Pēc uzvaras

Ko īsti svin 9.maijā Rīgā pie Uzvaras pieminekļa sanākušie

Daļa Latvijas iedzīvotāju nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācijas gadskārtu atzīmē nevis tad, kad to dara vairākumā Eiropas valstu, arī Latvijā, bet, tāpat kā Ziemsvētkus, – pa austrumu kaimiņu modei, šajā gadījumā – dienu vēlāk.

Svētdien visā dienas garumā Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa valdīja rosība. Rīta pusē ļaužu pamazāk, laukums pie monumenta pa īstam sāka pildīties dienas vidū. Skaidrojums tam laikam gan ir vienkāršs – ceturksni pāri desmitiem televīzija beidza rādīt militāro parādi Maskavas Sarkanajā laukumā.

Kara veterānu godināšana vairāk izskatījās pēc pasākuma iegansta, nevis cēloņa. Pasākuma organizatori par viņiem īpaši negādāja – gan jau tuvinieki parūpēsies, neļaus kaut kur noklīst. Runu bija maz, dominēja “mākslinieciskā daļa”, kas, ja neskaita bērnu priekšnesumus, atgādināja pilsētas dienas svinēšanu kaut kur Krievijas vidienē. Īstais, gaidītais koncerts notika vakarā.

Daudziem cilvēkiem pie apģērba bija piestiprinātas Svētā Jura krusta lentītes. Daudziem, bet ne tuvu ne visiem. Nav pārliecinoša skaidrojuma, ko īsti simbolizē visai nesen “masveida pielietojumu” radušās lentītes. Savulaik atklāti tas neizskanēja, taču tāpat bija skaidrs, ka astoņstūrainais auseklītis Atmodas gados simbolizēja neatkarību. Pēc tās atgūšanas auseklītis no ikdienas dzīves izzuda.

Pie Uzvaras pieminekļa izskanēja pēdējā laikā Krievijā modē nākušais sauklis – nepieļaut vēstures viltošanu. Ar viltošanu Kremlis saprot tādu vēstures faktu interpretāciju, kas nesakrīt ar oficiālās Krievijas doto vērtējumu. Pret debesīm vēl neviens nav brēcis, taču ir skaidrs, ka pastāv pretēji viedokļi par to, vai 1945.gada maijā Latvija tika atbrīvota, vai arī viens okupants vienkārši uzvarēja citu. Ja viena totalitāra režīma vietā nāca cits, jābūt ļoti tendenciozam, lai to nodēvētu par brīvības atnešanu. Protams, var padiskutēt, kurš no šiem režīmiem to valdīšanas laikā Latvijas tautai bija lielāks ļaunums, taču būtību tas nemaina. Latvijas ilgstoša nonākšana Hitlera totalitārā režīma varā ir nerealizējusies iespēja, un par to varam spriest vienīgi “kas būtu, ja būtu” līmenī. Staļina totalitārā režīma valdīšanas sekas nezina tikai tas, kas to negrib zināt.

Brīžam rodas iespaids, ka daudziem vēstures interpretētājiem savā ziņā laiks apstājies nacistiskās Vācijas kapitulācijas brīdī. Neapšaubāmi, Hitlera valsts sabrukšana bija nopietns pozitīvs pavērsiens pasaules vēsturē. Tomēr ir vērts atskatīties, kas notika pēc Vācijas kapitulācijas.

Pastāv vispārzināmas patiesības, piemēram, “uzvarētājs iegūst visu”. Par zaudētāju iespējamo guvumu skanīgu atziņu tā kā nebūtu. Taču uz ceļiem nospiestā (bezierunu kapitulācija) četrās okupācijas zonās sadalītā Vācija spējusi atkopties un apvienoties un mūsdienās ir viena no Eiropas turīgākajām un ietekmīgākajām valstīm. Līdzīgi varētu raksturot pārmaiņas drīz pēc Vācijas kapitulējušajā Japānā.

Sagrāve vāciešiem vismaz Rietumvācijā ļāva pamazām atgriezties pie demokrātijas, ne bez grūtībām (daļēji tas bija paaudžu maiņas jautājums), taču nonākot pie secinājuma, ka nacionālās izredzētības ideoloģija tautai ir pazudinoša.

Līdz ar “perestroiku” izskanēja likumsakarīgais jautājums – kā tas nācies, ka uzvarētāji dzīvo krietni sliktāk par zaudētājiem. Uzvara II pasaules karā Staļina režīmam deva taustāmu labumu – kontroli pār pusi Eiropas. Tauta, cilvēki, kas izcīnīja šo uzvaru, balvā saņēma atziņu, ka galvenais bija uzvarēt karā, un tālāk viss būs lieliski. Tikai laikam jau nav sanācis lieliski, ja reiz dzīvi palikušie uzvarētāji dzīvo sliktāk par dzīvi palikušajiem zaudētājiem.

Ja neskaita norāžu plāksnītes, nekas pie monumenta Pārdaugavā neliecināja, ka Rīgā dzīvotu arī latvieši. Taču Sarkanajā armijā karoja 130.Latviešu strēlnieku korpuss – divas divīzijas ar visām “piedevām”. Arī tajā karojušajiem latviešiem, tāpat kā uz saietu atnākušajiem nelatviešiem, ir bērni, mazbērni un mazmazbērni. Tikai viņus tur nemanīja. Var jau būt, ka arī bija, taču, ja bija – ļoti nelielā skaitā. Kāpēc tā?