Kas notiek ar Stūra māju?

Situācija ar Stūra māju, nespēja noformulēt skaidru attieksmi un rīcību pret šo ļoti smago, neizdzēšamo, sabiedrības apziņā ierakstīto okupācijas liecību ir visīstākais spogulis to cilvēku un institūciju attieksmei, kuru rokās atrodas lēmuma pieņemšanas un sviras.
Un tas notiek šobrīd, kad pasaule ir polarizējusies, kad nav vairs jāstāsta un jāpierāda ļaunuma daba. P. Vasks to pasaka ļoti tieši – ka kara apstākļos viņš nespēj pieņemt, ka tiek izpildīta mūzika agresorvalsts valodā. Bet mēs nespējam saprast, ko iesākt ar okupācijas liecību, pie tam ārkārtēju liecību – kompleksu, kas pats par sevi jau ir kļuvis par šausmu metaforu un kas aptver visu represiju procesu un etapus no ideoloģijas izstrādes un lēmumu pieņemšanas līdz to izpildei, no kabinetiem līdz kamerām un soda izpildes vietai.
Nav pieņemami, ka represijas tiek nonivelētas un saprastas vienīgi ar cietušo un ciešanu vietas eksponēšanu, nespējam runāt par šo baiļu instrumentu visā pilnībā, atklājot darbības mehānismu un veicējus reālā autentiskā vidē, kas ir vēstures lieciniece.

Stūra māja bija ideāla vieta Okupācijas muzejam, bet pie varas esošām prokremliskām pidrillām vajadzēja nodrošināt valsts pasūtījumu saviem “stipendiju” maksātājiem un saglabāt priekš tiem vērtīgo celtni un tika nolemts vēl vairāk sačakarēt Vecrīgas seju. Baidos, ka Stūra māju, tāpat kā bijušo IeM ēku, par “pateicību” atdos čekistiem biroju vai viesnīcas ierīkošanai.