BIO atkritumi – mēsli vai resurss?

Man ir skumji, vērojot mūsu guļamrajona iedzīvotāju uzvedību. Vispirms jau šie iedzīvotāji ir jāizglīto. Varbūt jaunatne jau no skolas sola būtu jāmāca, kas ir daba un tās sargāšana. Ir tā – ja kāds aizklīst līdz kādam šķirošanas konteinerim, tad tur tiek samests viss, ko viņš atnesis, protams kopā. Regulāri uzrodas zēniņi, kuriem prieku sagādā konteineru apgāzt. Vērojot kādas noteiktas mājas iedzīvotāju saimnieciskās sapulces, nevienam nav ne mazākās intereses kaut ko sakopt vai saglabāt tīru. Sapulcē notiek skaļa brēkšana un cīniņš, kur nu varētu būt nākošais mājas saimnieks, jo lūk pašreizējais ir slikts. Ja kāds izaudzē ziedu pie dzīvojamās mājas logiem, labākajā gadījumā tas tiek nolauzts, ja ne aiznests. Par kādu sadzīves atkritumu pārstrādi mēs varam runāt. Nav brīnums, ka esam pēdējā vietā Eiropas savienībā.

Biogāzes ražošanai var izmantot visa veida bioatkritumus: fekālijas, lopu mēslus, nezāles, ēdienu atliekas, sabojāto pārtiku, kautuves atliekas un medicīnas atkritumus, visu, kas satur cukuru, cieti, taukus un olbaltumvielas. Gala iznākums nekad nebūs komposts, bet tikai CH4, CO2 un slāpekļa sāļu un citu minerāļu saturošs šķidrums, kas derīgs lauku mēslošanai. Pāri paliks celuloze, ko anaerobās baktērijas nepārstrādā un kauli, varbūt.
Visu celulozi pēc atūdeņošanas var sapresēt briketēs, ko izmantot gāzģeneratoros un pēc brikešu izžāvēšanas to enerģētiskā vērtība būs augstāka, nekā kūdras briketām, un, loģiski, arī cena zemāka un nekā traģiska, ja briketēs nonāks arī cigarešu izsmēķi, tamponi, vai pampersi
Tas viss sadegot atbrīvos enerģiju un atgriezīs dabā CO2 un H2O un nelielu daudzumu pelnu. To sauc par Zero waste, kas civilizētās valstīs, kuru siles lopi nekalpo Gazpromam, ir pašsaprotama lieta.