Jums ir skaistas aknas

Lai glābtu meitu Māru, viņas vecāki pusgadu meklēja aknu donoru, taču nesekmīgi. Palīdzēt gribēja Anita Liepiņa, meitenītes tēta darba kolēģe. Beļģu ārsti brīnījās, ka ziedot vēlas svešs cilvēks, tāpēc teju vai atteica operāciju

Tik agri no darba Ziedonis Miķis mājup nebija aizgājis nekad. Tas bija šāgada janvārī, kad piezvanīja sieva Edīte un teica, ka arī otrs Ziedoņa brālis nav atzīts par derīgu aknu donoru. Gadu vecās meitas Māras vienīgā iespēja izdzīvot bija aknu transplantācija. Viņa slimoja ar retu slimību – žultsceļu atrēziju. Vienkāršāk sakot, žults saēda aknas. Par Māras donoru varēja kļūt radinieki vecumā no 21 līdz 50 gadiem, ar labu veselību, saderīgu asins grupu.

Vispirms uz pārbaudēm devās Ziedoņa vidējais brālis Ivars, kurš nešaubījās par savu veselību, jo divus gadus nodeva asinis. Latvijā veiktās analīzes liecināja, ka kļūt par donoru ir iespējams. Ivars devās uz pārbaudēm Briseles klīnikā, kur bija paredzēts veikt aknu tranplantāciju mazajai Mārai. Analīzēs atklājās B hepatīts. «To taču vajadzēja pamanīt jau Latvijā! Tad jau viņa nodotās asinis kādam pārlietas ar visu hepatītu,» Māras mamma Edīte velta skarbus vārdus mediķiem. Latvijā līdz šim aknu transplantācijas nav veiktas, līdz ar to nav atbilstošu speciālistu.

Tad uz pārbaudēm devās Ziedoņa jaunākais brālis Imants. Ārsti Latvijā deva zaļo gaismu, taču Briselē aina cita – vīrieša aknās atklāja palielinātus žultsvadus. Abi brāļi pārbaudēs kopumā bija pavadījuši teju vai divus mēnešus. Nākamajam donoram vajadzēja būt derīgam, jo Māra ilgi gaidīt vairs nevarēja. «Stāvi pie bērna un saproti, ka neko nevari izdarīt. Tas ir vistrakākais. Visiem asaras šķīst. Bezspēcība,» Māras tētis Ziedonis atceras, ka pats gribējis būt par donoru, taču viņa vājā vieta bija kardiogramma. Palīdzēt gribēja arī Edītes radinieces, taču viņām atteica ar argumentu – pārāk jaunas, vēl pašām jārada ģimenes. Aknu donoram pastāv dzīvības risks.

Kopš 2007.gada Latvijas valsts apmaksā bērnu aknu transplantācijas operācijas, kā arī medikamentus un pēcoperācijas pārbaudes, taču ne ceļošanu, uzturēšanos un pacienta iemaksu – ja tāda pacientiem jāmaksā pašiem. Toms Noviks, Veselības norēķinu centra pārstāvis, skaidro, ka operācijas summa atkarīga no tā, kur operācija tiek veikta – katrā valstī ir atšķirīga apmaksas prakse. Vienā valstī operācijas izmaksas valsts var apmaksāt 100%, bet citā var segt 90% un 10% jāpiemaksā vecākiem. Operācija notika pavasarī, un rēķins no Briseles ārstniecības iestādes vēl nav atsūtīts, tāpēc Toms Noviks nevarēja komentēt, cik procentu no operācijas izmaksām ir jāsedz un kāda būs apmaksājamā summa. «Kāda būs, tādu maksāsim. To paredz likums,» – tā Toms Noviks.

Edīte stāsta, ka sākotnēji operācijas izmaksas tika lēstas ap 87 000 eiro. Mēnesi pirms došanās uz Briseli Māras vecāki no klīnikas saņēma vēstuli, ka vecākiem pašiem jāsedz 20% no operācijas izmaksām – 17 400 eiro. Pašiem tādas naudas nebija, vienīgā iespēja bija lūgt ziedojumus. Ziedoņa darba vietā Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) kolēģi jau zināja, ka mazajai vajag palīdzību, un ziedoja naudu. Un ne jau tikai viņi – uz aicinājumu atsaucās arī sveši cilvēki, kuri bija saņēmuši Edītes māsas e-pastu portālā Draugiem.lv un pārsūtīja tālāk.

ANITA DODAS CEĻĀ
Dienā, kad kolēģi Anitai Liepiņai pastāstīja, ka par donoru neder arī otrs brālis un faktiski Miķu ģimenes radu loks ir apklaušināts, viņa iedomājas, ka pati varētu palīdzēt. Ziedoni viņa pazina kopš dienesta laikiem, 2008.gada. Vienubrīd bija sēdējuši arī vienā kabinetā. Ziedonis vairs nestrādā NBS, bet ir zemessardzes 22.kājnieku bataljona plānošanas priekšnieks. Anita gan joprojām darbojas NBS nodrošinājuma pavēlniecības apgādes un pakalpojumu centrā kā noliktavu priekšniece.

«Ja varu palīdzēt, kāpēc to nedarīt, vai ne, Māriņa?» tagad, pēc operācijas, kad esmu ieradusies apciemot Miķu ģimeni, Anita uzsmaida Mārai un pakutina sānus. «Man pašai ir divas lielas meitas. Pastāstīju viņām un vīram par Māriņu. Meita pajautāja, vai mana asinsgrupa derētu. Teicu, ka jā un vēlos palīdzēt. Visa ģimene mani atbalstīja. Es to ļoti novērtēju un saku lielu paldies.» To, ka Anita dodas uz pārbaudēm Briselē, nezināja viņas vecāki. Negribējās lieki satraukt.

Bija 10.februāris, Anita devās ceļā. Neziņu un bailes centās aizgaiņāt, domājot labas domas. Klīnikā viņu gaidīja Māra un Edīte. Viņas tur «dzīvoja» jau kopš novembra.

«Personāls bija brīnišķīgs, tikai ar vienu mīnusu – runāja franciski. Ar rokām rādīja, ka jāiet mērīt plaušu tilpums,» Anita smej. Darba ritms slimnīcā bija nesteidzīgs, starp analīžu nodošanu pagāja vairākas dienas. Pēc divām nedēļām ārsti atzina: analīzes ir labas, ja Anita būs donore, tad ir 98% pārliecības, ka Māra izārstēsies. Tomēr priecāties bija par agru. Ārsti zināja, ka Anita nav meitenītes radiniece, tāpēc norīkoja pie psihologa. Saruna ilga stundu, un speciālists izskaidroja visas iespējamās sekas, arī risku nomirt. «Tobrīd domāju: tā, cikos man lidmašīna atpakaļ? (Anita vispirms pajoko un turpina nopietni.) Tobrīd pazibēja doma – mana dzīvība. Nu, bet Māriņai bija ļoti slikti. Es vairs nevarēju atkāpties.»

Atļaut kļūt par donori vai ne – tas bija jāizlemj Briseles klīnikas ētikas komisijas sēdē, kurā Anitu iztaujāja vairāki ārsti. Tulks bija jānodrošina pacienta pusei, tāpēc Miķi ir pateicīgi, ka palīdzēt piekrita Gundega Goldšmite, kura strādā par tulci Eiropas Komisijā.

«Ētikas sēde bija smaga. Kā pratināšana.» Anitai pusotras stundas nācās apliecināt, ka viņa savu aknu ziedo ne tāpēc, ka būtu jelkā iespaidota, un ka viņai nav piedraudēts un samaksāts. «Beigās pateicu – ja jau esmu te atbraukusi, tad ar mērķi palīdzēt, nevis izklaidēties. Man ir sava ģimene un bērni, atbraucu te kā donore un, ja derēšu, – būšu donore.» Anita uzskata – ja ārsti būtu lēmuši neļaut viņai kļūt par donori, viņi būtu pakļāvuši Māras dzīvību riskam. Saprotams gan, ka ārsti par Anitu tobrīd uzņēmās tikpat lielu atbildību kā par Māru. Viņi sazinājās ar Anitas ģimenes ārstu Valmierā, lai uzzinātu, vai vīrs dod piekrišanu operācijai.

Nākamajā dienā komisija paziņoja, ka Anita var būt donore. Tikai pēc operācijas ārsti atklāja: ja Māras veselības stāvoklis būtu bijis labāks, Anita par donori nekļūtu.

Bija septiņi no rīta. 12.marts. Pirmo uz operāciju zāli lejup noveda Anitu. Pēc divām stundām Māru. «You have a beautiful liver!»* Anita smejot atceras, kā pēc operācijas ķirurgs jūsmojis par viņas veselīgajām aknām. Nekādas īpaša dzīvesveida receptes gan viņai neesot. «Nedzeru, nesmēķēju. Nav tā, ka ēstu tikai salātus. Man garšo, piemēram, kūkas.»

Kad 1/3 daļa no Anitas kreisās aknu daivas bija izoperēta, bija viens pusdienlaikā. Ap trijiem Anita atmodās, un par viņu rūpes uzņēmās meita Sindija. «Esmu ļoti laimīga, ka man ir tik saprotoša ģimene. Bez viņu atbalsta šis nozīmīgais solis nevarētu notikt.» Jā, tas tomēr ir gana nesaprotami – vesels cilvēks guļas zem skalpeļa un atsakās no daļas aknu! To novērtējuši arī beļģu ārsti – tādi cilvēki kā Anita esot retums. Pāris dienu pēc operācijas Anita uzzināja, ka gadījumā, ja viņa nomirtu, tuviniekiem izmaksātu apdrošināšanas summu.

Māras operācija ilga no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. «Laiks neiet ne pa kam. Skaties pulkstenī, un neiet! Mūžība! Nenāk arī ārā vārdi, kā otru mierināt,» Ziedonis atceras 12 stundu ilgo gaidīšanu. Lai arī operācija beidzās sešos, pie meitas vecāki piekļuva tikai ap deviņiem. Vissmagākās bija pēdējās trīs stundas. Edītes mamma Ināra atceras, ka satraukusies par to, kādēļ pēc operācijas beigām tik ilgi nelaiž klāt tuviniekus. Galvā jaukušās sliktas domas. Tobrīd netālu sākuši raudāt kāda bērna tuvinieki.

«Pēc Mēness fāzēm diena bija labvēlīga operācijai,» bija novērojusi vecmamma. Edīte piebilst, ka palīdzējis arī tas, ka pirms došanās uz Briseli Māras čakras attīrījis reiki praktizētājs. «Izmēģinājām visu,» saka Edīte. Pie gultiņas bijusi piekārta latviskā dzīvības zīme. «Atceries, dziedniece teica – donors būs sieviete un attāla, nevis radiniece,» piebilst vecmamma.

DESMIT MĒNEŠU
«Pēc operācijas Māriņai uzreiz kļuva labāk,» Edīte rāda fotogrāfijas, kas to apliecina nepārprotami. Pirms transplantācijas Māras āda un acu āboli ir dzelteni kā narcise. Nākamajā dienā Māra jau elpoja pati un ādas krāsa kļuva gaišāka.

«Re, Anita ar savu trešo meitu,» Ziedonis smej, rādot uz bildi, kur Anita pirmoreiz pēc operācijas satikusi Māru. Viena ratiņkrēslā, otra gultā caurulīšu mudžeklī.

Saku Anitai, ka jau bildēs pirms operācijas viņa izskatās nogurusi. «Nevis nogurusi, bet slima. Biju apaukstējusies, nejutos labi.» Beļģiem gan nedaudz virs +37°C neskaitoties temperatūra. Viņi ārstus saucot palīgā, kad rāda virs +38°C.

«Viņu medicīnas sistēma vispār ir atsevišķs stāsts,» Ziedoni izbrīnījies, ka reanimācijas nodaļā ļauts iet virsdrēbes, tikai iepriekš vajadzējis dezinficēt rokas. Medmāsiņas vienmēr bijušas labā omā un regulāri vaicājušas: «Ça va?»** Uz ko atbildēts ar: «Ça va, ça va!» Edīte uz vīra stāstīto atbild – kā nu māsiņas nebūs dzīvespriecīgas, ja vienai māsiņai jāaprūpē četri bērni. Tā kā Māra piedzima priekšlaicīgi, Edītei nācās uzturēties slimnīcā un daudz darīt pašai. Beļģu māsiņas brīnījušās, kur viņa to visu iemācījusies, un smējušas, ka viņa droši varot nākt strādāt klīnikā.

Gan Anita, gan Māra atlaba ātri. Kādu dienu Māra prātīgi un akurāti smalkās strēmelēs saplēsa salveti. Anita bija par desmit kilogramiem vieglāka – pirms operācijas viņai bija jānomet četri kilogrami, lai atkopšanās noritētu labāk. Anitu no slimnīcas izrakstīja jau pēc nedēļas, tomēr nācās padzīvot mājas režīmā un paskatīties Latvijas televīziju Briseles televizorā. No novembra līdz jūnijam par štābu bija pārvērsts Gunta Smilgzdrīva dzīvoklis. Viņš strādā militārajā pārstāvniecībā NATO un laipni izmitināja visus Māras atveseļošanā iesaistītos. «Ja gribētu pateikties, tad nepietiktu ar vairākām lapām,» Ziedonis saka paldies vairākiem cilvēkiem Briselē, draugiem un radiem, kuri atbalstīja un kuri turēja īkšķus par Māriņu.

Vismazāk mūsu intervijas laikā runā mamma Edīte. Desmit mēneši, kuru laikā viņa bijusi blakus Mārai, nav izstāstāmi. Kaut nedaudz tas nojaušams, kad Ziedonis, runājot par slimnīcu, ieminas, ka tās tuvumā ir lidosta un bieži laižas lidmašīnas. «Ziedoni, nevis bieži, bet ik pa četrām minūtēm,» precizē Edīte. Kamēr viņa bija slimnīcā, Ziedonis Valmierā strādāja – maize taču jāpelna. Brīžos, kad pašam vajadzējis aizgaiņāt sliktas domas, Ziedonis gājis un naglojis sētu.

«Daudziem bērniņiem līdzi bija visa ģimene – lai var nomainīt viens otru, lai nav visu laiku jādzīvo pa slimnīcu. Manējie varēja atbraukt pa retam. Es mēnešiem netiku ārā no slimnīcas. Gulēšana nekāda. Palātā nemitīgi pīkst aparāti, dakteri šiverē diennakti, ik pēc četrām stundām jāmēra temperatūra. Māra slikti gulēja. Ārsti tik mierina – viss būs O.K., re, kāda mums te liela meitene uz ikgadējo pārbaudi atbrauca, arī Māriņa tāda būs.»

Uz manu norādi, ka tik ilgstoša slimība var ietekmēt arī savstarpējās attiecības un kāds vienkārši vairs nejaudā būt stirprs, Ziedonis atjoko: «Mēs taču esam karavīri, vai ne, Emīl?»

«Jā. Es būšu ģenerālis,» salutējot ar roku piekrīt Māras brālis Emīls.

Edīte redzējusi, kā grūtā brīdī ģimenes – tieši otrādi – saliedējas. Kādai rumāņu meitenītei situācija bijusi kritiska. Tētis kā donors nederēja, jo Briselē atklāja B hepatītu. Viņš to ļoti pārdzīvoja, jo Rumānijā bija atzīts par derīgu. Ārsti konstatēja, ka par donoru der mamma, tikai jānomet 10 kilogramu svara. Viņa dzīvoja no ūdens, ģība, cīnījās. Vecāki skaitīja dienas līdz operācijai.

Pēc Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datiem, ik gadu uz aknu transplantācijas operāciju ārzemēs dodas viens bērns no Latvijas. Daļa neatgriežas. Šāgada maijā Hamburgā nomira sešus mēnešus vecs bērns ar aknu šūnu nepietiekamību, kuram bija plānota aknu transplantācija.

«Dieviņš mums visiem bija labvēlīgs,» nosaka Edītes mamma. Mājās Valmierā 11.jūnijā Māra iegāja pati savām kājām, pieturoties pie mammas rokām. «Mēs ar Emīlu dikti gaidījām mammu un māsiņu mājās,» vecmamma smaida.

Pēdējā gada laikā pārvērtēts būtiskais un nebūtiskais. «Pats galvenais – veselība, saticība un darbs. Tie pakārtoti viens otram, visus var ātri pazaudēt,» nosaka Ziedonis un piebilst, «kaut vairāk būtu tādu cilvēku kā Anita!»

Māra ir ņipra. Reizi divās nedēļās viņai vēl jānodod analīzes un ik pēc pusgada jābrauc uz Briseli pārbaudīties. Dienās no viņas nesanāks liela sportiste, jo vienīgais, kas Mārai liegts, – profesionālais sports. Savukārt Anita nedrīkst celt smagumus. Pirmo mēnesi nebija ļauts lietot alkoholu, trīs mēnešus – burbuļdzērienus un šampanieti. Liegums beidzās maijā, kad Anita svinēja 40.dzimšanas dienu. Todien viņa iemalkoja Briseles tulces Gundegas dāvāto smalko franču šampanieti. Par trešo meitu!

* Jums ir skaistas aknas! – angļu val.
** Vai viss kārtībā? Kārtībā, kārtībā! – franču val.

 

.