Labāk vēlu

Sākumdeklarēšanās ir ēnu ekonomikas apkarošanas būtiska daļa

Atbilde uz šo jautājumu – vai nepieciešama sākumdeklarēšanās – ir ļoti vienkārša.Jā, tā ir nepieciešama, un par to nav nekādu šaubu. Šis gadiem ilgi stieptais, vilktais, muļļātais un vāļātais jautājums ir atkal aktualizējies saistībā ar Finanšu ministrijas izstrādāto plānu ēnu ekonomikas apkarošanai.

Plāna būtiska priekšrocība salīdzinājumā ar visu, kas ir tapis līdz šim, ir tā sistēmiskā pieeja, un sākumdeklarēšanās ieviešana ir sistēmiski būtiska plāna daļa. Ir iespēju robežās jāver ciet visi robi un spraugas, caur kurām nauda var lūst starp pelēkās ekonomikas spēlētājiem, kā arī no pelēkās uz balto ekonomiku. Atstājot vaļā kaut vienu spraugu, tiek būtiski kaitēts visai iecerei.

Katrā sabiedrībā ir ļaudis, kuriem ļoti nepatīk maksāt nodokļus. Bez morāles cilvēku rīcību var ietekmēt arī ekonomiskie stimuli. Ir cilvēki, kuri, nemaksājot nodokļus, ietaupa santīmus, taču daļu nemaksātāju šādi rīkoties motivē iespēja nopirkt statusu apliecinošas preces — lepnas mājas un automašīnas, dārgākas, nekā viņi varētu atļauties, dzīvojot godīgi. Atņemot iespēju tērēt valstij noslēpto naudu šādiem mērķiem, tiktu mazināta motivācija nodokļus nemaksāt. Cik gan naudas tad spēsi iztērēsi spīdīgiem nieciņiem un skaidrā naudā apmaksātiem ceļojumiem uz Turciju?

Deklarēšanas ieviešanu atliekot, jau ir nodarīts liels ļaunums, bet nav nekādas nepieciešamības šo ļaunumu vēl palielināt, deklarēšanos vēl vairāk atliekot. Varam tikai nožēlot, ka darbs netika izdarīts tūlīt pēc neatkarības ieviešanas, tad līnija starp miglaino pagātni un skaidro nākotni jau sen būtu novilkta.

Kāpēc sākumdeklarēšanos tik ilgi neieviesa? Acīmredzot tāpēc, ka nebija politiskās gribas to darīt. To varētu būt mazinājuši vairāki apstākļi.
1. Nevēlēšanās apgrūtināt vēlētājus ar papildu procedūrām, kuru nozīmi viņi var nesaprast. Saprotama doma, taču liecina par līdera spēju trūkumu. Vēlētāji spēj pieņemt nepatīkamas lietas, ja viņiem to nepieciešamību jēdzīgi izskaidro.
2. Bažas par valsts spēju saglabāt ievākto datu konfidencialitāti. Kā liecina notikumi ar VID datu bāzi, šīs bažas tiešām ir nopietni ņemamas vērā, taču ir valstis, kur šīs problēmas kaut kā tiek atrisinātas.
3. Pārprasta vēlme veicināt pirmatnējā kapitāla uzkrāšanos un ''nacionālās buržuāzijas” veidošanos. Zinu cilvēkus, kas no visas sirds tic, ka ir par katru cenu jāveicina lielu personisko bagātību rašanās Latvijā, pat ja cena ir vidusšķirai izteikti nedraudzīga nodokļu sistēma (kāda tā joprojām ir) vai izvairīšanās no nodokļiem, jo bagātie cilvēki naudu tālāk ieguldīs ekonomikas attīstībā un bez nacionālā kapitāla ekonomikas attīstība nav iespējama. Tam noteikti nepiekrītu vairāku iemeslu dēļ:
– jebkuru nodokļu sistēmu var izveidot tā, lai nodokļi minimāli skartu naudu, ko uzņēmumi iegulda atpakaļ attīstībā;
– uzkrājoties bagātībai un līdz ar to arī ietekmei uz ''shēmošanu'' orientētu cilvēku rokās, visa biznesa vide veidojas atbilstoši šo cilvēku pasaules uzskatam. Līdz ar to cieņā nāk nevis jaunrade, efektivitātes celšana, bet konkurence ar negodīgiem paņēmieniem, ētikas principu un labas gaumes ignorēšana visos iespējamos veidos;
– Latvijā ir ļoti turīgi cilvēki, kas kapitālu ir sakrājuši, darbojoties strikti likumu ietvaros (tas ir iespējams), un mana pieredze liecina, ka tieši viņu rokās nonācis kapitāls dod vislielāko devumu ekonomikai kopumā;
– nekustamā īpašuma burbuļa pieredze rāda, ka viegli nākusi nauda tiek galvenokārt iztērēta nevis ieguldījumiem ražojošos aktīvos, bet sacensībā par to, kurš būs ''pirmais puisis ciemā'';
– Latvijā un pasaulē netrūkst naudas konkurētspējīgu biznesa ideju īstenošanai, tāpēc pretnostatījums starp ''nacionālo” kapitālu un pārējo ir mākslīgs. Nauda no jebkuras vietas pasaulē var strādāt labklājības celšanai mūsu valstī, un tās ieguldīšanas efektivitāte ir atkarīga no īpašnieku prāta spējām, nevis tautības.
4. Visbeidzot — daļai politikas jomas darbinieku pašiem patīk zvejot duļķainos ūdeņos. Tirgojot politisko ietekmi gūtus ieņēmumus, ir iespējams noslēpt neskaidras izcelsmes skaidras naudas uzkrājumus. Ar nožēlu jāsaka, ka tieši šim faktoram varēja būt izšķiroša loma sākumdeklarēšanas ieviešanas novilcināšanā. Pierādīt to nevaru, taču bijušā žurnālista, politikas un ekonomikas procesu analītiķa intuīcija saka, ka tā tas ir.

Ļoti gribētos cerēt, ka partiju, tai skaitā šo ideju agrāk gremdējušu partiju solījumi ieviest sākumdeklarēšanos jau 2011.gadā nav tukši solījumi. Varbūt nupat jau aizejošās krīzes smagums ir licis saprast, ka valsts pārvēršana par spēļu laukumu personisko ambīciju cīņām ir pārāk bīstama nodarbošanās visiem. Kaut nu tā būtu.