Igaunijas vai Grieķijas virzienā?

Fiskālās disciplīnas jēdzienu būtu svarīgi nostiprināt likumā

Finanšu ministrijas rosinātā Fiskālās disciplīnas likumprojekta koncepcija, kuras izstrādē piedalījušies Latvijas Bankas eksperti,  jūnija pirmajās dienās skatīta valdības sēdē, un jau no sākotnējām diskusijām ir redzams, ka viedokļi dažādām sabiedrības grupām ir visai atšķirīgi. Turpmākās diskusijas iznākumā, cerams, ieguvēji būsim mēs visi.

Es atbalstu šāda likuma nepieciešamību. Šādam viedoklim ir virkne pamatojumu, šeit izklāstīšu un sīkāk pamatošu 3-4 galvenos, publiskajās diskusijās jau cilātos.

Ko dos likuma pieņemšana?
Pilnībā jāpiekrīt tiem, kas saka – fiskālās disciplīnas ievērošana nevar būt pašmērķis. Taču tieši ar fiskālo disciplīnu ir iespējams panākt vienmērīgāku tautsaimniecības izaugsmi – ne milzu lēcienus ekonomikas tempā, ko nomaina tikpat dziļi kritieni, – un augstāku iedzīvotāju labklājību.

Kādā veidā? Atliek tikai salīdzināt pēdējo gadu pieredzi budžeta veidošanas jomā Latvijā un Igaunijā. Kamēr Latvijā laikā, kad strauji auga ekonomika un reizē inflācija, valsts budžetā regulāri gada vidū tika iekļauti papildu izdevumi, igauņi šos straujās izaugsmes rezultātā budžetā ienākošos ieņēmumus nolēma uzkrāt – pietaupīt nebaltām dienām.

Tā rezultātā igauņi bija divkārši ieguvēji. Pirmkārt, šāda saimniekošanas politika ļāva piebremzēt cenu kāpumu – inflācija Igaunijā t.s. treknajos gados bija zemāka. Otrkārt, tad, kad ekonomikas straujo izaugsmi nomainīja lejupslīde, igauņi varēja atļauties budžeta deficītu finansēt no iepriekšējos periodos veidotajiem uzkrājumiem, tādējādi nepalielinot valsts parādu un neapkraujot nākamās paaudzes ar lieku maksājumu nastu. Ņemot vērā to, ka igauņiem ar saprātīgu fiskālo politiku izdevās piebremzēt tautsaimniecības pārkaršanu, šobrīd arī ekonomiskā lejupslīde tur ir mazāka nekā Latvijā un arī atveseļošanās un izaugsme gaidāma agrāk. Tātad galvenais ieguvums no likuma pieņemšanas būs tāds, ka tas, vienkārši sakot, padarīs Latviju budžeta disciplīnas un mērķtiecīgas politikas ziņā līdzīgāku Igaunijai, bet mazāk līdzīgu – Grieķijai.

Kādiem ir jābūt likuma pamatprincipiem, lai tas veiksmīgi darbotos?

Jau iepriekš minēju: lai likums veiksmīgi darbotos, tam ir jānodrošina, ekonomistu valodā runājot, pretcikliska fiskālā politika. Tātad laikā, kad ekonomiskā izaugsme valstī ir strauja, budžetā ir jāveido pārpalikums, kuru savukārt var izmantot tad, kad valsts tautsaimniecību skar kādas nelabvēlīgas tendences. Un, ņemot vērā, ka Latvijas tautsaimniecība ir maza un atkarīga no pasaules norisēm, ir pilnīgi skaidrs, ka arī turpmāk mums neizdosies pilnībā izvairīties no dažādiem satricinājumiem. Mūsu nesenā pieredze apliecina, ka šie satricinājumi mēdz būt visai ievērojami; līdz ar to, piemēram, IKP kritums var būt diezgan būtisks. Un, lai fiskālā politika spētu veiksmīgi pildīt savu stabilizējošo lomu šādos ekonomisko satricinājumu laikos, labajos laikos uzkrātajām rezervēm arī ir jābūt ievērojamām. No šī apsvēruma izriet, ka budžeta pārpalikumiem straujās izaugsmes gados ir jābūt visai lieliem – sabalansēts budžets vai budžeta pārpalikums, kas rakstāms ar skaitļiem "nulle, komats…" pie IKP pieauguma virs 10% gadā nederēs.

Visbeidzot, lai nodrošinātu likuma sekmīgu darbību un panāktu pietiekami lielu budžeta rezervju apjomu, ir nepieciešams nodrošināt, ka budžeta izdevumi netiek būtiski palielināti apstākļos, kad nodokļu ieņēmumi pārsniedz plānotos. Kā mēs redzējām, tā bija viena no vājākajām vietām budžeta veidošanas procesā, un šī problēma joprojām nav atrisināta. Jācer, ka jaunais likums šo nepilnību novērsīs.

Kāpēc ir nepieciešams jauns likums – vai līdzšinējā institucionālā ietvarā tālredzīgu budžeta politiku nevar panākt?

Iespējams, ka citos apstākļos (piemēram, ja nenotiktu Latvijai raksturīgās biežās valdību maiņas) vajadzība pēc šāda likuma būtu mazāka, jo pie varas esošās partijas būtu vairāk orientētas uz ilgtermiņa politikas īstenošanu. Iepriekšējo gadu pieredze tomēr liecina, ka budžeta veidošanas process nav bijis pietiekami stingrs – valsts ilgtermiņa makroekonomiskā stabilitāte vairumā gadījumu nav valdību prioritāte Nr.1. Ja šo stabilitātes aspektu ilgstoši ignorē, sekas var izrādīties postošas.

Tieši tāpēc būtu svarīgi fiskālās disciplīnas jēdzienu nostiprināt likumā. Turklāt pēdējā laika finanšu tirgus attīstības tendences, kad tirgi arvien lielāku uzmanību pievērš valstu fiskālajai stabilitātei, ir likušas būtiski nostiprināt fiskālo disciplīnu arī valstīs ar stabilām valdībām. Kā piemēru var minēt Lielbritāniju, kur jaunas neatkarīgas valsts finanses uzraugošas institūcijas izveide ir bijis viens no jaunās valdības pirmajiem uzdevumiem.

Vai likums nevājinās parlamentāro demokrātiju valstī?

Šādām bažām nav pamata. Pirmkārt, gan pēc principiem, gan institucionālās kārtības līdzīgi likumi jau šobrīd veiksmīgi darbojas valstīs, par kuru parlamentārās demokrātijas stiprumu un stabilitāti nav ne vismazāko šaubu – piemēram, Zviedrijā, Nīderlandē, Vācijā u.c.

Otrkārt, likuma galvenā ideja ir ierobežot pārāk strauju budžeta tēriņu pieaugumu, lai tie gan tuvākajā, gan tālākajā nākotnē neapdraudētu valsts makroekonomisko stabilitāti. Tajā pašā laikā likums pilnībā atzīst budžeta kā galvenā ekonomiskā instrumenta lomu, ar kura palīdzību sabiedrības vairākuma uzticību guvušās partijas un to apstiprinātā valdība īsteno savu programmu. Tādējādi, lai gan kopējais budžeta izdevumu slieksnis ir ierobežots, par izdevumu sadalījumu šī sliekšņa ietvaros partijas joprojām varēs brīvi spriest un pilnībā pielāgot budžeta izdevumus atbilstoši to noteiktajām prioritātēm atkarībā no to izvirzītās valsts attīstības vīzijas.

Arvils Sautiņš ir Latvijas Bankas padomes loceklis