Budžeta samazināšanā nevar būt svēto govju

Kā jūs izskaidrotu Latvijas ģimenēm, kāpēc viņiem jāmaksā par pakalpojumu, kas, piemēram, Lielbritānijā ir gandrīz par brīvu?
Lielbritānijā tieši tagad šī diskusija ir sākusies! Diskusija par valsts un privāto finanšu proporciju augstākajā izglītībā notiek gandrīz katrā pasaules valstī. Nav viena līmeņa, pie kura visi teiktu – īstais! Latvijā valdībai jau ir diezgan dāsna studiju kredītu programma, kur gan mēs arī esam ieteikuši uzlabojumus, lai tā kļūtu racionālāka. Bet fakts paliek fakts – cilvēkiem, kas citādi nevarētu studēt, ir iespējas to darīt jau tagad. Valdība studentu kredītus subsidē trīs veidos, un mēs ierosinām atteikties no viena no tiem: starpības segšanu starp procentu likmi izsniegšanas brīdī un patiesajām procentu likmēm tirgū. Parasti tam gadā iztērē miljonu, bet pērn, kad tirgos bija izteikts kāpums, tas prasīja 8 miljonus. Šāda neskaidrība budžetā nav nepieciešama.

Kad jūs sakāt, ka samazinājumi izglītībā ir bijuši pietiekami, vai tas attiecas arī uz skolotāju algām?
Jā.

Labklājības ministrija (LM) nākusi klajā ar ierosinājumiem pensiju sistēmas reformai – lielāks pensijas vecums, priekšlaicīgo pensiju izbeigšana, dažu pabalstu pārcelšana no sociālā uz pamatbudžetu. Vai ar to pietiek?
Nē, ja skatās uz mērķiem, ko valsts pati sev ir izvēlējusies. Pensiju reforma nav nošķirama no fiskālās stabilitātes, jo pensijas ir lielākais izmaksu postenis budžetā. Ja Latvija turpina tiekties uz eiro ieviešanu 2014.gadā, ir jāturpina samazināt budžeta deficītu. Ilgtermiņa stabilitāti vismazāk ietekmējošais ietaupījums budžetā ir kaut kāda veida samazinājums tēriņos, kas tiek izmantoti pašreizējo pensiju izmaksai. LM priekšlikumi ir skaisti soļi virzienā sociālā budžeta ilgtspējai 10 – 20 gadu griezumā, bet Latvijai ir jāveic pasākumi budžeta sabalansēšanā jau 2011. – 2013.gadā, ja eiro ir mērķis. Vai mēs piekrītam pensiju vecuma palielināšanai? Jā, esam par to runājuši kopš 2007.gada. Vai piekrītam citam pensiju indeksācijas veidam? Protams, esam par to runājuši kopš 2007.gada. Vai mēs piekrītam dažu pabalstu pārlikšanai uz pamatbudžetu? Jā, no labas saimniekošanas viedokļa. Taču tā ir problēmas pārlikšana no viena uz citu punktu un nedod nekādu ietaupījumu.

Ko jūs iesakāt?
Papildus visam iepriekš minētajam valdībai vajadzētu mēģināt paņemt atpakaļ dažus no ārkārtīgi laimīgas nejaušības dēļ gūtiem ienākumiem, ko pensionāri izjuta pēdējo 3 – 4 gadu laikā. Mūsu analīze liecina, ka cilvēks, kurš pensionējās 2009.gadā, saņēma pensiju, kas bija 69% lielāka nekā tad, ja viņš būtu gājis pensijā 2005.gadā. Tas ir tikai pateicoties ekonomikas ārkārtīgajai izaugsmei 2005. – 2007.gadā, kad palielinājās strādājošo skaits un līdz ar to maksājumi sociālajam budžetam. Ir diezgan liels starplaiks starp brīdi, kad ekonomika aug, un kad tas sāk atspoguļoties jaunu pensiju aprēķinā. Jūs esat nonākuši pretdabiskā situācijā, kurā visa pārējā Latvijas ekonomika samazinās par 18,5% no iekšzemes kopprodukta, bet pensijas dramatiski ceļas gadu pēc gada. 1996.gadā ieviestā pensiju formula ir ļoti labi izveidota ilgtermiņa stabilitātes ziņā, ja ekonomiskie apstākļi ir stabili. Tā nav piemērota, ja kāda no vienādojuma daļām – darba tirgus, migrācija, ekonomiskā izaugsme – strauji mainās.

Ko jūs ierosināt samazināt?
Mēs valdībai esam piedāvājuši – un no tā neatkāpjamies – vairākas iespējas. Viena ir neapliekamais pensiju minimums, kas patlaban ir Ls 165. Mēs sakām: kādēļ nepaskatīties, vai ir iespējams kaut ko darīt nogrieznī starp Ls 80, kas ir minimālā pensija, un Ls 165? Otra ir piemaksa par gadiem, kas nostrādāti līdz 1996.gadam. Sākumā tā tiešām bija piemaksa mazo pensiju saņēmējiem, bet kādā brīdī, kad viss gāja rūkdams, valdība nolēma to piemaksāt visiem. Tā vairs nav piemaksa, tas ir pārpilnības rags! Valdības tā mēdz darīt, kad ir daudz naudas, bet vairs nav tie laiki. Princips, ka samazinājumu slogs ir jāsadala taisnīgi uz visiem sabiedrības locekļiem, attiecas arī uz šo budžeta daļu. Kādēļ par šīm pārmērībām būtu jāmaksā uz bērnudārzu, slimnīcu, strādājošo rēķina? Kādēļ pensionāri, kas saņēma ļoti lielas pensijas nenormālas situācijas dēļ ekonomikā un īpatnību dēļ pensiju aprēķināšanas formulā, nepiedalās? Mēs ierosinām, ka viņiem šie labumi tiek noņemti. Priekšlikums ir tikpat taisnīgs, cik taisnīga ir Latvijas nodokļu sistēma.

Vai jūs turpināt uzstāt, ka pensijas jāindeksē ar deflācijas indeksu?
Mēs piedāvājām vairākus variantus. Viens no tiem paredz – ja pensiju indeksācija ir piesaistīta inflācijai, un tas nozīmē samazināšanu deflācijas laikā, tad stabilitātes sajūtai deflācijas laikā tās nesamazināt, bet, kad inflācija sāk celties, palielināt tikai daļu.
Nopietnākā izmaiņa no sociālā taisnīguma viedokļa ir mūsu ieteikums atteikties no vecāku pabalstiem un tos aizstāt ar ģimenes valsts pabalsta palielinājumu līdz Ls 100 visiem.
Līdz nesenam laikam bija divi pabalsti: vecāku, kas ir noteikta lieluma un domāts cilvēkiem, kas tajā laikā neko nemaksā sociālajā budžetā, bet otrs, daudz mazāks – cilvēkiem, kas strādā. Tas ir regresīvs pārskaitījums no nabadzīgākām mājsaimniecībām bagātākām mājsaimniecībām. Tas ir sociāli netaisnīgi!
Ministrija piedāvā, ka jūs no valsts budžeta finansējat ar algas lielumu sasaistītu vecāku pabalstu, kura vidējais lielums pagājušajā gadā laikam bija virs Ls 400, un ģimenes valsts pabalstu, kas ir robežās no Ls 30 – 50. Tie ir domāti tam vienam mērķim, nav salīdzināmi un ir netaisni.

Vai jūsu priekšlikumos nekas nav mainījies kopš pavasara, kad iesniedzāt valdībai pirmo versiju?
Vienīgās izmaiņas attiecas uz augstāko izglītību. Redzot, ka izdevumi augstākās izglītības studentiem kā daļa no visa izglītības budžeta ir starp zemākajiem ES, mēs sapratām, ka tālāki samazinājumi varētu radīt problēmas. Citādi, salīdzinot ar pavasarī noplūdušo ieteikumu vēstuli, nekas nav mainījies. Runājot par šo, mēs parasti sadarbojamies ar valdībām un ministrijām, un tām patīk lietas turēt noslēpumā līdz brīdim, kad produkts ir pilnībā gatavs. Tā nebija mūsu izvēle – nopludināt to dokumentu, bet tagad esmu laimīgs, ka tā notika. Ņemot vērā, ka šis ir vēlēšanu gads un gaidāmie lēmumi ir smagi, ir labāk, ka ir vairāk nekā mazāk diskusiju. Jūsu budžets ir salīdzinoši liels, tāpēc nevar būt ''svēto govju''.

Jā, bet nevajag arī nokaut visas govis!
Protams, ka nevajag, un tāpēc mēs palīdzam valdībai atbalstīt valsts bērnudārzus, valsts finansētu veselības aprūpi, kompensējamos medikamentus, “simtlatnieku” programmu, lai cilvēkiem, kam nav darba, būtu vismaz kaut kādi iztikas līdzekļi. Iemesls, kādēļ mēs šeit esam, ir palīdzēt nogriezt taukus, neskarot muskuļus vai dzīvībai svarīgus orgānus.

Ja jūs gribat būt maksimāli atklāti un izvairīties no spekulācijām, vai ir iespējami nākamā gada budžeta samazinājumi bez pensiju samazinājumiem?
Ja tas nenāk no pensijām, kaut kur tas ir jāņem, vai arī jānotiek dramatiskam uzlabojumam nodokļu iekasēšanā. Jūs esat nepatīkamā īslaicīgā situācijā, kad jāmeklē budžeta ietaupījumi, un lielākā tā daļa, kura pagaidām ir relatīvi neskarta, ir vecuma pensijas. Tas ir diezgan dabisks kandidāts brīdī, kad valdība nāk pie mums un lūdz: vai jūs varētu mums ieteikt variantus, kā sasniegt ambiciozos fiskālos mērķus?

Vai jūs esat aplūkojuši arī sociālā nodokļa likmes paaugstināšanu, kas jau šobrīd ir relatīvi augsta?
Cik zinu, nē.

Opozīcija ir ierosinājusi, ka budžets parlamentā ir jāiesniedz līdz 1.septembrim, mēnesi pirms vēlēšanām. Vai tas šķiet loģisks un vēlams priekšlikums?
Iesniegt iesniegšanas pēc – nē. Svarīga ir diskusija. Vai ir nepieciešams objekts, ap ko fokusēties, lai tā notiktu? Droši vien. Vai šis objekts ir budžets? Nav obligāti.

Nesen viena no Latvijas bankām publicēja sabiedriskās domas pētījumu, kurā uz jautājumu, kur vēl var atrast ietaupījumus, populārākā atbilde bija – valsts pārvaldes aparāts. Jūs esat skatījušies strukturālās reformas valsts pārvaldē. Kāds ietaupījums tur ir iespējams?
Valdība mums ir lūgusi nākt klajā ar specifisku skaitli, cik iespējams ietaupīt, un tas ir izrādījies ļoti grūts uzdevums. Ir nenormāli grūti tikt pie ticamiem datiem, cik cilvēku šajā valstī strādā valsts sektorā un kādas ir viņu algas. Šis ir datu kopums, pie kuriem ir visvieglāk tikt valstīs, kas ir mazāk attīstītas un nabadzīgākas nekā Latvija. Tas ir šokējoši un ļoti kaitinoši, ka pat tagad mums ir jāpaļaujas uz otrās šķiras datiem, kuri mums jārok un jārok. Kad mēs 2007.gadā sākām to vērtēt, mums bija jāvaicā Centrālās statistikas birojam aptauju dati, lai pēc tam izveidotu aptuvenu aprēķinu. Divus gadus vēlāk mums ir tā pati problēma, pat pēc visiem uzlabojumiem ar vienoto atalgojuma sistēmu un lielāku atklātību! Beidzot mēs esam kaut ko dabūjuši no Valsts kancelejas, bet tas ir pretrunā ar datiem, cik daudz algām tiek tērēts pašvaldību līmenī, nacionālā līmenī. Ūdens ir ļoti saduļķots.

Runājot par veselības aprūpi, vai arī tur pēc izmaiņām jūs redzat efektivitātes palielinājumu?
Daudz lēnāk, un tam ir sakars ar slimnīcu īpašnieku struktūru. Nevienam nepatīk aizvērt slimnīcas un samazināt gultasvietu skaitu savās mājās, tāpēc vietējie politiķi un pašvaldības, kas ir lielākie akcionāri, subsidē to tālāku funkcionēšanu. Pērn sāktās reformas ideja bija pārslēgties no ilgas uzturēšanās slimnīcā un sarežģītiem izmeklējumiem, kas ietver daudzu iekārtu izmantošanu, uz preventīvo veselības aprūpi, lielāku ģimenes ārstu un māsu pieejamību, īsāku uzturēšanos veselības iestādēs. Rīks, kas ir valdības rokās, ir valsts līgumi ar slimnīcām par finansējumu. Kamēr nesamazinās iestāžu un gultasvietu skaits, ir ārkārtīgi liels vilinājums šīs gultasvietas aizpildīt. Mūsu pieņēmums ir, ka Latvijā ir apmēram 5000 gultasvietu par daudz. Taču to likvidēšana ir sāpīgs process. Tādēļ mūsu piedāvājums ir pakāpeniski, izmantojot skaidrus kritērijus un darot to tehniskā, nevis politiskā līmenī, samazinājumu veikt nākamo trīs gadu laikā – līdz 2013.gada beigām. Ir jāuzraksta jauns tehniskais plāns, citādi tā atkal būs politiska spēle ar murgainu iznākumu.
Ministrijas arguments ir, ka jūs neesat intensīvi apdzīvota zeme, tādēļ ir vajadzīgas slimnīcas katrā vietā, taču tad ir jārunā par veselības aprūpes klātbūtni, nevis slimnīcu, kas ir pilna ar dārgu aparatūru. Ja kādam vajag magnētisko rezonansi, viņi parasti ir transportējami. Lielākajā daļā gadījumu Latvijā ir nepieciešamas vienkāršas manipulācijas.