«Sūdīgā» Vīne
Saistītie raksti
Slavenība /
20. novembris
Lidijas meditācija
Dzeja /
24. oktobris
Viss mainās
Afiša /
11. septembris
Ir iesaka
Recenzija /
4. septembris
Mazliet par citu dzīvi
Komentāri (5)
Sskaisle 18.09.2023. 19.24
Biju piektdien uz pirmizrādi.
Zināma vilšanās gan par dramaturģiju, gan režiju, jo holokausts ir ļoti plaši mākslā atspoguļots un biju gatava kaut kam īpašākam par šo tēmu. Jo Stopards ir īpašs u n Malkovičs arī.
Kas mani pārsteidza – gandrīz līdz neticībai. Proti, man blakus sēdēja sveša sieviete, ar kuru starpbrīdī palikām sēžot zālē un pārrunājām savus iespaidus par pirmo cēlienu. Viņa saka, ka viņa nezināja, ka ebreji tik ļoti cieš no antisemītisma. Es apmulsu tā, ka neko pat atbildēt nevarēju. Viņa esot zinājusi par holokaustu, par nošaušanām, bet kaut kā neesot domājusi par to līdz tik cilvēcīgam līmenim.
Jautāju vai viņa Hermaņa – Daudziņa Vectēvu ir redzējusi – neesot. Es saku, tā man bija emocionāli daudz iespaidīgāka izrāde, jo tā runāja par mums latviešiem un par mūsu ebrejiem, jeb precīzāk -par mūsu pirmskara žīdiem, kuru nonāvēšanā piedalījāmies arī mēs – latvieši, kaimiņi, pat draugi un līdzcilvēki. Pieminēju Valentīnas Freimanis Nogrimušo Atlantīdu. Ceļojot pa pasauli, jau bieži nākas dzirdēt – ā, Latvija, tur nošāva manu vecvectēvu, vai tanti.
Sapratu, ka šī Malkoviča izrāde ir vairāk kā vajadzīga, jo laiks ir pagājis, it kā kara brūces ir sadziedētas, bet Debess , cik ļoti it kā un cik ļoti maz mēs viens otrā ieklausāmies un cik ļoti mēs viens otru , viena tauta otru tautu nesaprotam. Tas ir prātam neaptverami.
Mūsu – Latvijas politiķi – vai viņi mūsos ieklausās? Vai tā nav vardarbība, kurai nav paredzmas sekas? Vai lielās tautas ieklausās mazajās tautās? Vai lielās tautas negarantēja Ukrainas nedalāmību , kad tā atteicās no atombumbām? Kā iespējamas Krievijas zvērības Ukrainā 21.gs>?
Vai māksla , kultūra, atmiņas glābs pasauli? Nezinu. Nezinu, Nezinu. Jo karš Ukrainā, pasaules !!! – nespēja apturēt to slaktiņu liek domāt, ka nekas nav beidzies, ne tikai antisemītisms un vispār tautu ne – saprašanās, bet vispār nekas nav beidzies un tas nu gan nenormāli baida.
Jā, no aktieriem man tomēr ļoti patika Skrastiņš. Neviens cits mani īpaši nepārliecināja, toties Skrastiņš par 101%.
2
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
@Dita Jonīte > Sskaisle 19.09.2023. 08.17
Pilnīgi piekrītu Skaislei. Abnormāli aktuāla un svarīga tēma, bet teātris – slikts.
0
Saulespuķe > Sskaisle 19.09.2023. 08.56
Teātris labs – īsts, klasisks. Cita problēma – skatītāji reti ieklausās un sadzird, ko saka, dodot priekšroku nedomāšanai, šovam un izklaidei.
1
Sskaisle > Saulespuķe 19.09.2023. 12.42
Šo es uz sevi neattiecinu, jo es biju pati uzmanība.
Rotko bija izrāde, kur es nojautu, ka tik svarīgs saturs, bet biju apdullināta – 1.ar skaņu,2. ar multimedijiem- vienlaicīgi attēli un darbība, 3. ar disonansi starp skaņas ārprātu un klusumu,4. ar pīpēšanss- veipiņu un spaisiņu smakām, 5. ar …citiem vārdiem- par Rotko nevaru pateikt nevienu pašu labu vārdu. Nav mana izrāde.
Leopoldšt. pirmais cēliens brīžiem bija par garu.
1
Saulespuķe > Sskaisle 19.09.2023. 13.29
Protams, viss ir subjektīvi. Ja pat teātra kritiķiem nav vienotas izpratnes izrāžu vērtēšanā, ko tur prasīt no mums, parastiem skatītājiem. Bet ar Leopoldštati sapratu, cik ļoti vēlos skatīties klasiskas, reālas izrādes ar piesātinātu saturu. Nevis performances bez īpašas jēgas un / vai plakātiskiem saukļiem.
Par Rotkho – tā jau ir multimediāla izrāde ar sinerģisku efektu. Skatījos vairākkārt, šedevrāla izrāde.
0