''Diena'' nav “kretīnu fabrika”

Šlesers un Koziols nevar piespiest žurnālistus ražot propagandas drazu

Kārtējais ''Dienas'' it kā īpašnieks Viesturs Koziols ceturtdien avīzes redakcijā skaidroja, ka gadījumā, ja viņa draugs Ainārs Šlesers būs novietojis savu auto neatļautā vietā vai pārkāpis likumu, avīze par to varēšot rakstīt, “nav jautājumu”. Taču vispār jau rakstītais būšot “jāsabalansē ar biznesa iespējām”, proti, būšot “jāpiedomā par rakstīto”, ja gribot, lai “SIA Graudi” liek avīzē reklāmu.

Šlesers drauga uzdevumu avīzei piektdien precizēja: “Ja Šlesers darīs ko labu, tad par to rakstīs. Ja novietos automašīnu nepareizā vietā — arī rakstīs.” Jo laikrakstam esot jābūt “objektīvam”.

Par objektivitāti tā kā būtu skaidrs — kurš gan cits var novērtēt savus darbus objektīvāk nekā pats darītājs? Tiesa, pietrūkst, piemēram, instrukcijas, vai un ko rakstīt, ja kārtējam “labās Latvijas” cēlājam objektīvi draudēs novietošana cietuma kamerā. Tomēr pamata vēsts ir nepārprotama — rakstītais būs “jāsabalansē” ar Dienas īpašnieku vēlmēm. Taču prasīt šādu “sabalansēšanu” un “objektivitāti” ir izrādījies krietni vienkāršāk nekā redzēt īstenojamies.

Koziola un pirms tam laikraksta ''Diena'' priekšniekos brīdi sabijušo Sergeja Ancupova un Dzintara Zaļūkšņa runātās nejēdzības par žurnālistikas principiem un avīzes uzdevumiem liek domāt, ka viņi jūtas esam attinuši pēdējo vismaz divdesmit gadu “filmu” atpakaļ līdz Latvijas valsts atjaunošanas un ''Dienas'' dibināšanas laikiem, kad notika brīvas preses un žurnālistu darba principu noskaidrošana. Muļķības, ko no viņiem un viņu patroniem dzird tagad, ir dzirdētas jau tolaik un šķita esam palikušas sen pagātnē.

Taču Šlesera uzdevumi presei ir kā no vēl senākiem padomju laikiem, kad žurnālistikas normālā Rietumu izpratnē šeit vispār nebija un “preses orgānu” līdzstrādnieku svarīgākais darbs bija būt par vienīgās un visgudrās partijas prostitūtām.

Taču paralēles ar padomju laikiem velkamas tikai tiktāl, ciktāl daži politiski šeptmaņi gribētu attiecības ar presi kā tolaik kompartijas bosiem. ''Dienā'' viņiem acīmredzami nav partneru, kuri būtu ar mieru dejot šādu “tango”. Jau divas īpašnieku sūtītas “lielāko kretīnu” brigādes ir aplauzušas zobus pret žurnālistu principiem, kurus tie negrasās nodot, pat labi zinādami, ka laikrakstu tā kā tā vairs nav iespējams izglābt un pašiem tur nebūs palikšana.

Tas, kas notiek ar ''Dienu'', ir traģiski, taču tas, kā rīkojas žurnālisti, kuri izvēlējās palikt laikrakstā un ir nonākuši šķietami bezcerīgā situācijā, ne tuvu neliek ļauties bezcerībai. Tieši otrādi. Ar savu rīcību viņi pārliecinoši apgāž dažu sevi par šīs valsts varenajiem iedomājušos iznireļu pastāvīgi un dažādos veidos uztiepto “dzīves gudrību”, ka visi ir vai nu pērkami, vai nu kretīni, vai nu abējādi, taču nelieši tik un tā. Proti, ka ir tādi paši kā viņi. Izrādās, ka visi nav, lai arī cik ļoti pircēji to gribētu.

Tāpēc bezcerīga izskatās drīzāk Zaļūkšņa un citu likvidatoru šķendēšanās par “Ēlertes ēnu” laikraksta redakcijā, kas ir savas bezpalīdzības atzīšana un vārgs mēģinājums noliegt, ka cilvēkiem var būt pašiem savi principi un uzskati. Saprotams, to atzīt viņi nevar, tas nozīmētu atzīt savu pērkamību.

Bezcerīga ir arī vietējo “Roulendu” iedoma, ka viņi pateiks, kas un kā žurnālistiem avīzē jāraksta, un tā tas arī būs. Tikpat bezcerīga bija Ancupova un Zaļūkšņa paklusām, uz ātru roku sarīkotā “jauno žurnālistu skola” jeb alošanās, ka daži neizdevušies žurnālisti un sabiedrisko attiecību speciālisti pastāstīs pulciņam gandrīz vai padsmitnieku, kā to lietu dara, un tad tie uz rāvienu piepildīs avīzi ar tekstiem “par labu Latviju” un “dižo Lembergu” un padarīs to par lasītāju cienītu un mīlētu vai vismaz “nopietnu”, kā sola Šlesers, un “ietekmīgu”, kā gribētu Koziols. (Tas ir tikpat nenopietni, tikai vēl nožēlojamāk, nekā ''Dienas'' sakārtotāju pirmās brigādes vadītāja pasakas par “ziņu fabriku”, kas ražotu žurnālistikas “produktus” apmēram tā kā zeķes vai plastmasas pudeles.)

Lai cik skaļi Šlesers un citi prasītu “objektivitāti”, viņi nevar piespiest profesionālus žurnālistus pret pašu gribu ražot propagandas drazu vai pat tikai “sabalansēt” rakstīto ar reklāmdevēju interesēm. Šādas pagātnes, lai kā viņi censtos tajā atgriezties, ''Dienai'' vispār nekad nav bijis. Tieši otrādi — ne reizi vien bija nācies zaudēt reklāmdevējus, kuriem nebija paticis avīzē rakstītais. 1994.gadā ''Parex bankas'' prezidents Valērijs Kargins uzteica ''Dienai'' īres līgumu un lika izvākties no viņa privatizētā nama, jo laikraksts bija atteicis varenajam baņķierim tādu nieku kā vienkārši paklusēt par viņa pilsonības iegūšanas apstākļiem. Tie bija simtos tūkstošu latu mērāmi papildu izdevumi, nevis kādas tur “SIA Graudi” reklāmas graši, taču vienreiz pārdoties nozīmē vienmēr palikt pērkamam. Šo žurnālistikas ābeces patiesību ''Dienas'' jaunajiem īpašniekiem nav cerību pārrakstīt, lai cik uzskates līdzekļu brigādes viņi turp sūtītu rādīt piemēru.

Viņi var ielikt cenzorus — kaut vai to pašu “īpašnieku” Koziolu —, lai sēž redakcijā un pirms publicēšanas pats lasa un izbrāķē “neobjektīvus” rakstus. Var atlaist žurnālistus — un atlaižamo, tātad “visneobjektīvāko” saraksts jau bija uztaisīts, taču pasākums beidzās ar to, ka ''Dienas mediju'' galvenais redaktors Guntis Bojārs atlaida pašu atlaidēju, ''Dienas'' galveno redaktoru Ancupovu. Taču uztaisīt ''Dienu'' par kaut ko līdzīgu Ēķa un Stendzenieka “kretīnu fabrikai” LNT viņiem acīmredzot neizdosies. Ja nu vienīgi aiztaisīt to pavisam ciet.

Daudzu miljonu “investīcija”, lai iznīcinātu vienu preses izdevumu, daiļrunīgāk nekā jebkādi paziņojumi pasaka, kādu tieši “labu Latviju” šie “uzņēmēji” sev vēlas. ''Dienas'' žurnālistu uzticība profesionālajiem un ētiskajiem standartiem šos plānus gan piebremzēja, gan padarīja labi redzamus. Taču tos novērst var tikai Latvijas pilsoņi vēlēšanās, ja savu izvēli izdarīs tikpat atbildīgi.