Būt Kannās

Zaru nedabūjām. Bet zaudējuma sajūtas nav, pēc Kannu kinofestivāla saka filmas "Norīt krupi" scenārija autors Ivo Briedis

Kannās bija svelme, jūra, jahtas, liedags, palmas, kinofestivāls un tālumā Alpi. Līdz Alpiem netikām, toties nokļuvām uz sarkanā paklāja. Bijām tur tāds bariņš smokingos un vakarkleitās, pamanīju Šarloti Geinsbūru, Keitu Bekinseilu, Benisio del Toro, Takeši Kitano, Penelopi Krusu, Havjeru Bardemu, Matjē Amalriku, Selmu Haijeku, Timu Bērtonu, Alessandro Injarritu, Žiljetu Binošu, Mihalkovu ar Meņšikovu, Jurģis Krāsons kaut kur pa priekšu gāja, Vilnis Kalnaellis man burtiski blakus. Visus jau nenosauksi, daudzi bijām un daudz šampanieša izdzērām. Garšīgs.

Arī kopējā atmosfēra patīkama. Viss tā kārtīgi, ar vērienu, bet bez lieka stresa. Francūžiem jau tā lieta labi nostādīta, šis tomēr bija pēc kārtas jau 63. festivāls un profesionalitāte noslīpēta pamatīgi. Tāpēc laikam nav ko brīnīties, ka konkursa atlases komisija spēja pamanīt mūsu "Norīt krupi". No apmēram 3500 dažādu žanru  īsfilmām šie pieredzējušie profesionāļi izvēlējās vien 9, un mūsējo tajā skaitā. Malači!

Jāsaka, ka par uzmanības trūkumu mēs sūdzēties nevarējām ne mirkli. Bijām tie dīvaiņi, kas uztaisījuši to jocīgo filmu. "Norīt krupi" bija visīsākā konkursa filma, bet, kā man atklātības brīdī teica viens zviedru amatbrālis, visietilpīgākā. Gluži manas domas. Tāpēc līdz pašam pēdējam brīdim nepameta sajūta, ka mēs varētu paņemt arī to Zelta palmas zaru. Tā kā pati mūsu multenes nokļūšana šajā kinofestivālā no paša sākuma šķita dīvaina un neloģiska, tad kāpēc lai brīnumi neturpinātos? Arī recenzijas, kas parādījās festivāla laikā bija visai glaimojošas, piemēram, kādsnbritu apskatnieks, noslēdzot savas pārdomas par „krupi“ bija īss un kodolīgs: simply fantastic stuff*.

Zaru nedabūjām. Bet zaudējuma sajūtas nav. Bez visiem taustāmajiem labumiem, par ko mūs gandrīz katru dienu informēja producents, patīkamu piepildījumu deva arī organizatoru cilvēciskā vienkāršība un labdabība, kas valdīja starp konkursantiem. Kannās taču neviens neko nevar zaudēt, tur var tikai iegūt.

Uzvarēja "Rejošā sala", otra animācijas filma šajā konkursā, un tās režisors Seržs Avedikjans savā pateicības runā no Limjēra zāles skatuves pamanījās bilst labu vārdu arī par mums. Arī tā, manuprāt, nenotiek bieži. Vēl arī tas, ko saka Jurģis – palikt bez zelta palmas zara viņam ir arī "palikt dzīvam", kas nozīmē, ka žūrija ir paglābusi viņu no iespējamās radošās nāves. Zelta zars mēdzot izspēlēt arī ļaunus jokus. Var jau būt.

Rezumējot, būt Kannās nozīmē saprast, ka nav nekāda nesasniedzamā pasaules līmeņa. It īpaši īsfilmu žanrā, kas, starp citu, kļūs tikai populārāks, Latvija var daudz. Galvenais ir stāstīt savus stāstu, neizdabājot nekam un nevienam, kas var atņemt vai sagrozīt jūsu ideju. „Norīt krupi“ gadījumā, kā man šķiet, mums izdevās palikt konsekventiem un tad jau filma, kā labi izskolots bērns, pati izcīna sev vietu pasaulē.

Tiem, kas filmu vēl nav redzējuši, iesaku aiziet uz Parex Plaza, kur pirms Atoma Egojana filmas „Hloja“ rāda arī „Norīt krupi“. Atoms Egojans bija Kannu kinofestivāla īsfilmu konkursa žūrijas priekšsēdētājs un vēlējās, lai Latvijā viņa jaunāko pilnmetrāžu ievada mūsu īsfilma.

Būt Kannās ir labi.

Nerijiet krupjus!

*vienkārši fantastisks gabals