Kaut kur ārā

man Andersones darbi nav pieņemami to satura dēļ – kārtējo reizi – žēlīga ņaudēšana
un kādā žurnālā lasīju interviju ar viņu, kurā viņa stāstīja, kā “glābusi” sievieti no viņas vardarbīgā vīra. Man tas likās tik nenormāli jocīgi.
Bija tāda filma par čārlzu bukovski un tur bija aina, kad bukovskis savā dzīvoklī klausās , kā kaimiņdzīvoklī katru mīļu brīdi notiek vardarbība – vīrs dauza sievu un tā kliedz kā traka pa visu māju. Vienā briesmīgā brīdī bukovskis to neiztur un nolemj to varmācību apturēt. Neplānoti saķeršanās ar kaimiņu beidzas tā, ka tas tiek nogalināts. Varmācībā “cietusī” sieviete uzbrūk bukovskim ar pannu un sāk to dauzīt apgalvojot, ka tā tācu bijusi viņu seksuālā dzīve – vīrs varmāka, viņa upure.
Tāpēc tādas pasaules glābējas – es saku nē. Nē varmācibai ģimenē, sabiedrībā, bet nē arī tā novēršanai ar varmācību. Piedāvāt iespēju, bet nedarīt, nelemt to upura vietā.