

Attiecībā uz akcīzes preču kontrabandu zināms uzlabojums jau ir sasniegts, kaut gan darāmā, protams, tur vēl ir ļoti daudz. Piemēram, gada sākumā mēs iekasējām nedaudz virs 50% no plāna akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem. Tāpēc izveidojām speciālu koordinācijas grupu, kas koordinētu VID un attiecīgo Iekšlietu ministrijas struktūru rīcību, apkarojot akcīzes preču kontrabandu un nelegālo tirdzniecību. Redzam, ka jūnijā – jūlijā plāna iekasēšana bija 70–80% un augustā pirmo reizi bija plāna pārpilde — 110%. Kaut kāds progress ir. Līdzīgā veidā strādājam pie akcīzes nodokļa alkoholiskajiem dzērieniem, kur arī ir problēmas.

Attiecībā uz aplokšņu algām un nelegālo nodarbinātību VID un Valsts darba inspekcijai jau pagājušā gada augustā tika dots uzdevums pastiprināti kontrolēt tieši šos nelegālās nodarbinātības, aplokšņu algu gadījumus, kas nereti nāk komplektā arī ar sociālo pabalstu izkrāpšanu. Tagad ir arī jauna VID iniciatīva attiecībā uz līgumu slēgšanu starp VID un nozaru asociācijām par ēnu ekonomikas apkarošanu konkrētajās nozarēs.

Jums programmā ir rakstīts, ka taisāties četru gadu laikā atgriezt Latviju tajā situācijā, kas bija 2007.gadā, kad bija 1,1 miljons nodarbināto. Mortens Hansens nesen rakstīja, ka, viņaprāt, tas nav iespējams. Ka reālā iespējamā nodarbinātība varētu būt ap miljonu, un problēma ir strukturālais bezdarbs, ne tik daudz vienkārši darbavietu radīšana. Vai jūs tomēr uzskatāt, ka var sasniegt 1,1 miljonu?
Tas ir mērķis, ko esam uzstādījuši. Turklāt redzam, ka svarīgi ir ne tikai atjaunot ekonomisko izaugsmi, bet arī mainīt ekonomikas struktūru, pāriet no ekonomikas, kāda mums bija «treknajos gados», kas balstījās uz lētajiem kredītiem, hipertrofētu iekšzemes patēriņu un nekustamo īpašumu spekulācijām, uz ekonomiku, kas daudz lielākā mērā balstīta uz rūpniecisko ražošanu un eksportu. Šim mērķim esam pārdalījuši ES fondu līdzekļus, iedarbinot vairākas jaunas atbalsta programmas, augstas pievienotās vērtības investīciju programmu, drīzumā palaidīsim jaunu produktu programmu. Redzam, ka šīs programmas darbojas, radītas jaunas ražotnes, kas jau reāli strādā un reāli eksportē.

Tāpat pagājušā gada jūnijā iedarbinājām eksportkredītu garantiju sistēmu, esam ieviesuši mikrouzņēmumu atbalsta paketi. Viss vērsts gan darbavietu radīšanas, gan ražošanas un eksporta virzienā. Ja paskatāmies šos datus, tad tur izaugsme ir jau krietni iespaidīgāka. Teiksim, rūpniecībā pirmajā pusgadā pieaugums bija 10%, jūlijā 18%, eksportā pusgadā — 23%, jūlijā — 42%. Tur praktiski izejam jau uz pirmskrīzes līmeni, atsevišķas nozares to jau ir pārsniegušas.

Problēma var būt tāda, ka būs eksportējošais sektors, kuram būs vajadzīgi augsti kvalificēti darbinieki, kuru sāks pietrūkt, un būs liela daļa cilvēku, kuri treknajos gados varēja atrast mazkvalificētu darbu, kāda vairs nebūs. Mums būs liels bezdarbs un tajā pašā laikā liels pieprasījums pēc darbarokām. Ko darīsiet, lai novērstu šādu strukturālo bezdarbu?
Tā neapšaubāmi ir problēma, kas jārisina praktiski jau tagad, bet ar vidēja termiņa perspektīvu. Pirmām kārtām tas skar izglītības sistēmu un tās lielāku sasaisti ar darba tirgu. Nupat Vācijas kancleres Angelas Merkeles vizītes laikā mums bija tikšanās arī ar vācu uzņēmējiem, kuri ļoti skaidri norādīja uz problēmu ar profesionālās izglītības kvalitāti un attiecīgi ar kvalificēta darbaspēka pieejamību. Tāpēc mēs jau tagad vidējās izglītības pakāpē liekam lielāku uzsvaru tieši uz profesionālo izglītību, un augstākajā izglītībā arī būs jāliek lielāks uzsvars uz eksaktajām zinātnēm, inženierzinātnēm, nozarēm, kuras ir vairāk pieprasītas darba tirgū. To mēs varam regulēt ar budžeta vietām.

Šlesers un Šķēle sola atrisināt visas mūsu problēmas, samazinot nodokļus. Tas šķiet ļoti pievilcīgi. Kāpēc jūs nesolāt kaut ko līdzīgu?
Sasolīt jau var daudz ko. Jautājums — kas reāli no tā iznāks. Kā zinām, ekonomikas eksperti ir analizējuši partiju programmas un arī šo AŠ kvadrātā programmu. Secinājums ir ļoti skaidrs — ka šī programma nevis samazinās, bet gan tieši otrādi — palielinās budžeta deficītu. Ja skatāmies uz šiem solījumiem — neapliekamais minimums 180 lati, samazinātais PVN pārtikai —, jautājums ir sekojošs: tieši Tautas partija bija pie varas «treknajos gados», tai bija gan premjers, gan finanšu ministri, bija arī Pirmās partijas premjerministrs, — kas viņiem liedza tajos «treknajos gados» visu šo īstenot? Kāpēc tad tajā brīdī neapliekamais minimums netika pacelts līdz 180 latiem? Kāpēc PVN pārtikai netika samazināts? Kāpēc tajā laikā TP finanšu ministrs skaidroja, ka tas viss nav iespējams?

Tas viss nebija iespējams «treknajos gados», kad mums ekonomika auga pāri 10% gadā, un tagad šie paši kungi stāsta, ka tagad, krīzes apstākļos tas pēkšņi ir iespējams. Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir tukši priekšvēlēšanu solījumi, kuri nekādā veidā nepiepildīsies.

Tagad ir populāri šausmināties par to, ka Latvija nespēšot atdot parādus. Aizdevumu būs jāsāk atmaksāt jau 2012.gadā. Kā, jūsuprāt, mēs varēsim atdot šo naudu?
Tas ir jautājums, ko mums bieži uzdod, un te ir jāsaprot viens — protams, ka nav uzstādījuma, ka mēs 2012. gadā atdosim visu parādu. Līdz ar to tas, kas mums ir jāizdara, ir — līdz 2012.gadam, kad mums sākas parāda atmaksas, ir jānostabilizē sava finanšu un ekonomiskā situācija tiktāl, lai varam atgriezties starptautiskajos finanšu tirgos un par saprātīgām likmēm līdzekļus aizņemties. Tajā brīdī mēs pārfinansējam šo starptautiskā aizdevuma paketi,  un tālāk jau, īstenojot saprātīgu makroekonomisko politiku,  ekonomiskās izaugsmes apstākļos sabalansējam budžetu.

Straujas ekonomiskās izaugsmes apstākļos — veidojam budžetu ar pārpalikumu. Tad no šā budžeta pārpalikuma varam pakāpeniski samazināt valsts parāda līmeni. Tas ir, kā šīs lietas funkcionē visā pasaulē un kā tas būs arī Latvijā. Tieši tāpēc mēs esam sagatavojuši fiskālās disciplīnas likumu, Finanšu ministrija piedāvā arī attiecīgos grozījumus Satversmē, kuri tieši šo fiskālo disciplīnu noteiktu. Ir vairākas valstis, kur šādi fiskālās disciplīnas likumi darbojas. Arī Latvijas gadījumā, zinot iepriekšējo gadu pieredzi, šāds likums ir nepieciešams.

Ir cilvēki, kuri saka — slepenais plāns ir pēc vēlēšanām izpārdot valsts uzņēmumus. Un pašlaik ir uztaisīts valsts īpašumu audits, kurā šie uzņēmumi ir novērtēti. Vai kādus no tiem, jūsuprāt, var pārdot, un kad tas varētu notikt?
Šeit atkal ir ļoti interesanta situācija. Pirmkārt, jāpasaka, ka valdības nostāja ir pilnīgi skaidra, un mēs esam vairākkārt to publiski pauduši — ka privatizācijas pabeigšanas likumā ir neprivatizējamo uzņēmumu saraksts, kurā ir gan ''Latvenergo'', gan ''Latvijas valsts meži'', un mēs šo sarakstu netaisāmies vērt vaļā. Šādu informāciju mēs esam arī nosūtījuši uz Nacionālās drošības komisiju, ko Jaundžeikara kungs vada, lai arī viņam nebūtu uztraukumu — saņēmām vēstuli, aizsūtījām atbildi, ka — nē, negrasāmies privatizēt, un nekādu slepeno protokolu ar Starptautisko Valūtas fondu mums nav, visas vienošanās, kas mums pašlaik ir, ir publiski pieejamas. Tās ir — vēstule Valūtas fondam, ar ko var iepazīties kaut vai Finanšu ministrijas mājaslapā, un papildus saprašanās memorands ar Eiropas Kopienu. Tie ir tie divi dokumenti, kas ir pamats programmas turpināšanai, publiski pieejami. Slepeno protokolu nav, oficiāli aizsūtījām šo informāciju uz Nacionālās drošības komisijas sēdi.

Bet tālāk ir interesantāki jautājumi — ka tieši šie kungi no AŠ kvadrāta, kuri visvairāk uztraucas par valsts uzņēmumu privatizāciju, piemēram, Šķēle vēl tikai aprīlī publiski stāstīja, ka 25% no ''Latvenergo'' ir jāprivatizē. Kad viņam jautāja, vai tas nenozīmē, ka jāver vaļā likums ar neprivatizējamo uzņēmumu sarakstu, viņa atbilde bija — “nu, ja jāmaina, tad jāmaina”. Tā ka jautājums ir, kādi ir pašu šo PLL plāni attiecībā uz privatizāciju. Ja mēs paskatāmies vēl vienu uzņēmumu šo neprivatizējamo sarakstā — ''Latvijas pasts'' —, tad laikā, kad Šlesers bija satiksmes ministrs, viņš virzīja pasta bankas shēmu, kas paredzēja faktiski visus LP vērtīgākos aktīvus — LP nodaļu tīklu — nodot privātās rokās. Tas faktiski bija mēģinājums slēpti privatizēt ''Latvijas pastu''.

Tā ka pirmām kārtām būtu jāpajautā šiem kungiem pašiem, kādi tad ir viņu plāni attiecībā uz neprivatizējamiem valsts uzņēmumiem. ''Vienotība'' ir skaidri paudusi savu pozīciju — ka mēs šo sarakstu nevērsim vaļā. Esam aicinājuši arī pārējās partijas pozicionēties, taču diemžēl skaidras atbildes nav bijis. Tas par privatizāciju.

Attiecībā uz šo Baltijas korporatīvās pārvaldības institūta un piesaistīto ekspertu sagatavoto ziņojumu — tā galvenais mērķis ir uzlabot valsts uzņēmumu pārvaldību un kapitāla atdeves rādītājus. Tajā pirmo reizi ir apkopots, kāds tad ir valsts kapitāls dažādās kapitālsabiedrībās, kāda ir tā atdeve, kas būtu darāms, lai to uzlabotu. Balstoties uz šo ziņojumu, mēs arī veidosim starpinstitūciju darba grupu, kas strādās pie rekomendāciju ieviešanas. Jo atbilstoši šo ekspertu slēdzienam, uzlabojot valsts uzņēmumu pārvaldību, triju gadu laikā būtu iespējams palielināt dividenžu ieņēmumus par 75 miljoniem latu.

Vai nebūtu pareizāk daļu to uzņēmumu pārdot? Valsts tomēr nav labākais uzņēmējs. Vai jūs pašlaik vismaz konceptuāli redzat, no kādiem varētu atteikties?
Lielāko pienesumu dividenžu veidā dod tieši telekomunikācijas un meža kokapstrādes uzņēmumi.

Tātad no tiem nevajadzētu atteikties?
Tas ir interesants jautājums pārdomām, jo pārējās jomas dividendes dod proporcionāli mazāk. Bet attiecībā uz šiem telekomunikāciju uzņēmumiem redzam, ka kapitāla atdeve ir tiešām laba, tā ka tas ir viens arguments. Otrs, protams, ir jautājums par uzņēmumu pašreizējo tirgus vērtību un tirgus situāciju kopumā. Tā ne tuvu nav tik labvēlīga, kā bija, piemēram, 2007.gadā, kad, Kalvīša valdība, manuprāt, palaida garām labu iespēju privatizēt ''Lattelecom'', kad bija tiešām labs piedāvājums. Tagad tik labus piedāvājumus mēs tuvākajā laikā diezin vai saņemsim. Tas nozīmē, ka mums, iespējams, nav jāsteidzas ar valsts aktīvu pārdošanu, kad tirgus situācija ir nelabvēlīga.

Diskusijās par ekonomisko politiku galvenā ideoloģiskā cīņa jums ir ar PLL. Taču vēlēšanu kampaņu ''Vienotība'' balsta uz pretnostatījumu starp jums un Urbanoviču. Var vaicāt — bet kas tad tik slikts notiktu, ja Urbanovičs kļūtu par premjerministru?
Ja paskatāmies uz sabiedriskās domas aptaujām, tad reālas izredzes uzvarēt vēlēšanās ir vai nu ''Vienotībai'', vai nu ''Saskaņas centram'' (SC). Kādi premjerministra kandidāti ir ''Vienotībai'' un SC, mēs zinām, un tas, ko mēs šajā kampaņā faktiski gribam pateikt, ir vērst uzmanību uz tām būtiskākajām arī ideoloģiskajām atšķirībām, kas ir ''Vienotības'' piedāvājumā un kas — SC piedāvājumā. Faktiski tā ir arī konceptuāla izvēle par valsts tālākās attīstības stratēģiju.

Nu, pastāstiet, kā atšķiras šīs vīzijas!

Attiecībā uz ''Vienotību'' tā ir pilnīgi skaidra Rietumu izvēle, virziens uz tālāku integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Savukārt SC pozīcija šajā jautājumā ir diezgan neskaidra. Kaut kādi mēģinājumi piebalsot kādām citām partijām, kas Eiropas Komisijā saskata «fiskālos okupantus», un orientācija Austrumu virzienā. Gribētu teikt, ka ''Vienotība'', protams, nav pret sadarbības stiprināšanu ar Krieviju, tieši otrādi, ļoti daudz ir darījusi, lai tas notiktu. Starpvaldību komisija pēdējā pusotra gada laikā ir aktivizējusi savu darbību, parakstīšanai sagatavota virkne līgumu, ieskaitot būtisku līgumu par dubultu nodokļu neuzlikšanu, sadarbību pierobežas joslā, sadarbību organizētās noziedzības apkarošanā, ārkārtas situācijās, tūrisma jomā — vesela virkne līgumu. Ceram uz Valsts prezidenta vizīti, kuras laikā šos līgumus varētu parakstīt. Tā ka tiešām esam daudz darījuši, lai sakārtotu līgumisko bāzi un uzlabotu attiecības, un veicinātu ekonomisko sadarbību.

Tajā pašā laikā zinām, ka atsevišķas SC ietilpstošas parijas aģitē par izstāšanos no NATO, kā Latvijas sociālistiskā partija Alfrēda Rubika vadībā. Rubiks pārstāv SC Eiropas Parlamentā. Līdz ar to ir būtiskas ideoloģiskas atšķirības un, otrkārt, jautājums, ar ko SC veidos koalīciju, ja vadīs valdību. Mēs esam skaidri pateikuši, ka ''Saskaņas centra'' vadītā valdībā nestrādāsim. Acīmredzot tas būs Rīgas domei līdzīgs modelis — kopā ar oligarhu partijām.

Jūs nestrādāsiet SC vadītā valdībā, bet ir visādas runas, ka jūs būtu gatavi tomēr veidot koalīciju ar SC, kurā jūs būtu premjerministrs. Vai tā ir?
Atbilstoši pašreizējām sabiedriskās domas aptaujām pašreizējā koalīcija nākamajā Saeimā varētu gūt vairākumu. Ja pašreiz mums ir mazākuma vai tāda 50 uz 50 valdība, tad nākošajā Saeimā koalīcijai — ''Vienotība'', ZZS, Visu Latvijai!–TB/LNNK — varētu būt vairākums. Tas, manuprāt, būtu nopietns pamats, lai esošā koalīcija turpinātu darbu. Protams, galarezultātu tāpat noteiks vēlētāji, un pašreiz mēs neizslēdzam arī citus koalīcijas modeļus. Taču pirmā varbūtība, ko redzam, ir turpināt darbu esošajā koalīcijā.

Kādus ministru portfeļus jūs hipotētiski varētu piedāvāt SC?
Nu, mēs pašreiz šādu koalīcijas modeli neapskatām.

Bet ja pašreizējā koalīcija nesaņem vairākumu?
Nu, tad, protams, būs jāmeklē citi koalīcijas modeļi. Es negribu izslēgt kaut kādas citas koalīcijas iespējas. Bet to tad skatīsimies atbilstoši faktiskajiem vēlēšanu rezultātiem. Politika ir, tā teikt, iespējamā māksla. Savulaik ''Jaunais laiks'' nāca politikā ar uzstādījumu, ka jāgūst absolūtais balsu vairākums Saeimā. Varbūt no ''Vienotības'' viedokļa arī tāds būtu ideālais risinājums, jo tad mēs pilnā mērā varētu virzīt uz priekšu savu programmu. Bet, nu, realitāti noteiks vēlēšanu rezultāti un nākamās Saeimas sastāvs.

Pieļausim iespēju, ka esošā koalīcijas saņem vairākumu, tomēr partija, kura saņem visvairāk balsu, ir SC. Vai tas nevarētu radīt problēmas sabiedrībā, ja viņi tiek atstāti ārpus koalīcijas?
Jebkurā gadījumā ''Vienotība'' strādā uz to, lai velēšanās uzvarētu un turpinātu vadīt valdību.

Bet vai jums nav problēmu ar to, ka koalīcija tiks veidota ar ZZS, kuras premjerministra kandidāts ir smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs?
Ja jau pašreiz ''Vienotība'' strādā koalīcijā ar ZZS un TB/LNNK, un ja līdz šim esam spējuši strādāt un atšķirībā, piemēram, no Tautas partijas, ZZS neaizbēga no valdības, tad, es domāju, spēsim strādāt arī turpmāk.

''Vienotību'' veido cilvēki ar atšķirīgiem viedokļiem visdažādākajos jautājumos. Piemēram, no SCP cilvēkiem vēl aizvien dzirdam runas par devalvācijas vēlamību. Ir arī personiskas nesaskaņas, kas noveda pie ''Pilsoniskās savienības'' atšķelšanās no ''Jaunā laika''. Vai nevar būt tā, ka pēc vēlēšanām ''Vienotība'' sašķeļas?
Nē. Priekšvēsture ir bijusi tiešām sarežģīta, tomēr mēs esam nonākuši pie atziņas, ka līdzīgi domājošiem politiskiem spēkiem ir jāspēj vienoties un strādāt kopīgu mērķu sasniegšanai. Tieši tāpēc šo apvienību esam izveidojuši, un drīzāk dienas kārtībā būs jautājums par to, vai nebūs virzība uz ''Vienotību'' kā vienu partiju apvienības vietā. Drīzāk mēs strādāsim šajā virzienā. Protams, neviena partija vai partiju apvienība nevar būt identiski domājošu cilvēku kopums, un arī mums ir viedokļu atšķirības. Bet mēs tomēr esam spējuši noformulēt savu piedāvājumu, tai skaitā ekonomikā, kas ir mūsu tālākās darbības pamatā.

Kāpēc jūs klusējāt, kad Urbanovičs piedraudēja ar etniskiem nemieriem, ja viņam neļaus demontēt šo valsti un veidot pavisam citu — kaut kādu «trešo republiku»?
Manuprāt, nav jākomentē katras partijas katra premjera kandidāta kaut kādi priekšvēlēšanu izteikumi. Līdz velēšanām dzirdēsim no dažādām partijām vēl ļoti daudz dažādus priekšvēlēšanu izteikumus.

Šādus nebijām dzirdējuši ne no vienas partijas nekad — piedraudējumu rīkot etniskus nemierus, ja viņam neļaus iznīcināt valsti.
Gribētu teikt, ka ''Vienotība'' attiecībā uz šo savu pozīciju pauda ļoti skaidri, bet tā bija ''Vienotības'' pozīcija pret SC pozīciju.

Vai jūs nevarētu atgādināt, kad ''Vienotība'' to pauda ļoti skaidri? Solvita Āboltiņa teica apmēram — nu, jāskatās, vai mēs varētu strādāt ar Urbanoviču vienā valdībā, ja jau viņš šitā runā. Vai tā ir skaidra pozīcija?
Nē, no ''Vienotības'' pozīcija ir bijusi tiešām ļoti skaidra, tajā skaitā ''Vienotības'' vadītājs Ģirts Valdis Kristovskis to ir paudis.

Piedodiet, bet Kristovskis jau pēc Urbanoviča izteikumiem pateica, ka SC kļūstot civilizētāks.
Nu, būs jāpaskatās arhīvā. Bet jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka šāda veida izteikumi ir nepieņemami. Bet skaidrs arī tas, ka priekšvēlēšanu gaisotnē mēs nemetīsimies komentēt visu, ko kāda partija pateiks. Tieši tāpēc mēs esam veikuši šo salīdzinājumu starp ''Vienotības'' piedāvājumu un SC piedāvājumu, un, ja vēlaties, šo izvēli starp ''Vienotības'' premjeru un SC premjeru.

Vai Repšes lēmums aiziet no politikas, jūsuprāt, ir galīgs un negrozāms? Ja jūs aicinās atkal veidot valdību, vai jūs varētu viņu aicināt kā ministru?
Šo jautājumu mēs ar Repšes kungu esam pārrunājuši. Pilnībā tādu iespēju, protams, nevar izslēgt, taču vismaz pašreiz Repšes kungs ir teicis, ka tomēr aiziet no politikas. Kas nozīmē, ka ne tikai nekandidē uz Saeimu, bet nebūs arī ministra kandidāts.

Jūs līdz šim neesat ticies ar vēlētājiem kā ''Vienotības'' kandidāts, tikai kā premjerministrs. Vai jūs jūtaties kā ''Vienotības'' līderis, vai esat tikai iegansts, uz ko atsaukties citiem ''Vienotības'' kandidātiem?
Pirmkārt, ja runājam par tikšanos ar iedzīvotājiem, es, protams, savu vizīšu laikā arī tiekos ar iedzīvotājiem. Pēdējās tikšanās ir bijušas Talsos, Limbažos un Ķekavā. Tā ka tikšanās, protams, notiek, kas, manuprāt, ir svarīgi arī, lai nepastarpināti uzzinātu par tām problēmām un sajust noskaņojumu, kas ir sabiedrībā. Bet attiecībā uz ''Vienotību'', protams, es jūtos arī kā ''Vienotības'' līderis — viens no līderiem. Jo zinām, ka mums ir ''Vienotības'' priekšsēdētājs, līdzpriekšsēdētāji.

Kurš ir galvenais? Jums tur tik daudz to priekšnieku, ka ierindas vēlētājs apjūk — Kristovskis, Āboltiņa, vēl Štokenbergs un tad jūs.
Nu, ziniet, ir mums dažādi varas zari — ir partijas struktūras, ir valsts struktūras. Protams, es esmu ''Vienotības'' premjera kandidāts un arī pašreiz premjers. Tad mums ir ''Vienotības'' priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis, ir divi līdzpriekšsēdētāji — Āboltiņa un Štokenbergs —, un ir ''Vienotības'' valde, un es arī esmu viens no valdes locekļiem.

Tas ir mulsinoši, kad, piemēram, braucot pāri Gaisa tiltam pa Brīvības ielu, redz, ka «mūsu premjerministra kandidāts Dombrovskis», bet bildē ir Kristovskis.

Nu, te tā situācija ir sekojoša — «lokomotīvju» princips, kas bija Saeimas vēlēšanās, tagad ir atcelts, un tas nozīmē, ka katrs deputāta kandidāts var kandidēt tikai vienā sarakstā. Kristovska kungs ir mūsu Rīgas saraksta līderis, un attiecīgi viņa priekšvēlēšanu plakāts Rīgā. Savukārt es esmu saraksta līderis Vidzemē. Un, protams, līdz ar to tas ietekmē arī šo vizuālo komunikāciju (smejas).

Šlesers ir teicis, ka jūs pēc vēlēšanām plānojot pārcelties uz Briseli, uz labu amatu tur. Vai esat gatavs strādāt Latvijā — Saeimā vai valdībā — visu 10.Saeimas pilnvaru laiku?
Tieši tā. Es esmu izvirzīts kā ''Vienotības'' premjera kandidāts, līdz ar to esmu gatavs turpināt šo darbu. Ceru, ka ''Vienotība'' turpinās vadīt valdību, un mēs turpināsim strādāt.

Kas ir jūsu prezidenta amata kandidāts? Kā jūs vērtējat Zatleru un vai piedāvāsiet alternatīvu?
Mēs par šo jautājumu formālu lēmumu ''Vienotībā'' neesam pieņēmuši. Mēs uzskatām, ka šis jautājums vēl nav darba kārtībā. Jāpaiet Saeimas vēlēšanām, jāizveido nākamā valdība, pēc tam var sākt šo jautājumu nopietni izskatīt.

Brigmanis mums intervijā teica, ka arī «zaļie zemnieki» nav lēmuši, taču viņš personīgi domā, ka Zatlers varētu turpināt. Vai jums ir personisks viedoklis šajā jautājumā?
Nu, es varu teikt, ka šādu iespēju nevar izslēgt. Manuprāt, Zatlera kungs tomēr ir sevi pietiekoši labi kā prezidents parādījis. Ja sākumā mums, tajā laikā ''Jaunajam laikam'', arī bija bažas par prezidenta izvēles procesu, par necaurspīdīgumu vai par to, vai prezidents nebūs marionete oligarhu rokās, mēs redzam, ka šīs bažas nav piepildījušās.

Ar ko jūs noteikti neveidotu koalīciju? Ar PCTVL nē — to visi saka. Vai jūs būtu gatavi veidot valdību ar Šleseru un Šķēli?
Kā es teicu, politika ir reālo iespēju māksla. Tā ka gala koalīcijas sastāvu lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultāti. Attiecībā uz šo Šķēles – Šlesera partiju — nu, jāatzīst, ka viens no pirmajiem darbiem, ko Šķēle izdarīja, atgriežoties politikā, bija faktiski vadīt Tautas partijas aizbēgšanu no valdības. Acīmredzot TP vairāk nevēlējās strādāt un uzņemties atbildību par saviem darbiem. Koalīcija pēc tam izteica piedāvājumu arī Šlesera partijai LPP pievienoties koalīcijai. Šlesera kungs tur paņēma veselu mēnesi pārdomām un tad Kosmonautikas dienā pateica, ka tomēr ne (smejas). Nu, tā ir. Līdz ar to šie kungi paši nav izrādījuši vēlmi strādāt. Protams, ir vieglāk sēdēt opozīcijā un gudri no malas kritizēt.

Kas ir tās lietas, kuras jums būtu pilnīgi nepieņemamas principu vai personāliju ziņā, veidojot valdību pēc vēlēšanām?
Skaidrs ir tas, ka šajās vēlēšanās atšķirībā no daudzām iepriekšējām būtiskāka ir šī stratēģiskā dimensija, tātad — kāda ir valsts attīstības stratēģija. Skaidra virzība uz ciešāku integrāciju ES un NATO, esošās integrācijas politikas un naturalizācijas procesa turpināšana, nekādu tur pilsonības nulles variantu, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda Latvijā. Tās ir pamata lietas, uz ko šī valsts ir balstīta un kuras ir jāsaglabā.

Un sadarbība ar starptautiskajiem aizdevējiem?
Tas nav stratēģijas, tas drīzāk ir taktikas jautājums. Mēs zinām, ka Latvija 2008.gada nogalē diemžēl nonāca tādā situācijā, ka neviens Latvijai vairs nebija gatavs līdzekļus aizdot un nācās vērsties pie šiem starptautiskajiem aizdevējiem. Šis starptautiskais aizdevums vienmēr nāk ar nosacījumiem, un būtiskākais nosacījums ir mazināt budžeta deficītu, kas arī tiek darīts. Es uzskatu, ka ir svarīgi turpināt un sekmīgi pabeigt Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmu. Tas, ka pa brīžiem izskan aicinājumi atteikties no starptautiskā aizdevuma…

Vairs jau ne…
Nu, jā, tur kungi mētājas ar tiem viedokļiem — vienubrīd atteikties no aizdevuma, vienubrīd neatteikties. Bet jebkurā gadījumā šajā pašā AŠ kvadrāta programmā ir rakstīts par starptautiskajiem aizdevējiem kā par «finansiāliem okupantiem». Derētu atcerēties, kas šos «finanšu okupantus» uz Latviju atveda.

Viņiem tagad ir atbilde — tas bija vajadzīgs, Godmanis to izdarīja, bet jūs pēc tam visu salaidāt grīstē.
Ā, skaidrs, skaidrs. (smejas)

Izskatās, ka tā būs viņu taktika. Uz mūsu aptaujas jautājumiem viņi atbild, ka — jā, mēs atbalstām. Viņi arī ārvalstu vēstniekiem paziņoja, ka atbalstot. Bet, lūk, jūs esot nepareizi rīkojies, burtiski pildīdams visu, jo ekonomiskā situācija pasliktinājās — Godmanis solīja 5% pagrimumu, bet bija 18.
Jā, nu, šī retorika sava primitīvisma ziņā tiešam jau… Grūti jau Latvijā ar kaut ko pārsteigt, bet šī retorika tiešām jau pat pārsteidz nedaudz.

Stendzenieks apvainosies.
Nu, lai apvainojas, ko darīt. Tāpat par mums neko labu nepateiks. Kas attiecas uz makroekonomisko situāciju, tad, kā atceramies, jau pagājušā gada februārī — tas bija ļoti interesanti — tā laika valdība makroekonomiskās attīstības scenāriju bija klasificējusi, tas nebija publiski pieejams. Tas bija arī pretrunā ar likumu, ko mēs toreiz kā opozīcijas partija norādījām — ka informācija par valsts makroekonomisko situāciju nedrīkst būt slepena. Jau toreiz šajā klasificētajā ziņojumā bija skaidri ielikta recesijas prognoze — 12%, kas ātri vien pārvērtās par 18%. Tā ka apgalvot, ka Godmanis esot sarunājis 5% recesiju — nu, tas ir, es atvainojos, tiešām primitīvisms.

Nu, tad vēl var pateikt, ka Godmanis, uzsākot 2009.gada plānošanu, bija, nezinu, pats ar sevi vai ko, sarunājis 2% izaugsmi 2009.gadā. Pirmajā budžeta projektā bija plānota 2% izaugsme. Es pat nezinu, ko te daudz var komentēt. Jebkurā gadījumā šos aizdevuma nosacījumus tajā laikā mēs arī diezgan būtiski pārskatījām.

Kad es biju premjera kandidāts, pirmā lieta faktiski, ko es arī pateicu, bija — ka mums šie aizdevuma nosacījumi jāpārskata, jāpanāk lielāki budžeta deficīta līmeņi. Jo sākotnējā vienošanās bija — 5% deficīts pagājušogad, 5% šogad, 3% nākošgad. Mēs šo vienošanos pārskatījām —10% pagājušogad, 8,5% šogad, 6% nākošgad, 3% 2012.gadā. Tā ka diezgan būtiski mēs šo vienošanos jau esam pārskatījuši.

Rimšēviča kungs ir paziņojis, ka jebkāda nodokļu paaugstināšana būtu kapu zvans Latvijas ekonomikai. Jūs teicāt, ka daļa no konsolidācijas tomēr būs jāveic uz nodokļu rēķina.
Tas ir Finanšu ministrijas priekšlikums — apmēram trešdaļu no konsolidācijas veikt uz nodokļu pasākumu rēķina. Attiecībā uz Latvijas Bankas paziņojumiem — vairākkārt esmu aicinājis Rimšēviča kungu tomēr norādīt precīzi, kurās vietās tad viņš piedāvā šos samazinājumus veikt. Ne reizi neesmu saņēmis atbildi. No malas, protams, ir viegli komentēt un pamācīt, bet, nu, tā ekonomiskā realitāte ir tāda, kāda tā ir.