Maizītis: Ja politika mainās, es piedalos

Jānis Maizītis ilgi apsvēra, pirms piekrita pirmajai intervijai pēc Saeimas klusā apvērsuma, kas pārvilka svītru viņa plāniem vadīt prokuratūru vēl vienu termiņu. Viņš nevar noticēt, ka karjera valsts labā ir beigusies. Jāni Maizīti intervē Nellija Ločmele un Anita Brauna

Kā jūs domājat, kāpēc Saeima jūs neapstiprināja amatā, lai arī vairākums solīja atbalstu un vēl pēc balsojuma daļa deputātu meloja, ka ir balsojuši par jums?
Tas jājautā deputātiem, es varu teikt tikai par savām izjūtām, kas man bija pēdējās nedēļās. It kā neviens neko sliktu neteica ne par profesionālajām spējām, ne par to, kā jāvada iestāde, izņemot pilsoni Lembergu, kurš vienmēr ļoti aktīvi ir uzstājies pret prokuratūru un mani kā bijušo vadītāju. Bet man pašam bija sajūta, ka notiek kaut kas tāds neīsts. Ārēji varbūt viss izskatījās labi, bet cilvēciskā emocionālā sajūta bija tāda, ka kaut kas nav kārtībā un nebūs kārtībā.

Es gribu pateikt publisku paldies tiem 45 deputātiem, kuri nobalsoja par mani. Kaut arī balsojums bija negatīvs, bet tā ir tā daļa Saeimas, kas atbalstīja to, par ko es runāju, par tiem principiem, kā jāstrādā. Es cienu arī to deputātu viedokli, kuri skaidri un gaiši pateica, ka viņi balsoja pret. Tikai diemžēl viņi nepasaka, kāpēc viņi tā balsoja, kas ir tās lielās vai liktenīgās kļūdas, kāpēc man tika liegts turpināt šos pienākumus. Tas, ka publiski saka vienu, bet ir rīkojušies citādi, manos priekšstatos tā ir nožēlojama rīcība.

Es pašos pamatos uzskatu, ka šis balsojums pierāda, ka es un mani kolēģi tomēr ir centušies izmeklēt tādas lietas, kas notiek, bet kuras ir grūti juridiski pierādīt. Ja varētu kaut ko vairāk juridiski pierādīt, nu, tad būtu citi rezultāti un sabiedrībai daudzas lietas būtu pieņemamākas un ticība izmeklēšanai un tiesu varai būtu lielāka.

Jums pašam ir atbilde, kas ir tas netīrais, kas noticis?
Redziet, lai arī es pašlaik esmu privātpersona, man ir jāatbild par saviem vārdiem. Esmu uzsvēris, ka esmu gatavs strādāt Latvijas valsts labā juridisku darbu — tādu, kas šajā valstī var kaut ko ietekmēt ar juridiskajām zināšanām, nevis ar izjūtām vai pieņēmumiem, kuri, protams, man ir par to, kas notiek valstī. Esmu gatavs izskatīt jebkuru cienījamu priekšlikumu, kas atbilst manai pieredzei un praksei un saistīts ar valsts darbu.

Vai jums jau ir kādi piedāvājumi?
Ar mani šajās divās nedēļās ir tikušies pietiekami daudzi politiķi, aicinājuši iesaistīties politikā, turklāt no visdažādākajiem politiskajiem spēkiem. Visiem esmu atkārtojis — esmu gatavs darīt juridisku darbu, kas kaut ko šajā valstī var mainīt. Tādi piedāvājumi man pašlaik nav bijuši. Vienīgi esmu uzreiz piekritis LU Juridiskās fakultātes piedāvājumam rudenī lasīt lekcijas studentiem.

Tās partijas, kas ar jums ir tikušās, ir no mazākuma?
Visdažādākās. Es negribētu nosaukt, jo tad man ir jājautā tiem cilvēkiem, kas mani uzrunāja. Es neslēpju, ka esmu uzrunāts, esmu ticies publiskās vietās. Iepriekš es vispār nebūtu gājis ne uz vienu šādu tikšanos.

Vai jūs politikai stingri sakāt nē?
Ir daudz sakāmvārdu, piemēram, divreiz vienā upē neiekāpsi, bet ir arī tāds – nekad nesaki nekad. Esmu teicis, ka politikai pēc šāda amata būtu jābūt pēdējam, ko dara ģenerālprokurors. Es gribu pagaidīt, varbūt vēl ir iespēja realizēt savu pieredzi un zināšanas citādā veidā.

Kas tie vispār varētu būt par amatiem? Tieslietu ministrs – tur tagad vakance?
Man ir bijusi pieredze kriminālprocesā, krimināltiesībās, esmu strādājis kā izmeklētājs, prokurors, nelielas iestādes vadītājs, rajona virsprokurors, vadījis arī iestādi ar gandrīz 1000 darbiniekiem. Tas ir viss, ko esmu gatavs darīt.

Vai prokuratūrā jūs varētu atgriezties?
Tas ļoti atkarīgs no nākamā prokuratūras vadītāja, vai viņš ir gatavs strādāt kopā ar bijušo vadītāju? Ne katrā amatā, protams, esmu gatavs atgriezties prokuratūrā, bet noteikti ir amati, kurus, ja man nākamais prokuratūras vadītājs piedāvātu, es apsvērtu. Bet tad ir jābūt stabilai situācijai, jābūt likumīgi apstiprinātam vadītājam.

Vai jūsu pozīcija nav mazliet naiva? Jūs neapstiprināja tāpēc, ka šīs Saeimas vairākumam nav nepieciešams neatkarīgs prokurors. Kāpēc domājat, ka šis pats vairākums jums piedāvās citu amatu?
Jāapskatās, pagājušas tikai divas nedēļas. Man ir nepieciešama šī sajūta, ka tiešām pašreizējais vairākums man nav gatavs piedāvāt absolūti neko šajā valstī. Tajā brīdī, kad pats esmu nonācis pie secinājuma, ka manas zināšanas, pieredze un tāds, kāds esmu, šim vairākumam nav nepieciešams, tad es rīkojos pavisam citādi. Tad es varbūt centīšos ko mainīt pavisam citādā veidā. Nekādā ziņā negribu palikt malā.

Tas citādais veids varētu būt iesaistīšanās politikā?
Tā ir tā daļa — nekad nesaki nekad! Bet tas ir pāragrs jautājums. Es gribu realizēt savus principus līdz galam. Ja man nav iespēju to realizēt, tad meklēju nākamos ceļus, kā rīkoties.

Kad janvārī jums bija intervija Citadiena.lv, jūs solījāt komentēt politiķu lēmumu, sakot: «Man ir ļoti daudz ko teikt.» Vai vēl nav pienācis brīdis, kad jūs to sakāt?
Manos priekšstatos vēl gluži nav pienācis. Jā, man ir ko teikt, es arī tagad saku, ka man ir ļoti daudz ko teikt. Šajā balsojumā būtībā visu izšķīra pāris balsis. Līdz ar to es vēl ticu, lai cik tas naivi izklausītos, kaut kādam citam vairākumam, citiem viedokļiem, kas dod iespēju strādāt un kaut ko mainīt. Varbūt tas muļķīgi izklausās, bet tāds es esmu.

Vai jūs domājat, ka Bičkovičs jūs varētu vēlreiz nosaukt?
Grūti spriest, es vienreiz jau sevi piedāvāju. (Smejas.)

Vai jums ar viņu atkārtotas sarunas ir bijušas?
Mēs esam pārrunājuši gan prokuratūras nākotni, gan, jā, arī manu situāciju. Es tagad meklēju darbu valsts labā, esmu gatavs piedāvāt savas zināšanas un pats sevi, negribu sēdēt mājās.

Jūs agrāk intervijās esat izteicies, ka lielākā vilšanās, ko esat piedzīvojis ģenerālprokurora darba gados, ir meli, to skaitā — valsts dzīvē. Par kādiem meliem ir runa?
Ir daudz amatpersonu, kas runā vienu, bet dara pavisam citu. Meli ir tādā pakāpē, ka faktiskā rīcība ar šiem meliem visādā veidā tiek piesegta un attaisnota. Tas ir ļoti izplatīti, to skaitā, ar mediju palīdzību.

Es nevaru tagad katru situāciju iztirzāt. Man ir sakrāta pamatīga kaudze publikāciju, kas no 2000.gada bijušas gan par maniem lēmumiem, gan prokuratūras lēmumiem, kur tiek atspoguļoti melīgi. Tad ir nepieciešams ilgāks laiks, lai ņemtu katru publikāciju un teiktu – nē, tā nebija, tur ir melots. Tāpēc sabiedrībai ir jādomā, kurā brīdī tiek runāta patiesība un kurā meli. Nedrīkst katru viedokli uzskatīt par patiesību vai īstenību.

Tas ir nopietns apgalvojums, ka valsts amatpersonas melo. Bet cilvēkiem nav tādas informācijas, lai to novērtētu…
Domāju, cilvēki paši bieži intuitīvi to jūt, nav jau sabiedrība tik muļķa. Jautājums, cik šie cilvēki ir aktīvi. Sadzīvē runā par to, bet nepajautā katram kandidātam, vai tu esi bijis tādā situācijā, ka tev bija jāmelo, jādara tas, kas nebija saskaņā ar tavu pārliecību vai sirdsapziņu. Vai tevi kāds pabakstīja pieņemt tādu lēmumu, cik tu biji neatkarīgs? Tie ir jautājumi, kas jāuzdod.

Vai jūs varat visbriesmīgākos melus konkrēti izstāstīt?
Tad man droši vien būs jātiesājas. (Smejas.)

Jūs varēsiet likt lietā savas juridiskās zināšanas!
Tur vajag labus advokātus, es neesmu šajā brīdī tik labi atalgots, lai vinnētu visos tiesas procesos.

Varbūt jūs varat pateikt savu vērtējumu, kas ir melu cēlonis?
Pirmkārt, tie ir mehānismi, kādā tiek iegūta vara. Vara, kas it kā tiek īstenota sabiedrības interesēs, bet faktiski dažbrīd tiek izmantota savtīgos iedzīvošanās nolūkos. Skaidri un gaiši.

Nesen Jānis Jurkāns intervijā Ir.lv sacīja, ka, raugoties uz valsti, ko pie rīkles ir sagrābuši trīs oligarhi, viņam gribas šaut. Ja Latvijā būtu kas līdzīgs Robina Huda bandai, kas atņem salaupīto, viņš pievienotos. Ko jūs par to domājat?
Bandās es nekad neesmu bijis gatavs iet, un tādās kategorijās arī kā privātpersona neesmu gatavs runāt. Mani uztrauc tas, ka ir lietas, kuras tiešām ir grūti pierādīt, kur nepieciešama drošība un neatkarība tiem cilvēkiem, kas ar to nodarbojas. Nedrīkst būt sarkano robežu, līdz kurām drīkst izmeklēt lietas, vai tādas personas, kuras drīkst un kuras nedrīkst izmeklēt.

Viens no veidiem, kā cilvēkus var iznīcināt, ir nevis fiziski, bet morāli ietekmējot — kas tik par manu personu nav rakstīts un teikts! Uz mani kā cilvēku tas vairs sen neiedarbojas. Bet viens no veidiem ir tas, ka cilvēkam vienkārši nedod darbu. Kā iebaidīšana — iebaidot vēl citus, kas līdzīgās situācijās kaut ko mēģina panākt. Tas ir ļoti bīstami.

Vai jūs uztraucaties, ka pašlaik sarkanās līnijas varētu novilkt, piemēram, prokuratūrā?
Pagaidām prokuratūrai nav vadītāja, kas arī ir ļoti slikta situācija. Vietas izpildītājam ir grūti pieņemt lēmumus, kuri ir saistīti ar ļoti daudziem jautājumiem. Atnāks jauns vadītājs, varbūt viņam būs cits skatījums. Tur ir tā problēma, par kuru brīdināju gada sākumā.

Nav arī skaidrs, cik ilgi būs šī situācija. Pagājušas divas nedēļas – cik vēl ilgi? Mēnesi, divus, trīs?

Kā jūs vērtējat Bičkoviča izvēli, nozīmējot vietas izpildītāju?
Es Kalniņa kungu labi pazīstu kā profesionālu cilvēku, viņš ir spējīgs, lai arī neilgu laiku ir vadījis krimināltiesisko departamentu. Man nav nekādu šaubu, ka viņš ir neatkarīgs cilvēks, pie viņa neaizies un neparunās kāds.

Protams, visi kļūdās, kā es esmu kļūdījies, tā varbūt viņš var kļūdīties. Lai gan – ko nozīmē kļūda? Vai vienmēr visas kļūdas, kas varbūt tiek vērtētas kā kļūdas, tiešām ir prokurora kļūdas?

Jūs savulaik teicāt, ka lielo lietu virzība ir lielā mērā atkarīga no prokuratūras vadītāja. Vai pašlaik esat drošs, ka šīs lietas netiks apturētas?
Šajā posmā man bažu nav, nē.

Pēdējos gados esam pieredzējuši KNAB vadītāja atcelšanu, apšaubāma bijusi Augstākās tiesas priekšsēdētāja un Satversmes tiesas tiesnešu kandidatūru izvēle. Tagad – jūsu neapstiprināšana amatā. Vai mūsu acu priekšā notiek tiesiskuma graušana?
Vadītāji vien tiesiskumu nevar ne celt, ne sagraut. Jautājums, kādu gaisotni vadītājs ir spējīgs radīt kolektīvā. Cik es zinu, prokurori biedrību dibina, tas nozīmē, ka prokurori ir kļuvuši pilsoniski aktīvāki. Es ceru, ja būs kādas negatīvas tendences, tad viņiem būs vieglāk strādāt un viņus nevarēs tā ietekmēt.

Par to ietekmēšanu es arī vairāk runāju par to laiku, kas bija līdz 2005.gadam. Pēdējie pieci gadi vismaz attiecībā uz mani bija daudz vieglāki. Sākums bija grūts. Tai pašā laikā mani uztrauc, lai neatgrieztos tās ietekmēšanas metodes, jo tad tā ir bīstama situācija, ja vadītājs par to klusē vai samierinās… Es arī sākumā nesapratu, kas notiek, klusēju. Kad gāja tā kā par traku, tad es signalizēju sabiedrībai. Man pārmeta, ka es pasaku A un nepasaku B, bet pietika jau ar to, ka pateica A, jo saprata.

No šodienas viedokļa raugoties, tā ir tā pozitīvā ziņa, ka var strādāt, bet nedrīkst pats ieslīgt kaut kādos darījumos. Tas ir ļoti svarīgi.

Kā jūs vērtējat KNAB darbu kopš vadības maiņas?
KNAB noteikti vairs nav tik aktīvs, kā tas bija 2006. un 2007.gadā. Nav to lielo rezultātu. Viens, ka samazinājās lietu skaits, bet arī tas, kur KNAB spēja iepriekš ierakties, bija sabiedriski nozīmīgāk. Pēdējā gada laikā es neredzu, ka kaut kas līdzīgs būtu noticis.

Kāds tam ir skaidrojums?
Tas ir jautājums pašiem KNAB darbiniekiem. Kā es pēdējā laikā redzēju, trūka KNAB vienotības konkrētu mērķu sasniegšanai.

Tad šis tomēr izskatās pēc scenārija, ka vienā un otrā iestādē nomainot spēcīgus vadītājus, šīs iestādes darbs tiek bremzēts un rezultāts ir sliktāks.
Protams, no vadītāja daudz kas atkarīgs. Jebkurš vadītājs var daudz ietekmēt, tai skaitā, prokuratūrā. Vienam prokuroram, kas nodarbojas ar sarežģītu lietu, var uzdot izmeklēt piecas sarežģītas lietas un viņš netiks galā. Ar to vienu viņš varbūt tiks, bet ar piecām nē. Līdz ar to, ja grib ko piebremzēt vai neuzsākt, ir pietiekami daudz administratīvu metožu. Mehānismu ir pietiekami daudz, es negribu par tiem stāstīt. Ja kādas kritiskas situācijas izveidojas, tad, iespējams, es būtu gatavs komentēt.

Man bija pietiekami sarežģīti un smagi 10 gadi, kuros, es uzskatu, daudz kas ir uz labo pusi pamainīts. Jābūt kādai attīstībai uz priekšu. Arī Latvijas prokuratūrai kaut kad jāsasniedz līmenis, par kuru man stāsta Rietumu kolēģi. Kad viņiem paprasa, vai prokuratūrā ir iespējama korupcija, tad atbilde ir – kāda korupcija? Mēs esam tik ilgi un grūti mācījušies, lai dabūtu to labi apmaksāto prokurora amatu, mēs esam izgājuši tādu konkurenci, mums ir laba karjera. Par stabilitāti prokuratūrā liecina tas, ka ģenerālprokurora personai vispār netiek pievērsta liela uzmanība, jo iestāde pati par sevi strādā, katrs dara savu darbu, ne jau no viena cilvēka tas ir atkarīgs. Ģenerālprokurori ir kļuvuši par administratoriem vai nodarbojas ar akadēmiskiem jautājumiem, sabiedrība nemaz nezina, kas ir ģenerālprokurors.

Mēs esam tālu no šīs situācijas. Ja arī jūs saskatāt sistēmisku pieeju tiesībsargājošo institūciju darba ietekmēšanā un vājināšanā, vai jūs redzat pretlīdzekļus, ko var lietot, lai to apturētu?
Pirmkārt, tiem, kas dara šo darbu, jāapzinās… Es ļoti daudzas problēmas neslēpu, nepaturēju pie sevis, kur ir tās vājās robežas vai notikumi, kas ap mani bijuši. Vismaz daļai kolēģu es to esmu stāstījis un viņi zina, kur ko var sagaidīt. Līdz ar to es ceru uz tā darba turpināšanu, lai gan brīžiem, protams, drosme ir vajadzīga. Šajos laikos darbu pazaudēt neviens negrib. Jautājums, cik kurš ir gatavs samierināties ar kādiem nelabvēlīgiem risinājumiem, tīri personiski.

Vai jūs šobrīd esat gatavs pateikt B, piemēram, par tiem 2005.gada apskaidrotājiem, kas pie jums nāca un stāstīja, kas ar jums notiks, ja pārkāpsiet sarkanās līnijas? Kas bija tie cilvēki?
Par dažiem neesmu gatavs runāt cilvēcisku ētikas principu dēļ. Bet tās bija tādas pastarpinātas personas. Man tika teikts (un būtībā tas arī notika), ja tā nopietnāk ķersies klāt visam, kas noticis Ventspils uzņēmumos, tad prese, kas pieder Ventspils naftai, gan ikdienas, gan dzeltenā, tiks pavērsta pret manu personu. Tā arī bija. Jautājums, vai tā ir sagadīšanās, ka es tagad divas nedēļas nepildu ģenerālprokurora pienākumus, un ar prokuratūru publiski viss ir kārtībā? Maizītis tur vairs nav, un prokuratūras kritika ir pieklususi.

Kā jūs vērtējat iespējas notiesāt kādu no oligarhiem vai citiem ietekmīgiem cilvēkiem par valsts nozagšanu?
Nav jau juridiska jēdziena valsts nozagšana.

Es domāju noziegumus, ar kuriem saprot valsts nozagšanu: lēmumu, ietekmes pirkšana u.tml.
To laiks rādīs. Tā ir otra medaļas puse – nu ko nozīmē valsts nozagšana? Bija plāni par nulles deklarācijām, kas, protams, sen nokavētas. Bija likumprojekti, kas tika virzīti uz Saeimu, komisijās tika skatīti un tad viss apstājās. Tā arī neviens sabiedrībai nav paskaidrojis, kāpēc apstājās. Viegli ir pārmest izpildītājiem, prokurors vai izmeklētājs jau ir izpildītājs. Lai labi izpildītu, ir vajadzīgs kārtīgs pamats. Prokurors neraksta likumus.

Es nevaru, protams, teikt, ka nekas nav ņemts vērā, daudzas lietas, kas mūsu darbam ir svarīgas, ir izdevies panākt. Bet tā nav valsts nozagšana, vajadzēja būt kaut kādiem atskaites punktiem, kurā brīdī zog to valsti.

Nav jau tā, ka neviens netiek saukts pie atbildības. Galu galā, ir deputāts saukts pie kriminālatbildības, Saeimas priekšsēdētājs, tiesneši, prokurori, policisti, KNAB darbinieki, iestāžu vadītāji. Labās lietas, kas izdarītas, kaut kā pazūd. Tās lietas, kur mēs esam zaudējuši, tās paliek kā prokuratūras kļūda vai nepadarītais. Sabiedrībai ir jābūt apziņai, ka ir iespējams daudz ko izdarīt. Vajag mēģināt un darīt, nedrīkst apstāties.

Nesen Lembergs nāca klajā ar paziņojumu, ka viņam ir ziņas par apcietināšanas draudiem. Vai bija kāds pamats šādam runām?
Par pilsoņa Lemberga publiskajiem izteikumiem … teiksim, tā, viņam ir vairāk naudas nekā man, līdz ar to neesmu gatavs iet un publiski strīdēties.

Bet no tās informācijas, kas jums ir, jūs pieļaujat, ka kāda no tām lietām varētu attīstīties tā, ka viņu apcietina?
Ko es kā privātpersona vairs varu pateikt?

Kā jurists?
Divu nedēļu laikā varbūt kaut kas izmainījies. Man ir grūti to komentēt. Jāatceras, ka ar mani kā privātpersonu arī var tiesāties. Man nav līdzekļu, lai tiesātos civilprocesos. Civilprocesos nemeklē patiesību, tur ir svarīgi argumenti un nepieciešama laba augstas kvalifikācijas aizstāvība, kas attiecīgi arī maksā.

Šajā kontekstā – ko tad īsti nozīmē solījums, ka jums ir daudz ko teikt? Kas tad ir tas, ko jūs varētu pateikt?
Tā ir tā daļa, ja esmu politikā. Tad es piedalos kā politiķis procesos ar tām zināšanām, kuras esmu ieguvis, meklējot juridiskus pierādījumus, bet līdz galam nespējot šos juridiskos pierādījumus savākt. Tāpēc uzskatu, ka bijušajam ģenerālprokuroram piedalīties politikā nav tas pareizākais. Tādēļ visu laiku runāju, ka esmu gatavs turpināt juridisku darbu valsts labā, es negribu iet privātā struktūrā šajā brīdī. Bet es arī esmu cilvēks, kurš negrib sēdēt mājās.

Tad jūsu informācija par pilsoni Lembergu vai jebkuru citu pilsoni X nerada pamatu tiesiski vērsties, bet varbūt mudinātu padomāt, vai par viņiem ir jābalso?
Noteikti te nevar būt runa par juridisku pierādīšanu. Tas, ko ir iespējams juridiski pierādīt, tas arī tika darīts. Cits jautājums – esmu spējīgs šajā brīdī vērtēt, kāpēc kāds likums tiek pieņemts, vai tas notika sabiedrības interesēs? Tajā daļā es joprojām esmu spējīgs noorientēties un tur es redzu savu pienesumu. Te neiet runa par juridiskiem pierādījumiem, kas tiek noslēpti vai kā daži kolēģi teikuši, ka viņiem ir melnās mapītes.

Jums nav?
Es pēc tādiem principiem nerīkojos. Visu, kas attiecas uz to informāciju, kas man bija pieejama, kas bija kaut kādās kopijās sakrājusies, es vienkārši sagriezu smalcināmajā mašīnā un pārējais, kas ir manā galvā, tās ir manas zināšanas. Es neveidoju nekādus kompromatus. Tā manos priekšstatos nav ne jurista, ne cilvēka cienīga rīcība.

Cik ilgu laiku jūs dodat šim Saeimas vairākumam, lai pārliecinātos, ka jums kaut ko piedāvā?
Es nekaunos tagad teikt, ka šaubos, bet man ir skaidra lietu secība, kādā es vēlos izdarīt savu izvēli. Tas var nebūt viena mēneša vai pāris nedēļu jautājums.

Vai rakstīsit memuārus?
Nevar izslēgt. Ir noticis daudz, ko būtu interesanti lasīt. Bet es negatavojos kādu šantažēt vai ka es būtu apvainojies, ka Saeima par mani nav nobalsojusi. Ģenerālprokurora apstiprināšana ir valsts politika, tātad es kā kandidāts šā brīža valsts politikai nebiju pieņemams. Ja valsts politika kādā brīdī mainās, es piedalos.