Judins: negribu dzīvot totalitārā valstī

Krimināltiesību eksperts policijas kratīšanu žurnālistes mājvietā salīdzina ar čekas metodēm

Tas, kas notiek konkrētajā brīdī, ir liktenīgs, ir apdraudēta vārda brīvība. Tā par policijas sarīkoto  kratīšanu žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā Ir.lv saka Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesību katedras lektors Andrejs Judins, norādot, ka to var salīdzināt ar čekas metodēm padomjlaika Latvijā.

Kā vērtējat kratīšanu žurnālistes dzīvesvietā?
Kriminālprocesa likums, balstoties uz kuru veikta kratīšana, nav vienīgais likums Latvijā, ir arī citi likumi – ir likums par presi, ir Satversme. Es nesaprotu, vai policija var aizmirst, vai policija apzināti ignorē, bet fakts ir tāds, ka uzmanība likumam par presi nav pievērsta un, ja ir informācija par attiecīgām normām, tad policija uzskatījusi, ka kriminālprocesa likums ir svarīgāks.

Pieņemsim , ka viņi gribēja uzzināt, kas viņš [Neo] ir, vai viņi gribēja citu apliecinājumu. Ja runa ir par šo versiju, tad situācija ir šausmīga pēc būtības – ir Satversme, ir likums par presi, kas kalpo Satversmei, bet policija skatās uz to caur pirkstiem un uzskata, ka mums ir kriminālprocesa likums, kas atļauj to darīt.

Žurnālistam nav absolūtas imunitātes, tas ir skaidrs. Ja ir aizdomas, ka žurnālists pats kaut ko izdarījis, tad var veikt kratīšanu, neviens neko neteiks, bet, ja profesionāla darba ietvaros žurnālists vāc informāciju, to nedrīkst iegūt tādā veidā. Pie šīs versijas vakar policija lepojās ar to, ka viņi ir gudri. Proti, viņi izgudroja variantu, kā var neievērot likumu. Kā ir noteikts likumā par presi – ja nepieciešams sabiedrības drošības interesēs, tad var iet uz tiesu un informāciju dabūt. Tiesnesis liks atklāt. Tas ir ceļš, bet policija mums vakar parādīja – nē, mums ir cits variants, mēs varam to darīt citādāk, kāpēc tiesai ir jāpiedalās, jānoslogo tiesa, mēs to izdarīsim paši, nu, tas ir šausmīgi!

Cita versija, ka, policijasprāt, varbūt fakts, ka tā bijusi žurnāliste, nav bijis tik svarīgs. Tiek pieņemts, ka tā ir noziedzīga grupa, kura sastāv no datorista un žurnālistiem, kas veic sabiedrībai kaitīgu darbu – publicē informāciju par valsts amatpersonu algām, ko nedrīkst nekādā gadījumā darīt. Labi. Pieņemsim šo versiju. Ko dara policija? Vai policija mums vakar teica, ka Nagla tiek turēta aizdomās? Nē! Apsūdzētā ? Arī nē! Tad ko viņi dara? Viņi skaļi ziņo, ka viņa ir lieciniece.  Tad varbūt viņiem prātā ir doma, ka viņa tagad ir lieciniece, bet varētu kļūt par aizdomās turamo?!

Mums bija tāda prakse padomju laikos. Un tā ir aplama prakse. Proti, kā rīkojās padomju milicijas darbinieki – ļoti vienkārši. Cilvēks – apsūdzētais var nestāstīt neko. Pratināja šādi – jūs esat liecinieks, stāstiet! Ja jūs mums nestāstīsiet vai stāstīsiet nepatiesību, tad jums draudēs kriminālatbildība. Cilvēks ir nopratināts, viņš ir spiests runāt, citādāk būs kriminālatbildība. Kad viņš ir nopratināts, mēs redzam visus faktus. Tos pašus faktus mēs izmantojam, jau pratinot kā aizdomās turamo.

Tā nedrīkst darīt! Ja rīt vai parīt, vai nākamajās dienās pēkšņi tad policija mums atklās lielo noslēpumu, ka viņiem bija plāns saukt pie atbildības arī žurnālisti, tad man ir jautājums, kā viņi to izdarīja! Tā arī nedrīkst darīt!
Gan viens, gan otrs scenārijs ir slikts. Ir blakus efekti, par kuriem nav domāts, vai tiem nav piešķirta nozīme.

Vienalga, kas būs ar Neo, mums ir mediji, kas veic pētniecību. Līdz šim brīdim žurnālists, uzrunājot savu informācijas avotu, varēja kaut ko solīt. Un žurnālistam arī pašam bija saprotams, ka viņš varēja uzrakstīt rakstu un pie viņa neatnāks un nepārbaudīs. Vakar mēs šo pārliecības sajūtu zaudējām. Jūs vairs nevarat runāt tik droši, jo pie jums var kāds atnākt un pārbaudīt jūsu datoru. Jūs nevarat vairs solīt, ka jūs nevienam nestāstīsiet, jo arī to var noskaidrot. Vai būs mums vārda brīvība vēl tādā līmenī, kā bija aizvakar… es ļoti šaubos. Ja mēs visu noliekam malā un neko nedarām, tad mēs ļoti, ļoti riskējam.

Tas, kas notiek konkrētajā brīdī, ir mums tieši liktenīgs pēc būtības. Vai nu būs izdarīti pareizi secinājumi un mēs aiziesim uz nākamo līmeni, būs citi standarti, tad būs labi, vai nu otrādi . Ja mums bija kāds līmenis, tad tagad ir tā – vai nu uz augšu, vai uz leju. Policija izdarīja savu soli, lai vārda brīvību žņaugtu. Varbūt viņi negrib. Es pazīstu tos cilvēkus, viņi ir labi cilvēki! Varbūt viņi tieši grib, lai būtu labāk, bet objektīvi tas apdraud vārda brīvību. Tā vārda brīvība, tā prakste, tās iespējas, kas bija agrāk, ir apdraudētas.

No procedūras viedokļa – tas, ka tikai nākamajā dienā sankcionēja kratīšanu, atbilst likumam?
Gan pašā kratīšanā, gan kārtībā, kādā tas ir iegūts, it kā likuma burts nav pārkāpts. Tāda iespēja  ir – sākumā veikt kratīšanu, pēc tam saņemt atļauju. Likums to paredz. Tāpat kā kratīšana pie žurnālistes nav aizliegta, bet kratīšana pie žurnālistes, ja tā saistīta ar žurnālistes profesionālo darbību, nav pieļaujama, izņemot galēju nepieciešamību, piemēram, ja žurnālists raksta par terora aktiem. Skaidrs – ja tūlīt būs terora akts, tad būtu galēja nepieciešamība.

Par procedūru – ja tieši mums ir aizdomas, ka te ir slepkavības ieroči. Nakts laikā mēs nevaram tik ātri izmeklēšanas tiesnesi dabūt, mēs veicam darbību, bet pēc tam saņemam atļauju. Bet tas ir tikai tad, ja ir neatliekamība, ja ir tieši pamats domāt, ka viņš tagad iznīcina to mašīnu, ar kuru viņš izgatavo naudu.
Mēs nevaram teikt – labi, mēs stāvēsim pie durvīm un sagaidīsim to brīdi. Kas šeit bija? Šeit bija lieta, par kuru runāts pusgadu. Ko viņi varēja iznīcināt? Kas tā par informāciju bija datorā? Jāņem vērā būtība. Informācija, kas tika iegūta attiecīgu darbību rezultātā, tika publiskota. Viņi gribēja pārbaudīt, iegūt kādus pierādījumus. Es neuzņemos spriest par šo jautājumu, jo es neredzēju iesniegumu. Ceru, ka mēs kādreiz ieraudzīsim iesniegumu, uz kāda pamata tad tiesa vēlāk sankcionēja to. Viss ir iespējams. Ja tur būs argumenti, vabūt mēs teiksim paldies mūsu policijai, jūs pasargājāt mūsu valsti no kaut kā šaumīga!

Man ir bažas, ka pēc kāda laika mums būs jādiskutē par kādu citu jautājumu, proti, vai atsevišķu amatpersonu rīcība ir vērtējama kā dienesta pilnvaru pārsniegšana vai nolaidība. Ja tas ir apzināti, tad tā ir dienesta pilnvaru pārsniegšana, kas radīja ievērojamus zaudējumus Latvijas Republikas interesēm, jo tas ir ļoti nopietni. Šeit var runāt par Naglas konstitucionālajām tiesībām, ko aizsargā mūsu Satversme. Ir vēl viens aspeksts – visas tautas tiesības. Tiesības iegūt informāciju, zināt, kas notiek blakus. Es negribu dzīvot totalitārā valstī, kur tieši visu kontrolēs. Man prieks, ka vismaz mediji kaut ko izgaismo.

Es negribu publiski izvirzīt apsūdzības, bet es domāju, ka pēc laika mums būs jārunā, vai atsevišķu amatpersonu rīcībā nav bijuši pārkāpumi. Jo ir viena lieta, ko amatpersonas dažreiz nesaprot. Ir likums, un ir tiesības. Protams, var ņemt vienu likuma pantu un teikt, ka es daru saskaņā ar likuma pantu. Esmu malacis, bet tas ir tikai likuma pants. Tas ir teikums, tie ir divi teikumi, bet ir tiesību sistēma. Ir citi likumi, ir principi, kuri nav rakstīti, bet kas ir jāievēro. Runājot par šo situāciju, likuma par presi panti nav tā vienkārši prieka pēc izdomāti. Tur ir dziļa doma, un nav nejauši, ka žurnālistus sauc par ceturto varu. Tas ir elements, tā ir sistēma, kas nodrošina demokrātiju.