Labie un sliktie Debeskalni

Pētījumā skaidro, kā cilvēku viedokļus ietekmē pozitīvu un negatīvu ziņu patēriņš

Lai saprastu, kas tad īsti notiek ar cilvēku viedokļiem pozitīvu un negatīvu ziņu ietekmē, grupiņa pētniecības entuziastu (Arnis Kaktiņš, Viesturs Dūle un Ivars Austers) veica bezbudžeta, vienīgi savā pilsoniskajā motivācijā un interesē par sabiedrības procesiem balstītu eksperimentālu pētījumu. Uzsveru, tika veikts eksperiments, kas ļauj izdarīt cēloņsakarību secinājumus par mediju patērētāju un ziņu savstarpējām attiecībām. Jautājums nemaz nav triviāls – vai pesimistiski un nihilistiski cilvēki vēlas lasīt par visu drūmo, vai, gluži pretēji, cilvēki kļūst bezcerīgi ziņu patēriņa rezultātā? Šādus jautājumus atbildēt reprezentatīva, vai kāda cita, aptauja nepalīdzēs. Tāpēc eksperiments. Bet pirms tiek izklāstīts kas un kā tika darīts, un pie kādiem secinājumiem tas noveda, neliela atkāpe.

Tas, kā masu mediji iespaido lasītāju, skatītāju vai klausītāju, interesē gandrīz visus. Neviens jau nevēlas tikt tīts ap pirkstu, tāpēc sabiedrībā ir zināms priekšstatu kopums par to, kas ir vēlama ziņa, par kādiem tematiem žurnālistiem vajadzētu rakstīt un par ko labāk nē. Ir sen zināms, ka žurnālisti meklē sensācijas un neparasto, kas bieži nozīmē nejaukus, dīvainus un negatīvus stāstus (kā pilnīgi neasprātīgais stāsts par pastnieku, kas sakodis suni). No evolucionārās pieejas cilvēku uzvedībai tas ir saprotams – cilvēks tiek saprasts kā izdzīvošanas un vairošanās mašīna. Tāpēc svarīgi pievērst uzmanību briesmām, lielāka cerība savus gēnus saglabāt un tālākām paaudzēm nodot ir tiem sugas eksemplāriem, kas ātrāk pamana briesmas un atbilstoši reaģē. Ir vērts zināt, ko sliktu kāds ir izdarījis, jo ikdienas domāšana apgalvo, ka labs cilvēks nekad nedara neko sliktu. Slikts gan reizēm dara labas lietas, taču tas viņu par labu cilvēku nepadara, tāpēc ir vērts pieķert kādu labo darām ko sliktu. Tas arī motivē cilvēkus patērēt ziņas, kurās iznākums nav visai optimistisks.

Lai gan veselais saprāts saka, ka pozitīvas ziņas labāk (lai ko arī šis vārds katru reizi nozīmētu) ietekmē cilvēkus, ir virkne uzvedības pētnieku atziņu, kas apgalvo, ka nav nemaz tik slikti, ja cilvēks saņem negatīvu informāciju un tāpēc varbūt jūtas mazliet sliktāk. Piemēram, viegla depresija ir piemērotāks garastāvoklis par eiforisku prieku, lai dotos uz banku runāt par kredīta ņemšanu. Cilvēki nebūs tendences pārvērtēt savas nākotnes izredzes varā: ja esam priecīgi, mums šķiet, ka mūsu alga tikai pieaugs, slimības nepiemetīsies un darbs ir vismaz līdz pensijas gadiem. Vai mazliet cita veida pētījumi par cilvēku lēmumiem un gatavību atteikties no zīles un tiekties pēc medņa – svarīgs priekšnoteikums šajā gadījumā ir būtisks risks zaudēt savus status quo īpašumus vai netikt pie potenciāliem ieguvumiem.

Bet nu atkal par veikto eksperimentu. Lai tas būtu korekti veikts, katram dalībniekam veicamais uzdevums tiek iedalīts nejauša sadalījuma rezultātā. Šajā gadījumā tas nozīmēja sekojošo: katram bija jālasa viena ziņa un pēc tās izlasīšanas jāatbild uz virkni jautājumiem. Ziņas bija divas (vai faktiski jau viena, tikai beigas atšķīrās). Paldies Kristapam Pētersonam par palīdzību ziņu uzrakstīšanā! Sākumā tiek stāstīts par Astrīdas ģimeni, kas Debeskalnu jaunajā projektā iegādājusies dzīvokli, bez Astrīdas dzīvokļa pārdoti vien daži citi. Pienāk rudens un par apkuri jāmaksā vai nu par visu māju (9 dzīvokļi maksā par 40), vai arī apsaimniekotājs sola apkuri atslēgt. Tiktāl visiem ziņa vienāda, beigas pusei no dalībniekiem pesimistiskas – apkuri atslēdz un nav lielu cerību, ka kaut kas manīsies. Otra grupa lasa ziņu, ka mājas iedzīvotāji nenolaiž rokas, ievēl vecāko, viņš aktīvi darbojas un sāk pārrunas ar apsaimniekotāju, banku, cits mājas iedzīvotājs bez atlīdzības risina juridiskos jautājumus – katrs sniedz savu artavu un visai īsā laikā apkures problēma tiek atrisināta. Šīs ziņas eksperimenta dalībniekiem tiek pasniegtas kā Panorāmas, TV3 vai LNT ziņu raidījuma atreferējums (beigās izrādījās, ka kanāla piederībai nav nekādas nozīmes). Tas, kuru ziņu lasa konkrēts eksperimenta dalībnieks, tika noteikts nejauša sadalījuma grupās (izlases, ja vēlaties) rezultātā. To dara tāpēc, lai grupas pēc sastāva centrālās tendences ziņā neatšķirtos. Ja atšķirības novēro, tās var piedēvēt eksperimenta iedarbībai. Kopā pētījumā piedalījās 919 dalībnieki, kas ir iespaidīgs skaits.

Bet nu pie rezultātiem. Atbildot uz virkni jautājumiem par to, kas Latvijā notiek, ko par to vainot un vai „šai valstij vispār ir kādas izredzes”, sanāca sekojošais. Grupa, kas lasīja pozitīvo ziņu, lielākā mērā, nekā tā, kas lasīja negatīvo uzskatīja, ka atbildība par to, ka patlaban daudziem cilvēkiem neklājas labi, būtu jāuzņemas gan cilvēkiem pašiem, gan izglītības sistēmai. Tāpat pozitīvās ziņas iespaidā dalībnieki lielākā mērā atzina, ka Latvija ir laba vieta kur dzīvot, un, ka Latvija ir laba vieta kur strādāt. Un, kas iespējams vēl svarīgāk – lielākā mērā piekrita, ka viņi paši ir savas dzīves noteicēji un spēj ietekmēt to, kas ar viņiem notiek viņu dzīvēs. Vai nav cerīgi un pamācoši? Bez ironijas – vienu drūmu ziņu pabeidzot ar konstruktīvu risinājumu, cilvēki: gatavi atbildēt par sevi, mazāk nelaimē vainot valsti un saskatīt Latvijā kā zemē mazliet vairāk pozitīva.

Ivars Austers ir Latvijas Universitātes profesors