Domāju, vai nepamest šo arodu

Domburs: LTV mani jau vairākus gadus krāpj

Jānis Domburs ir publiski iebildis Latvijas Televīzijas vadības iecerei pirms Saeimas vēlēšanām nerīkot atsevišķu politisko debašu raidījumu un piedāvājis savu koncepciju, kāds varētu būt šis raidījums. Šonedēļ Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) organizētā sarunā ar LTV un Saeimas partiju pārstāvjiem panākta vienošanās, ka atsevišķam priekšvēlēšanu raidījumam tomēr jābūt, un LTV apsolīja izveidot tā koncepciju. Domburs uz šo tikšanos nebija aicināts, un LTV un NRTP vadība medijos likusi noprast, ka nevēlas, lai Domburs debates vadītu. 
Piedāvājam fragmentu no sarunas ar Domburu, kas notika pirms nedēļas.

Vai tā nav pazemojoša situācija, ka nākas uzrunāt partijas jautājumā, vai sabiedriskajai televīzijai nebūtu jārīko priekšvēlēšanu debates? Tava vēstule par šo jautājumu bija adresēta LTV un NRTP, taču arī politiķiem.
Jautājums ir [uzdots], es neteikšu, ka pēc tavas samaitātības pakāpes, bet mūsu sabiedrības samaitātības pakāpes. Man liekas, ka principā jau valsts viena. Vēsture bija mazliet savādāka, tā [vēstule] neradās no nulles. Kad parādījās pirmie televīzijas paziņojumi, ko viņi nedarīs un ko darīs, vai viņiem ir par ko darīt u.tml., sekoja premjera partijas uzsaukums – kā bez debatēm? „Davaj”, naudu, „davaj”, debates, un bija premjera partijas pieteikums koalīcijas padomē. Man liekas, ka viņi sāka lemt par šo jautājumu mazliet garām. Tāpēc es gribēju pa punktiem noargumentēt, pret ko esmu pret un par ko esmu par, un aicināt viņus lemt precīzi, korekti un ievelkot opozīciju. Tas bija viens no maniem galvenajiem principiem. Premjers sākumā teica, ka koalīcijas padomē lems par papildu naudu, un tas gan man liktos nepareizi. Tāpēc es piedāvāju to formu.

Es vairāk biju domājusi par to, ka principā šobrīd politiķi debatē, vai sabiedriskajai TV ir vai nav jārīko priekšvēlēšanu diskusijas, kas īstenībā ir pašas TV jautājums.
Pilnībā precīzi. Manuprāt, tas ir politiskās kultūras jautājums, un politiskā kultūra varētu būt veidojama vairāk nekā tikai LTV, tāpēc mans aicinājums bija – spriežam šo jautājumu atvērtā ietvarā NRTP, kurā politiķi ir viens no dalībniekiem un viens no sabiedrības pārstāvjiem. Uzaicinām viņus, uzaicinām LTV, uzaicinām ekspertus un runājam tur! Mērķis ir tas pats, izvilkt ārā no koalīcijas spriešanas.

Kāpēc mēs esam nonākuši situācijā, ka vispār LTV negrasās piedāvāt kvalitatīvas un konceptuālas priekšvēlēšanu debates?
Ja es cenšos maksimāli abstrahēties, skatoties uz to sistēmiski, nevis no personāliju viedokļa, tad es pie labākās gribas netieku vaļā no divām bāzes versijām.

Versija viena. Nelietība, varam to saukt par sazvērestību. Ir zināma korporatīvā vide, un šajā vidē daudzas lietas var notikt uz tādas vienotas stila un attieksmes bāzes – nu, ka mēs neuzskatām par savu pienākumu, vajadzību vai funkciju taisīt jaunu raidījumu ciklu. Motīvi tur var būt dažādi. Motīvs varētu būt ar kādu par kaut ko vienoties, kādam kaut ko pasolīt. Motīvs var būt arī vienkārši stulbums, lai man piedod. Variācijas ir dažādas. Katrā ziņā viena ir nelietīgas mazdarbības versija.

Otru versiju varētu nosaukt par kroplas greizsirdības versiju, un tā ir balstīta uz sekojošo. Cik es dzirdu kuluāros – nedosim mēs Domburam tās debates.

Kurā līmenī tas notiek – televīzijā?
Domāju, augstāk. Tas sākas televīzijā, jo es neslēpšu, ka konfliktsituācijas ar LTV būtībā man ir regulāri pa šiem gadiem.

Līgumā, ko ar LTV parakstījām 2009.gadā par attiecībām uz trim gadiem, vienojāmies, ka televīzija nodrošina Domburam raidījumu, kas notiek pēdējā vakarā pirms vēlēšanām – premjera kandidātu vai partiju līderu debates. Un ja pirms vēlēšanām televīzija rīko atsevišķas priekšvēlēšanu debates, tad Domburam uz līdztiesīgas konkurences nosacījumiem ar citiem autoriem piedāvā vadīt vismaz pusi no šiem raidījumiem.

Man šķiet, kāds to ir ieraudzījis, droši vien ne tā padomājis un izdomājis, hei, mēs te esam kaut ko apsolījuši, kā lai mēs varētu to nepildīt? “Davaj”, netaisīsim atsevišķu priekšvēlēšanu ciklu. Tas smieklīgākais ir tas, ka līdz ar to, lai apietu mani, tiek radīta kropla sistēma.

Paklausoties Kota un Kleckina izteikumus, rodas jautājums, kas notiek ar sabiedrisko TV – vai tā netiek apzināti gremdēta, padarīta remdena un vāja, lai varai nebūtu sargsuņa sabiedriskās TV izskatā?
Es nezinu, kur tu to saskati. Es nesaskatu vispār neko. 

Piemēram, Kleckina komentāros par Streipa raidījumu.
Ja tu saskati redzējumu vienā virzienā, tad es saskatu vienkārši redzējuma, skaidras misijas, struktūras utt. trūkumu. Uz šāda fona, manuprāt, būtu liela kļūda nolaisties līdz viena raidījuma vai Streipa apspriešanas līmenim un sākt diskutēt tajā mazajā līmenītī un telpiņā, kurā tas noticis. Problēma ir, ka nav jau tā lielā ietvara. Kad lielais ietvars nav, tas, protams, rada milzu iespējas manipulēt. Vienā gadījumā komentējot pa labi, otrā – pa kreisi.

Šajā kontekstā vēl skumjāk man likās tas, ka tai pašā rītā, kad Kleckins nāca klajā ar izteikumiem, ko Streips dara labi un slikti un vai mēs varētu viņu noņemt no šī raidījuma (to attiecinu arī uz sevi), šai pašā dienā viņš pasaka koalīcijas padomē, ka NRTP vispār un viņš nevarot spriest par priekšvēlēšanu diskusijām, jo tā būtu iejaukšanās redakcionālajos jautājumos. Kas ir vienkārši bezkaunīga dubultmorāle.

Vai nu tu pasaki, ka vispār nespried ne par vienu raidījumu un turi muti ciet, vai nu beidzam pūst miglu acīs un jaukt konceptuālas lietas! Streipa gadījums ir ētikas jautājums, tad to arī apspriežam, nevis par redakcionālo iejaukšanos. Redakcionāla iejaukšanās ir iejaukšanās raidījuma saturā, bet nevis koncepcijā.

Papildu jautājums par pirmo bāzes versiju. Kādu lomu tajā korporatīvajā vidē spēlē LTV vadība? Kas viņi ir?
Man tiešām ir nāvīgi grūti par to spriest, jo man nav nekādas ikdienas komunikācijas. Mēs saskrienamies Saeimas darba grupā ar Edgaru vai liftā, vai kādās oficiālās sarunās par lietas būtību reizi gadā. Mani šī projekta tapšanā [priekšvēlēšanu debašu] neviens neuzaicināja un nostādīja fakta priekšā. Aprīļa beigās pie manis atnāca Sarmīte Plūme un pateica, ka LTV neko tādu netaisīs.

Es varu filozofēt par vidi, kas valda valstī, bet es to nevaru personalizēt uz konkrētu cilvēku. Es nezinu.

Tu tāds visai pozitīvs esi.
Par ko?

Par LTV.
Nē, gluži otrādi, esmu iznīcinošs. LTV ir sapuvusi caur un cauri. Taču es esmu absolūti noraidošs mirklī, ja no manis mēģina izvirpināt versiju no sērijas, ka Edgars Kots vai Ābrams Kleckins pozicionējas vienā politiskā virzienā – (AŠ)2 vai Saskaņas vai antivienotības virzienā. Manuprāt, tam nav nekādu tiešu vai netiešu pierādījumu. Manuprāt, jārunā, nevis kur viņi pozicionējas, bet ko viņi neizdara LTV augstas profesionālās un ētiskās kvalitātes nostiprināšanas un attīstīšanas virzienā. Ja pārfrāzējam slaveno teicienu par valsts nozagšanu, šobrīd notiek sabiedriskās televīzijas nozagšana. Nevis vienās privātās rokās, bet tā vienkārši tiek nozagta kā viens kvalitatīvs simbols, funkcija un misija.

Ko lai dara?   
(..) Tas ir atvasinājums no Edgara Kota teiktā, ka LTV īstenībā būtu jāizveido no jauna. Viņu konstrukcijās ietilptu juridiskais bankrots utt., bet idejiski pilnīgi visi būtu jāatlaiž un jāpieņem no jauna. To var darīt tad, ja to dara nevis šī pārraudzības un vadības konstrukcija, bet cita konstrukcija. Tajā [Kota] konstrukcijā droši vien bija domāts, ka augšas paliks vecās un apakšu iztīrīsim. Tas būtu bezjēdzīgi.

Kāpēc šī ideja neguva atbalstu?
To noraka brīdī, kad noraka jauna apvienotā sabiedriskā medija nākotni. Mēs ātri pieņemsim lēmumu, kas atbilst ES direktīvai, un pie viena sametīsim iekšā visādus uz vecā likuma bāzes atvasinātus jautājumus par sabiedrisko mediju. Kopš tā mirkļa tur vairs neko nav iespējams spriest.

Ko tu par savu raidījumu domā – vai formāts nav savu pievilcību izsmēlis? Vai kaut ko mainīsi?
Divas lietas. Viena drusku retrospektīvā, otra – nākotnē.

Šis raidījums ir mans raidījums, bet tas ir medijā, kurā ir desmitiem raidījumu, un to nevar apskatīt pavisam atdalīti. LTV pēdējos septiņus gadus mani krāpj – tas ir pats maigākais vārds, ko varu pateikt – ar dažāda veida sarunām, solījumiem, pieļāvumiem, ka, jā, Jāni, mēs būtu priecīgi, ja tu darītu vēl kaut ko. (..) Pagājušā gada dokumentā bija ierakstīts, ka, veidojot jaunus raidījumus, man konkursa kārtībā tiks dota iespēja pretendēt. Var minēt trīs reizes, vai, izveidojoties jaunajiem raidījumiem, man ir kaut kas piedāvāts. Nav.

Uzskatu, ka līgums ir rupji pārkāpts, juristi man ir teikuši – ej, tiesājies, rīt vinnēsi to soda naudu, kas tev pienākas. Droši vien, kad nestrādāšu LTV, es arī aiziešu un paņemšu to gandarījumu.

Runāt par manu vietu organizācijā, kas mani dažādu cilvēku personā krāpusi tik daudz gadus, man jau ir skumīgi. Mana sajūta par nākotni, runājot manās iemīļotajās sporta un mūzikas līdzībās, ir – lai būtu formā, jātrenējas katru dienu. Vai ar muskulīšiem vai smadzenītēm, vai ar klavierītēm, vijolīti, bumbiņu vai bez bumbiņas. Manā gadījumā – informatīvi, intelektuāli, jātiekas ar cilvēkiem, jālasa, jāanalizē. Ja tev ir spēle vienreiz nedēļā un nav iespēju pamainīt līgu vai nomainīt klubus, tad ir jautājums, vai tu pats sevi neapzodz. Esmu ļoti dziļās pārdomās, vai kaut ko turpināt šajā vidē. Nav runa par formātu. Nevis tāpēc, lai pārspētu Leriju Kingu, kurš iekļuva tikko Ginesa rekordu grāmatā ar 25 gadiem, tomēr uzskatu, ka šis [“Kas notiek Latvijā?”] formāts var funkcionēt bezgalīgi un mūžīgi, ja to izpilda atbilstoši tematam, ar lielāku vai mazāku dalībnieku skaitu, ar tribīnēm vai bez.

Tad tu esi atvērts sarunām par savu nākotni?
Jā, bet es arī esmu atvērts pats sev jautājumam, vai es nepametu šo arodu. Nav jēgas mocīties tur, kur var nemocīties. Ja tu gribi un nedabū, kāpēc turpināt izpildīt četrus treniņus nedēļā, ja nav iespējams realizēt to, ko tu esi uztrenējis? Katru nedēļu man ir trīs, četri temati, kur es varu pateikt vairāk nekā izskan citos medijos.

Kas ir tava iekšējā alternatīva?
Ko citu darīt? Jebko. Tikai ne politika.