Vilnītis: premjers ir nostājies Strīķes pusē

Ja jūs gribat dzirdēt, vai man ir zobs uz kādu iestādē un mērķis kādu atlaist, nē, man nav tāda mērķa, intervijā Ir.lv saka KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis

Vilnīša kungs, es gribētu sākt ar lietu, kas izskanējusi pēdējās dienās. Vai jūs tiešām Rīgas mēra Nila Ušakova klātbūtnē zvanījāt biroja izmeklētājam Rimantam Kuzmam un prasījāt, kāpēc viņš aicinājis Ušakovu uz KNAB?
Pirmkārt, jāsāk ar to – ja jau tagad tas process ir, to komentēt būtu ne visai objektīvi, kas kādās niansēs ir kur bijis. Katram ir sava lietu interpretācija. Vai es zvanīju? Jā, es zvanīju [Ušakova] klātbūtnē un jautāju, vai [viņš] var doties sniegt paskaidrojumus tagad, kad viņš atradās pie manis. Cik es atceros, tad 5.datumā viņš netiek – vai nevar aiziet tagad. Birojā pie mums viņš bija, jo iepriekš bijām vienojušies par sadarbību korupcijas jautājumos Rīgas domē (RD). Viņš nebija speciāli atnācis, un es speciāli nezvanīju viņam. Vienkārši, kad tā saruna beidzās, tad viņš pajautāja, vai nevar aiziet šodien. Tad es pajautāju izmeklētājam, vai viņš var šodien pieņemt. Viņš teica – nē, nevar. Ar to viņa klātbūtnē saruna arī beidzās.

Un kāpēc ir disciplinārlieta pret Kuzmu?
Tas atkal ir mazliet cits stāsts. Es varbūt arī centīšos jums to stāstu pastāstīt. Respektīvi, mums ir bijuši vairāki gadījumi, kad ir kaut kādi jautājumi, uz kuriem esmu lūdzis, lai viena vai otra biroja amatpersona atbild. Arī šajā gadījumā. Ja man atbildi nesniedz, es lūdzu to paskaidrot. Vienkārši tā iegājies, ka tas bija kāds ceturtais gadījums, kad darbinieki vispār atsakās kaut ko paskaidrot rakstveidā vai mutiski.

Ko jūs vēlējāties, lai izmeklētājs Kuzma jums pastāsta par šo lietu?
Ja es zvanu (es tagad nerunāšu par konkrēto gadījumu, bet vispār), tad ir kaut kāda noteikta forma, kā cilvēki atbild un viens ar otru komunicē. Ja es kā iestādes priekšnieks jautāju izmeklētājam vai operatīvajam darbiniekam, kādā sakarā šis cilvēks ir izsaukts, tad droši vien normāla atbilde būtu tāda, ka vai nu tā ir pārbaude vai kriminālprocess. Ja arī šo informāciju kaut kādu apsvērumu dēļ nebūtu vēlams sniegt, tad man to arī [varētu] pateikt kā priekšniekam. Priekšniek, jūs zināt, tas ir kriminālprocess, kriminālprocesa likums nosaka, ka izmeklēšanas noslēpums ir tas un tas, es jums šādu informāciju nevar sniegt.
Pagaidām ir bijušas laikam kādas divas vai trīs tikšanās ar Ušakovu, un es neredzu, ka šis cilvēks būtu kaut ko sliktu darījis. Viņam ir bijusi tikai vēlme kārtot lietas, kas ir domē. Viņš ir izveidojis birokrātijas [apkarošanas] centru, viņiem ir doma vēl vienu štata vietu ieviest, kas tieši uz korupcijas riskiem strādātu vai iepirkumiem. Līdz ar to es pagaidām neredzu, kāpēc es nevarētu komunicēt ar vienu vai otru iestādes vadītāju. Agrāk bija vairāk Veselības ministrija, tagad RD, esam ar Aizsardzības ministriju runājuši, stāstījuši savu skatījumu.

Jums ir šaubas, ka biroja darbinieki varētu nepamatoti Ušakova kungu iztaujāt?
Nē, man nav šaubas. Bet atnāk iesniegums, kur bija norādīts, ka komunikācija nav bijusi pieklājīga, tad man kā priekšniekam droši vien jāpārliecinās, vai tas varētu tā būt. Te es saprotu, runa gāja par formu. Es arī šim izmeklētājam teicu – ja vienreiz esi zvanījis un jūs nevarat vienoties par tikšanos, nu tad sūtam pavēsti. Ir jau citi veidi, ja mēs nevaram atrast kopēju kontaktu vai vēl kaut ko.

Es par šo gadījumu tik daudz jautāju, jo gribētu saprast, vai jūs uzskatāt, ka šādā veidā komunicējot ar saviem darbiniekiem un prasot, kāpēc viņi augstas politiskas amatpersonas sauc uz biroju, jūs motivējat savus darbiniekus ķerties klāt augstu amatpersonu darbības izmeklēšanai?
Katrā gadījumā es uzskatu, ka es netraucēju. Iedomājieties, man kā iestādes vadītājam atnāk sūdzība. Viena, otra, trešā sūdzība. Man jāpainteresējas, kādi ir bijuši motīvi, par kādu lietu iet runa un kas katrā gadījumā ir tik noslēpumains, ka nevar izpaust. Vai, pieņemsim, uz jautājumu, kādā sakarā tiek aicināts uz biroju, tādā čomiskā formā droši vien nevajag atbildēt amatpersonām. Protams, tas atkarīgs no tā, cik ilgi šīs personas viena otru pazīst. Es esmu dzirdējis, ka kādreiz ar šo komunikāciju darbiniekiem iznāk sagrēkot. Par to, ka es interesējos par lietām? Es nekad detaļās par lietām vai kriminālprocesiem neinteresējos, es vienkārši jautāju, kādā sakarā tiek saukta šī te persona.  Tur jau var pateikt, resoriskā [pārbaude], kriminālprocess, vēl kas. Tik daudz, es domāju, nav slēpjams.

Vai jūs šādā veidā, apšaubot to, ko viņi dara, neradāt izmeklētājos priekšstatu, ka jūs cenšaties ietekmēt lietu izmeklēšanu?
Es neapšaubu to, ko viņi dara. Tad jau es vispār nevienam neko nevaru jautāt. Es domāju, ka es varu pajautāt, ka nav nekādu noslēpumu no manis.

Jūs minējāt, ka biroja darbinieki vairākos gadījumos ir izvairījušies sniegt jums informāciju. Kā jūs domājat, kāpēc jūs esat nonācis tādā situācijā, ka biroja darbinieki jums neuztic šādu informāciju?
(Ilgi domā.) Tas jāprasa šiem atsevišķiem biroja darbiniekiem. Es nevaru pateikt, kāda viņiem tā motivācija. Man liekas, ka te jāpavērtē un jānodala arī tas – ja cilvēks jautā, kādā formā viņš to dara. Es sevi uzskatu par šī izmeklētāja kolēģi. Nevaram mēs būt ne augstprātīgi, ne iedomīgi, nevaram būt ar dubultiem standartiem. (..)

Kā jūs vērtējat biroja darbinieku lēmumu veidot arodbiedrību?
Nekas slikts. Tajā, ka cilvēki domā, ko darīt, kā izmantot savas likumā noteiktās tiesības, nekā slikta es neredzu. Tikai jautājums, kāpēc viņi tagad to ir izdomājuši. Tā ideja agrāk ir bijusi, kā es saprotu. Pieļauju, varbūt kāds no darbiniekiem jūtas apdraudēts, ka viņš var zaudēt savu darba vietu. Neskatoties uz to, ka mūsu viedokļi var atšķirties par darba jautājumiem, nevienam nav pamata baidīties par to, ka viņš ar represīvām metodēm tiek dzīts projām vai kaut kas tamlīdzīgs. 

Ko jūs darīsiet ar Valda Dombrovska rezolūciju? (Ar to Vilnītim uzdots atcelt grozījumus KNAB reglamentā, kuri paredz izveidot darbinieku grupu korupcijas apkarošanai reģionos. Šī grupa ir izveidota Vilnītim tieši pakļautajā Datu uzglabāšanas un informācijas analīzes nodaļā, un nevis pie pārējā apkarošanas bloka, ko vada Juta Strīķe – red.)
Es domāju, ko ar to darīt. (Nopūšas.)

Kas jums tā sirdi nospiež?
Kas nospiež? Tas, ka premjeram jāiejaucas tik sīkās lietās un jānosaka, vai preses vai starptautiskās sadarbības cilvēks var būt man pa taisno pakļauts vai viņam tomēr ir jābūt korupcijas novēršanas nodaļā un tad sanāk pastarpināti [pakļauts]. Mani apmierina tas modelis, kā mēs ar Andri Vitenburgu visu laiku strādājam.
Cits jautājums par reģionalizāciju. Nu es jau skaidroju – nav ko īsti slēpt. Parādīšu vienu rīkojumu, re, kur vēl viens (rāda KNAB pagājušā gada darba plānu un rīkojumu saviem darbiniekiem izveidot reģionu grupu – red.). Te tie viedokļi atšķiras. Kāpēc pus gada laikā nevarējām izpildīt to, kas bija prasīts? Kad tam jau bija jābūt gatavam, pirmajiem rezultātiem, tad mēs sākam domāt, kā pareizāk ko darīt, ko kur likt. Stāsts ir par to, ka darbs tika prasīts un darbiņš vienkārši ir jāizdara.

Premjera rezolūcijā norādīts, ka reģionu grupas izveidošana ir jāatceļ, jo tās funkcijas dublējas. Kāpēc jūs uzskatāt, ka viņam nav taisnība?
[Rezolūcijā norādīts, ka] ir nelietderīga valsts līdzekļu izlietošana. Šis notiek tikai iekšējo resursu ietvaros, un pirms izveidot [reģionu] grupu pie šīs nodaļas, es domāju arī par ekonomisko aspektu. Es tikpat droši varu sarēķināt un teikt, ka tā nav līdzekļu izšķiešana. (..)
Pamatarguments ir tāds – ja kāds negribēja to darīt, tad es izvēlējos un redzu jaunus perspektīvus vadītājus, kas arī mums ir jāaudzina. Lai viņi parāda, ko var izdarīt. Būtībā mērķis visiem ir viens, un dalīt – pie tās nodaļas vai pie tās, man liekas, tas nav galvenais. Galvenais, lai būtu rezultāts. Jau atnākot šeit apmēram pirms gada, es teicu, ka mums vairāk jāstrādā uz to pašu robežu. Ja tajā brīdī tas būtu uzklausīts, mēs tagad par smukām lietām runātu.

Kā es saprotu, apkarošanas blokam bija piedāvājums reģionu grupu izveidot viņu blokā iekšienē. Kāpēc jūs tam nepiekritāt?
Bet, re, kur ir rīkojums, ar kuru bija tas jāizveido un jādara! Tas ir tas mans rīkojums, kurš netika vairāk nekā pus gadu pildīts, tāpēc es to pārcēlu uz citu nodaļu. Divu mēnešu laikā šī grupa būtībā ir nokomplektēta. (..)

Tātad, jūs to bijāt uzdevis izpildīt Jurim Jurašam (darba plānā pretī uzdevuma ir Juraša uzvārds – red.), viņš to neizdarīja, un tad jūs reģionu grupu izveidojāt zem sevis.
Tad es tās pašas vietas paņēmu citā nodaļā. Varam teikt zem manis. Apskatījos, kur vēl to varētu izvietot, kur būtu optimāli, tur arī ielikām. Nezinu, par ko tagad tā lielā … Īstenībā es jums pateikšu: ņemot vērā, ka esmu tāds represīvs cilvēks, tad jau man vajadzēja disciplinārlietas sarosināt visiem [darbiniekiem]. Redzat, neesmu sarosinājis.

Vai jūs uzskatāt, ka Valdis Dombrovskis jūs cenšas nepamatoti ietekmēt?
(Māj ar galvu.)

Es saprotu, ka jūs pats premjerministram prasījāt, lai viņš biroja reglamenta grozījumus apstiprina.
Es viņam rādīju visu to pašu, ko jums, un stāstīju, kāda ir šī situācija. Nezinu, kādi ir tie apsvērumi, bet viņš nostājās, manuprāt, vispusīgi neizvērtējot, Jutas pusē.

Vai jūs uzskatāt, ka premjerministra rezolūcija ir pretrunā ar likumu?
Kamēr neuzrakstīšu, tikmēr nekomentēšu. Es cītīgu to lasu, domāju un skatos, kādi tie apsvērumi. Kaut ko jau es darīšu, kaut kāda rīcība būs jāpieņem, 10 dienas man ir, līdz 13.jūnijam.

Jūs raidījumā “De facto” sacījāt, ka premjera atzinumu neņēmāt vērā, jo viņš nokavēja tā sniegšanas termiņu.
Cepuri nost Šņores kundzes priekšā, bet nu dažus manus teikumus viņa izgrieza ārā, ko es runāju, un pati papildināja. Es varu pateikt, kāda tā situācija bija. Es šo te reglamentu aizsūtīju un gaidīju atbildi.

Jūs nosūtījāt tāpēc, ka jums pēc likuma ar premjerministru tas ir jāsaskaņo?
Jā, tieši tā. Noteikt struktūru statusu es varu, bet, kamēr nav saskaņots, tikmēr nav spēkā. Tā es mēnesi nogaidīju, vēl nedēļu gaidīju. Jā, es neslēpšu, ka pa vidu mums bija telefonsaruna ar Augustovskas kundzi (premjera biroja vadītāju – red.), bet tur nebija tādas… nu labi, es nesākšu, lai ieietu uz konfrontāciju. Es gribu pateikt, ka vēl to nedēļu mans palīgs zvanīja katru dienu 2-3 reizes uz Valsts kanceleju, un beigas bija tādas, ka neviens tur necēla to telefonu. Tad es atšķiru valsts pārvaldes iekārtas likumu un redzu, ka likumā ir rakstīts, ja mēnesi nav saskaņojums, nav nekādi iebildumi sniegti, tad viņš automātiski stājas spēkā.
Un tad pēc diviem mēnešiem atnāca iebildumi, ka funkcijas dublējas un tas un šis, tādā formā apmēram, ka nepareizi likumu jūs saprotat, Vilnīša kungs, ka tomēr vajag saskaņot.

Mutiski jums neviens no premjera biroja neteica, ka neakceptēs reglamentu?
Es neteikšu. Es jau varu teikt vienu, otra puse var teikt otru, tā ka es nekomentēšu.

Ja likums paredz reglamenta saskaņošanu ar premjeru un viņš nesaskaņo, kāpēc jūs uzskatāt, ka tā ir jūsu ietekmēšana?
Es teikšu vēlreiz – šis gadījums ir tāds varbūt ne tik nozīmīgs, bet es tajā pašā laikā redzu likumā, ka man ir tomēr tiesības noteikt biroja struktūru, un to es esmu izdarījis. Godīgi sakot, es jums arī izstāstīju jau to priekšvēsturi, es neredzu iemeslu, kāpēc man neuzticēties un darboties šādā veidā.
Vienkārši tā bija mana rīcība, lai ātrāk sasniegtu mērķi, kurš bija izvirzīts. Šajā gadījumā tas bija aktivizēt darbu reģionos, pierobežā, lielajās pašvaldībās. (..)      

Vai jūs neapmierina biroja darbs tieši reģionos?
Teiksim, darbs reģionos. Es uzskatu, ka arī tās lietas, kas šeit ir, varētu būt daudz lielākas un kvalitatīvākas. Viena lieta uz vienu izmeklētāju gadā, kas tiek nodota uz prokuratūru, nu es esmu pārrunājis gan ar prokuratūru, gan ar citām tiesībsargājošajām iestādēm, tas ir pamaz. Lai neteiktu vairāk. Tas nav daudz.

Fakts ir arī tas, ka nodoto lietu skaits ir samazinājies tieši jūsu darbības laikā. Kā jūs domājat, kāpēc?
Nu nav gan manas darbības laikā.

Ir. Pagājušā gada otrajā pusē tikai divas lietas nosūtītas. (2009.gada pirmajā pusē kriminālvajāšanai nosūtītas 14 lietas, 2008.gadā – vidēji 8 lietas pusgadā. Vilnītis stājās amatā pērn martā – red.)
Varbūt tas ir viens no tiem iemesliem, kāpēc arī es pats uztraukts un kāpēc es uzstājīgāk runāju ar saviem vietniekiem. Kur ir tie rezultāti, kur ir tas darbs? Es tieši tāpat kā pārējie meklēju, kur tās lietas, kāpēc to nav un kas ir par iemesliem. Manuprāt, korupcija nav samazinājusies. (..) 
No izmeklētāju puses ir liela neapmierinātība, ka esmu uzlicis termiņus resoriskajām pārbaudēm. Nevar lietas gadiem tikt turētas. Paņem atsevišķu lietu, šķirsti un tur gadu nekas nav darīts. Vai nu mēs kaut ko virzām un darām, vai nevirzām.
Otrs, kam man pretojas un saka, ka man nav taisnība – neticu, ka mēs nevienu no Valsts kontroles [saņemtu] lietu nevaram pacelt un izmeklēt. Varam runāt par subjektīvo pusi, ka grūti pierādīt. Piekrītu, nav viegli, bet tas, ka nevienu nevaram, tā arī nav.
Tad mums ir valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļa, no tās nāk materiāli, milzīgi apjoma ziņā, mums arī tur neviena lieta netop par kriminālprocesiem. Tās ir tās lietas, par kurām es runāju un esmu pats uztraukts, kāpēc tas tā. Vai mums nav kvalitāte, gribēšana vai varēšana? Es meklēju priekš sevis atbildes uz šiem jautājumiem.
[Biroja darbinieku atklātajā] vēstulē ir neapmierinātība, ka iekšējā drošība strādā. Es vienmēr esmu deklarējis – ja jums ir fakti, kas liek domāt, ka es esmu negodīgs, jūs varat griezties ģenerālprokuratūrā, drošības policijā vai SAB. Lūdzu, ja ir kādas aizdomas! Tāpēc jau tā sistēma tāda ir, ka būtībā pārbauda vienus, citi citus pārbauda. Nekā tur traģiska, manuprāt, nav. Vai arī ja ir aizdomas par informācijām, tad sakiet konkrētus faktus. (Biroja darbinieku vēstulē netieši paustas aizdomas, ka Vilnītis nopludina informāciju no biroja – red.) Galu galā jūs man piekritīsiet, ja tādi fakti būtu, tad kāds jau sen būtu aizgājis un kameras priekšā publiski to pateicis. (..)

Kā jūs izskaidrotu to, ka jūsu reorganizācijas plāni reģionu jomā sakrīt ar to, ko Andris Šķēle Loskutovam savulaik ieteica?
Pirmā dzirdēšana.

Nelāga sakritība?
Pirmā dzirdēšana. Es kādreiz pats reģionu nodaļas veidoju narkotiku apkarošanai. Mans secinājums no tā laika ir, ka tās darbojas un ir efektīvas. Pēc tam gan nezinu kādu apsvērumu dēļ to aizvēra ciet. Varbūt vienkārši sāka strādāt (smejas).
Es piekrītu, ka Rīga ir centrs, bet pavedieni nāk no visām pusēm. Ja strādā ar informāciju ne tikai no centra, bet arī no turienes, tas ir tikai bonuss. Iepirkumu sfēra, viss pārējais, man liekas, tur diezgan plašs tas darbības lauks. Pateikt, ka nē, man liekas, tuvredzīgi.

Kā jūs vērtējat Saeimas komisijas vēstuli prokuratūrai ar lūgumu pārbaudīt KNAB operatīvo lietu pamatotību?
Vai tad tāda ir? Man tāda vēstule nav rādīta.
Kā es to vērtēju? Nu ja komisijai ir tiesības to darīt, tad jau tā var to darīt. Es gribu teikt tā: protams, mums maksimāli jāuzticas vienam otram, bet arī jāpārbauda laiku pa laikam, kas notiek. Lai nerodas visatļautības sindroms.

Jums kāds ir sūdzējies, ka ir nepamatoti operatīvā veidā izsekots vai noklausīts?
Ir.

Kas ir sūdzējies?
Neteikšu. (Smejas.)

Vai tās ir augstas amatpersonas?
Dažādas amatpersonas.
Man arī liekas, par to pašu informāciju, kas parādās presē, kaut kas līdz galam mums īsti nav kārtībā.

Ko jūs ar to domājat?
No biroja iekšienes, iespējams, tā varētu nonākt pie žurnālistiem. (..) Man ir bailes, vai te arī nav savstarpēji barteri starp žurnālistiem un atsevišķām amatpersonām.

Piemēram?
Nav noķerts, neteikšu neko. 

Jūs teicāt, ka jums ir sūdzējušies cilvēki par to, ka pret viņiem operatīvās darbības ir veiktas. Ko jūs viņiem esat atbildējis?
Ko es varu atbildēt? Tādi fakti ir zināmi, es to fiksēju un viss. Neko tur nevaram izdarīt. Varam iekšpusē pārbaudīt – apstiprinās, neapstiprinās.

Jūs to darījāt?
(Māj ar galvu.) 

Kādas konsultācijas jums Kamaldiņa kungs sniedz?
Kamaldiņš? Nekādas. Es jau stāstīju, ka es ar Kamaldiņa kungu sasveicinājos kafejnīcā garāmejot, mēs toreiz vēl bijām Alberta ielā. Saruna bija – labdien, labdien, kā klājas, labi, viss. Vairāk savu mūžu neesmu ne ticies, ne runājis.
Ir cilvēki, deputāti, varbūt citi sabiedrībā zināmi cilvēki, kuri pienāk uz ielas, parunājas. Es vienmēr esmu atvērts publiskās vietās – lūdzu, runājam! Nav ko slēpt. Labprāt uzklausu dažādus cilvēkus, ja mēs runājam par vienu vai otru politisko spēku vai bijušajiem vai esošajiem tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem. Kamaldiņš man nav konsultācijas sniedzis.  

Kas ir jūsu konsultanti?
Mani konsultanti ir mani kolēģi birojā. Es varu teikt, ka konsultants ir Juta Strīķe, Alvis Vilks, re, kur konsultants Andris [Vitenburgs] par preses jautājumiem. Par tādiem konsultantiem, kā jūs runājat, tādu man nav. 

Cik bieži jūs ar politiķiem tiekaties?
Kad aicina, es atsaucos. Ja man zvana un aicina uz tikšanos viens, otrs vai trešais politiķis, es to daru.

Savulaik Loskutova kungs stāstīja par dažādām tikšanām mežā ar augstām amatpersonām. Vai jums arī nācies mežā tikties?
Nevajag mežā, nē.

Neesat?
Nē. Pie jūras, mežā. (Smejas.) Es domāju, ka tie laiki ir pagājuši. Ir daudz rafinētāki veidi un metodes, ja kāds ļoti vēlas kādam teikt, kā to izdarīt, nevajag tikties nemaz.

Jūs nesen intervijā sacījāt, ka divi vietnieki jums ir par daudz. Kuru likvidēsiet?
Es neteicu, ka divi vietnieki par daudz, tas no konteksta bija izrauts. Man vispirms jautāja, vai es pats neizslēdzu, ka es varētu iet prom. Es teicu, ka es nekad neizslēdzu, ka, protams, pie kādiem apstākļiem [varētu iet prom]. Tas pats – vai jūs vienu no vietniekiem varētu atlaist? Es teicu – jā. Nav izslēgts, ja var rasties tāda situācija, ka mums finansējumu nogriež, nu tad nebūs viena vietnieka. Vietniekiem un priekšniekam un visiem pārējiem jābūt tik, cik tas optimāli vajadzīgs, lai varētu vislabāk šīs funkcijas veikt. Tikpat labi es varu teikt, ka es atradu papīrus, labojumus, kur otrādāk – vēl vienu vietnieku vajag klāt, ir tāds pamatojums. To es arī neizslēdzu, ja izvērtē un tas vajadzīgs, var pielikt trešo vietnieku, kas par administratīvajiem jautājumiem atbild.  

Nu tad jums būs viens vai trīs vietnieki?
Būs pagaidām tik vietnieku, cik ir. Kad kopā izdiskutēsim un nonāksim līdz nepieciešamībai veikt strukturālās reformas, nu tad skatīsimies – divi, trīs vietnieki. 
Ja jūs gribat dzirdēt, vai man ir zobs uz kādu iestādē un mērķis kādu atlaist, nē, man nav tāda mērķa.

Jūs varēsit sastrādāties, piemēram, ar Jutu Strīķi, kura ir publiski iebildusi pret dažiem jūsu plāniem?
Es varu pateikt, ka viss atkarīgs no viņas pašas. Brīžiem man ir sajūta, ka viņa pati negrib sastrādāties. Bet tas droši vien, ka subjektīvi varētu būt.

Jūsu darbinieku vēstulē bija sacīts, ka viņiem nav skaidras jūsu prioritātes korupcijas apkarošanā. Vai varat pateikt, kas tās ir?
Jāskatās, par ko mēs runājam. Par dokumentiem runājot, tur mums viss ir noformulēts. Es gribu teikt tā, ka, protams, mums ir jomas, kuras ir vārīgākas vai sāpīgākas, bet no tāda darbības viedokļa man gribētos, lai veiksmīgi varētu palaist tieši analītisko nodaļu, kas būtu spējīga noteikt tās jomas, kur mums ir jāpieslēdzas. (..) Uz doto brīdi tie būtu iepirkumu, uz ko jāvērš uzmanība. Tad reģioni, protams. Robeža. Nav noslēpums, ka uz austrumu robežas mums viss īsti kārtībā nav. (..)

Kā jums radusies ideja, ka KNAB nevajadzētu partiju finanses kontrolēt?
Tā ir nevis mana ideja, bet es esmu prasījis – vai esot valsts pārvaldes iestādes statusā, mums vajadzētu būt partiju finanšu kontrolētājam. Kaut vai šis pēdējais dokuments (domāta Dombrovska rezolūcija – red.) liecina, ka tādi dokumenti var rasties tagad aģitācijas laikā. Par to esmu nobažījies. Ja tagad mēs ne par tik lielu jautājumu saņemam rezolūcijas, kur ir garantija, ka tad, kad ies lielā kampaņa vaļā, kaut kas līdzīgs neradīsies?

Jūs apšaubāt, vai KNAB ir spējīgs to darīt?
Nē, nē, ne tādā ziņā, ka KNAB nav spējīgs, bet par to, vai KNAB nav ietekmējams. Jo sevišķi, ja par vēlēšanām mēs runājam, tad [KNAB] ir ļoti liela atbildība manā izpratnē. Jau kad stājos amatā, teicu – apturēt kampaņu vajadzētu uzticēt tiesām, kas tomēr ir neatkarīgas iestādes. KNAB ir spējīgs, bet es baidos, ka pie kaut kādiem nosacījumiem pie viena vai otra premjera tas var pavērsties pretēji – nevis par kontrolētāju, bet ieroci kāda spēka rokās.
Otrs, ekonomiskais pamatojums. Mums tik daudz to funkciju, esam tik multifunkcionāli, ka nezinu – speciāli šādu turēt, vai tas tīri no finansiālā viedokļa izdevīgi? Tai pašā laikā tās meitenes, kas te ir, neesmu slēpis, ka viņas ir ļoti profesionālas, zinošas. Labi priekšlikumi nāk par likumdošanas izmaiņām. Man nav nekādu personīgu aizspriedumu pret šiem darbiniekiem, kā tas tiek uztverts. Man idejiski pašam nav skaidrs, vai šī funkcija pie esošā statusa ir īstajā vietā. 

Jūs domājat, kāda cita institūcija to labāk varētu izdarīt?
Tā neņemos uzreiz pateikt. Man liekas, tai nav jābūt valsts pārvaldes iestādei. Direktoram vienam pašam uzticēt apturēt kampaņu? Es iedomājos, kādas sekas būtu, ja es, piemēram, kļūdos? (..)
Manuprāt, jautājumus par vēlēšanu kampaņas apturēšanu vismaz kādam Senātam paplašinātā sastāvā vajadzētu skatīt. Lai tur tiešām lēmums ir izsvērts, pārdomāts, nomotivēts, lai tur nekad nevienam vismazākā drupačiņa aizdomu nerastos, ka kaut kas nav bijis kārtībā. Neesmu drausmīgi bailīgs, bet ja man būs šāds lēmums jāpieņem, nu tas ir ļoti atbildīgi. (..)

Pēc vēstules spriežot liela daļa darbinieku jums neuzticas, jūs sūdzaties, ka rezultāti birojam ir slikti – vai jums neliekas, ka jūs biroju nevarat vadīt?
Nē, man tā neliekas. Ja cilvēki sarunās [saka] – mēs tagad ļoti daudz strādājam, agrāk darba laikā varējām paspēlēt spēlītes, tagad mēs, priekšniek, strādājam, ko jūs no mums gribat. Varbūt esmu jocīgs, bet uzskatu, ka principā tas atalgojums, kas šeit ir, tas prasa, lai mēs pieliktu lielākas pūles. Tie rezultāti, kas ir, tie nav apmierinoši. (..)