Fronte un pakts

Agrāk par paktu varēja runāt, šogad – ne, jo Krievija varētu apskaisties

Uz kartes velti meklēt šoseju Tallina-Viļņa vai Viļņa-Tallina. Taču tāds ceļš vienreiz ir bijis. Uz neilgu laiku. 1989.gada 23.augustā. “Baltijas ceļš” – rokās sadevušos cilvēku ķēde no Tallinas, cauri Rīgai un līdz Viļņai. Tolaik tas tika rīkots kā protesta akcija pret 1939.gadā noslēgto Molotova-Rībentropa paktu, ar kuru sociālistiskā Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija sadalīja Austrumeiropu. Baltijas valstis tika Padomju Savienībai. Neatkarību – par ļoti augstu cenu – saglabāja tikai Somija.

Kopš pagājušā gada “Baltijas ceļa” dokumentārais mantojums (fotoattēli, video, dokumenti) iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā un ir pieejams katram interesentam. Ir ieiets vēsturē, un uz palikšanu.

Dabiski, ka pirms 21 gada tas kādam diezin vai varēja ienākt prātā. Cilvēki tika aicināti veidot dzīvo ķēdi, taču atsaucība varēja būt manāmi mazāka, varēja tikt sagaidīta padomju varas vai nu jau piemirstās Interfrontes pretdarbība, piemēram, kāda mītiņa sarīkošana ar pretēju pamatnostādni. Varēja, bet nenotika, jo “tiem tur” elementāri pietrūka dūšas.

1989.gada augustā bija palicis turpat gads līdz neatkarības aujaunošanas Deklarācijai, to pieņems nākamajā gadā ievēlētā Augstākā Padome, un tajā neapšaubāmi atspoguļojās arī “Baltijas ceļa” gars. “Baltijas ceļš” tagad jau pieder pie klasiskiem nevardarbīgas pretošanās piemēriem. Cepuri nost tā organizētāju – Lietuvas kustības “Sajūdis” un Latvijas un Igaunijas Tautas frontu priekšā.

Kaut arī jubileja nav no apaļajām, daudzviet Latvijā notiek “Baltijas ceļa” piemiņas pasākumi, un tas ir uzteicami. Ir lietas, kurām nevajadzētu ļaut nonākt aizmirstībā. Par Molotova-Rībentropa paktu neļaus aizmirst arī pikets pie Krievijas vēstniecības Rīgā, kuru rīko cilvēki, kas dēvē sevi par antiglobālistiem. Nav īsti skaidrs, kas tie tādi, taču viņiem nepatīk Molotova-Rībentropa pakta slepeno protokolu sekas, un jau tas vien ir labi.

Slikti ir kas cits. Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīte Maskavā acīmredzot realizēsies. Un te nu sāk notikt brīnumu lietas. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs nāk publiskajā telpā ar tekstu, ka “mums nevajadzētu ļaut vēstures ieganstiem iztraucēt to pozitīvo procesu, kas šobrīd ir novērojams Krievijas un Eiropas attiecībās, tajā skaitā Latvijas un Krievijas attiecībās, un tās pozitīvās apņemšanās, kas izskan Krievijā”. Tāpēc diezin vai ir nejaušība, ka divi Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas cilvēki atteikuši intervijas, kurās, dabiski, nevarētu apiet 23.augustu, tātad arī Molotova-Rībentropa paktu. Nebijis pakta, nebūtu arī “Baltijas ceļa”. Citus gadus par paktu varēja runāt, šogad – ne, jo, redz, Krievija varētu apskaisties.

Teikmaņa minētās “pozitīvās apņemšanās” nozīmē to, ka Krievijā oficiāli varētu tikt nosodīts staļinisms un tā noziegumi. Šīs “pozitīvās apņemšanās” ir apmēram tas pats, kas mutisks solījums precēt.

1956.gadā PSKP XX kongresā oficiāli nosodīja Staļina personības kultu. Vēl oficiāli nosodīts Molotova-Rībentropa pakts. Taču staļinisms kopumā palicis neskarts. Tas savijas ar uzvaru II pasaules karā, un viss ar uzvaru saistītais Krievijā ir reliģiskas pielūgsmes līmenī. Ļoti maz ticams, ka “pozitīvās apņemšanās” realizēsies kaut vai daļēji. Vienalga pie mums jau izskan aicinājumi “netraucēt pozitīvajiem procesiem”, kas notiekot Krievijā. Interesanti, kur var tuvāk uzzināt par šīm pozitīvajām norisēm? Krievijas publiskajā telpā tās nav pamanāmas.

Tas viss liek atcerēties pagājušā gadsimta trīsdemito gadu nogali, kad Ulmaņa valdības cenzētā latviešu prese tik pat kā neatspoguļoja asinspirti Padomju Savienībā. Lai nekaitinātu “lielo kaimiņvalsti”. Rīgā iznākošie krievu emigrantu periodiskie izdevumi bija drosmīgāki.

Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un Satversmē ir pants, kas aizliedz cenzūru. Var rakstīt un runāt par visu, kas nav aizliegts ar likumu. Tomēr, ja tik atbildīga amatpersona “dod ievirzi”, laikam taču runa ir par mūsu valsts oficiālo nostāju šajā jautājumā.