Lapu zelts, kas neklās Ventas krastus

Vai visur patiešām nepieciešams nogrābt lapas?

Kad izlasīju akcijas „Tīrības dienas” 31.oktobrī izplatīto aicinājumu līdz pirmajiem sniegiem informēt par „nesakoptajām un ar rudens lapām piebirušajām vietām visā Latvijas teritorijā” un „rīkoties”, nodomāju – kaut ātrāk uzsnigtu! Neiebilstu pret talkās iesaistīto jauniešu gatavību savākt un, cerams, pareizajās vietās nogādāt pieaugušo patērētāju gādīgi atstātās drazas. Cita lieta ar kritušām lapām. Kamēr daļa mūsu pilsoņu, mēzdami prom visu rudens skaistumu, slimīgā neatlaidībā cenšas no peles kājstarpes izkast pēdējo sariņu, citās valstīs, ieskaitot kārtīgo un akurāto Vāciju, tās cilvēkiem ne pilsētu parkos, ne ūdenskrātuvju krastos netraucē.

Gluži neērti atgādināt vienkāršo patiesību, ka lapas dabiski atjauno augsni un vietās, kur nepadara slīdīgus trotuārus, atstājamas vismaz līdz pavasarim. Nemaz nerunāsim par sagrābtās bagātības vientiesīgu dedzināšanu, mazākais, piedūmojot apkaimi.

Protams, tāda rīcība iedragātu minerālmēslu, Kalifornijas slieku, motorizēto lapu pūtēju, plastmasas maisu un degvielas ražotāju nākotnes izredzes. Turklāt netiktu postīta zemsedze, ko dažs tīrības mīļotājs vislabāk redzētu bez kokiem, zāles, ķēzīgiem putniem, ērcēm, pelēm un citām dabiskas dzīvības pazīmēm, ja par tādām neuzskata klēpja sunīšus vai kaķīšus ar viņu atstājumiem. Nebūtu iespējas pēc greizo spoguļu karaļvalstī pavadīta laika ar varoņgrābekļiem rokās pozēt tusiņa fotogrāfam.

Visupēdīgi, apdomība lapu kasīšanā ļaudis provocētu uz citu ķiņķēziņu izplatītājiem netīkamu soli, piemēram, sevis ierobežošanu nebūt ne lētajā, videi tikpat nedraudzīgajā „plastmasas” mauriņu ierīkošanā un nebeidzamā skūšanā.

Toties mēs par kriksīti attālinātos gan no kādreiz sasniegtās „cilvēku kopības” vārdā „padomju tauta”, gan no īsti nesasniegtās „patērētāju tautas” goda. Latvijai un pasaules videi tas nāktu par labu.