Nedomāt kā viensētniekam

Civilizācijas pabiras, kas pieradušas dzīvot barakās, kur uz 38 istabām, kā dziedāja Visockis, ir tikai viena ateja, vārdam “viensētnieks” piešķir negatīvu nozīmi. Man viensētnieks ir pašpietiekams lauku saimnieks – fermeris, spējīgs pabarot simtiem pilsētas bara lopu, iedot darbu desmitiem tautiešu, tāds, kurš pats sev saražo elektrību un degvielu automašīnai un lauksaimniecības tehnikai, tāds, kurš vienmēr ir gatavs doties palīgā savam kaimiņam, citam viensētniekam, kurš dzīvo 5 km attālumā. Viensētnieks izaudzina un izskolo trīs vai vairāk krietnu bērnu, kuriem pirmās darba iemaņas ir jau no 2-3 gadu vecuma.
Tā kā viensētnieks atražo latviešu tautu, tad viņš varu sagrābušiem krievus mīlošiem koprofāgiem ir lielāks ienaidnieks, nekā Osama bin Ladens, tāpēc masveidā tiek likvidētas lauku skolas, lai bērnus atrautu no viņu zemes un sadzītu kopmīnēs, kur sodomītiem ir lielākas iespējas tos rekrutēt savās rindās.

Jau virsraksts atgādināja kko no “tumsoņas un lūzeri” retorikas. Arī pati intervija, ka jābūvē pēc iespējas vairāk un dārgāk, padomju modernisms — pasaules klase … tā…

Šķiet, vienīgie, kas saņēmušies kko bilst pret (bieži vien korumpantu un karteļu diriģētām) mega būvēm un būvpolitiku kopumā bijuši Jānis Krastiņš un Gaile (LNB, Okupācijas muzejs, viesnīcas Latvija “pārbūve”), par Rīgas koncertzāli — vienā debašu posmā Dālderis.

Starp citu, kā beidzās stāsts par AB dambja “Melnajiem zārkiem”? Valsts bankrota situācijā parakstīto cik tur tūkstošu vienošanos? Pētnieciskajai žurnālistikai, acīmredzot, nekā pārāk interesanta.