Bez vannas, ar upi

Negadījumiem uz ūdens ir savs ritms un loģika

Lasot par kārtējām ūdensnelaimēm šīs nedēļas beigās, atcerējos neseno sarunu ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) preses pārstāvēm Ingu Veteri un Inesi Veisu. Abas ilgstoši darbojušās dažādos ar glābšanu saistītos amatos, līdz ar to viņu novērojumi ir trāpīgi un liek domāt, ka nekas nenotiek tāpat.

“Pēc desmitā datuma vairāk slīkst vecāka gada gājuma cilvēki,” I.Vetere secinājusi, ka pensiju dienās dažs krietni paņem uz krūts un iet peldēt vai makšķerēt. Savulaik “populārs” bijis Hapaka grāvis un Māras dīķis. Samērā regulāri VUGD izbrauc uz kanālu pie Centrāltirgus, jo tajā kāds pa miegam vienkārši ieveļas.

Kopumā vairāk noslīkst vīrieši, jo sievietes esot bailīgākas un atbildīgākas. Piemērs. Šogad, 4.maijā, uz Nāves salas Daugavā kāds puisis svinējis savu 20 gadu jubileju. Aptrūcies svinamdziras un trijatā nolēmuši airēties krastā uz veikalu. Divi puiši noslīka, trešais aizpeldēja krastā un septiņas stundas stāvēja, mēģinot pievērst kāda glābēja  uzmanību.

“Nupat parādījusies jauna sērga –  dekoratīvie dārza baseini,” I.Vetere atceras, ka pirms pāris gadiem TV kanālā Discovery skatījusies raidījumu, kur šī problēma pētīta. Ārzemēs ap baseiniem liek slēdzamas sētiņas. Latvijā tādi žogi ir retums: šopavasar pie Rīgas jauncelto māju ciemata dārza baseinā noslīka četrgadīgs bērns.

“Bērni noslīkst arī ļoti seklās vietās,” I.Veisa atceras, ka zvanu centrā pieņēmusi kādu izsaukumu uz Mazo Juglu. Pieaugušie atpūtās uzkalniņā, bērni spēlējās pie upes. Vieta – pārredzama. Viens no bērniem pakļuva zem ūdens un tēvs, vasaras dienā sakarsis, lēca glābt, sarāva krampji. Slīkušos atrada pēc divām stundām seklā vietā – tēvs bērnu bija apķēris.

Cilvēks nav stiprāks par dabu. To pierāda pali – izskalotās upju gultnes  tā mainījušas tecējumu, ka vieta, kur pērn varēja peldēt, šogad ir bīstama. “Mūsu ūdenslīdējs teica, ka pats iet peldēt tur, kur ar kājām var aizsniegt zemi,” tā I.Vetere. Lielākoties gan slīcējus izglābt izdodoties ledus periodā, kad cilvēks turas pie ledus. Vasarā – lielākoties tad, kad apgāzusies laiva un var pie tās pieturēties. Cilvēks var noslīkt 5-7 minūšu laikā, tāpēc VUGD darbiniekiem aizbraukt uz nomaļu vietu kā glābējiem ir teju neiespējami. Viņi ierodas kā ūdenslīdēji. Kā līķu meklētāji. Ūdeņu zemē Latvijā gan ūdenslīdēju ir nesamērīgi maz – varētu satilpināt vienā autobusā: Kurzemē 8, Zemgalē 12, Vidzemē 24, Latgalē 9, Rīgā 8.

Savs ritms un loģika ir arī Jūras spēku Krasta apsardzes dienesta glābšanas novērojumos. To pārstāve Liene Ulbina slavē kaitotājus un sērferus par to, ka viņi lieto vestes un košo buru dēļ ir pamanāmi. Visvairāk jūrā cieš jahtas un to apkalpe – nedarbojas dzinējs, nolūzt masts, patraucē sēklis. Pirms vairākiem gadiem kāds zviedrs vests ar glābšanas laivu uz kuģi, taču vējš bijis tik spēcīgs, ka mazo laivu augšup kuģī uzcelt nevarēja. Lai cietušo noturētu pie samaņas, glābēji ar viņu centās dziedāt. Jahtotāji bieži vien aizraujoties ar ruma dzeršanu, domājot, ka tas palīdz pret jūras slimību. Maldi. Tas “palīdz” zaudēt orientēšanos jūrā.

Ja ņem vērā to, ka gandrīz 1/5 Latvijas mājsaimniecību nav vannas vai dušas, tad vēl lielāka loģika tam, ka šovasar cilvēki peldēs. Un peldēs kā negudri. Pieaugušu cilvēku paradumus mainīt nevar nedz tuvinieki, nedz žurnālistu un VUGD runas. Vienīgā iespēja – bērniem jāturās pie saprātīgiem cilvēkiem. Tādiem kā Latvijas Lepnuma titula ieguvējs Jānis Āboliņš Jēkabpils pusē. Nostrādājis par sporta skolotāju teju 40 gadus, pensionējies, taču uz vietas nosēdēt nevar. Savā klētī ierīkojis sporta zāli, kur puikas pēc stundām cilā svaru bumbas, savukārt vasarās Jānis uzturas pie Laukezera un brīvprātīgi māca peldēt ne tikai bērnus. Arī pieaugušos.

Tādi Jāņi, kuriem sirds un prāts pareizajā vietā, vajadzīgi katram ezeram.