Vai mums pietrūkst drosmes iekļaujošajai izglītībai?

Un vēl – kāda mēs esam sabiedrība. Vai mēs vispār gribam labu izglītību? Vai visās tajās bordānveidīgo un citu politiķu priviliģētajās finansiāli superlabi nodrošinātajās skolās ir bērni ar īpašajām vajadzībām, vai šādi bērni būtu jāiekļauj tikai vienkāršo ļaužu skolās?

Tikko lasu par vardarbību Ventspilī, smaigi piekauts 3.klases zēns. Visa tā narkotiku, spaisu utt lietošana.
Skolotājiem nav apmaksāts esošais darbs, bet vēl papildus slodze ar bērniem ar īpašajām vajadzībām.

Nesen zoom lekcijā jautāju vairākām Austrumeiropas skolotājām , cik bērnu ir viņu klasē un interesanti – no 5 valstīm bija tikai vēl viena skola, kurā maksimālais skolēnu skaits klasē var pārsniegt 30.

Cik lielā mērā sabiedrība atbalstīs skolotāju un mediķu streiku?
Domāju , ka neatbalsta vispār – jo tādi esam – gatavi moralizēt, kā vajag smagi strādāt un par pusvelti un tad šķendēties un niknoties, ka ne mediķi, ne pedagogi izvēlas aiziet no profesijas, aizbraukt no valsts. Un paliek tikai moralizētāji, paliek sprediķotāji un dumja sabiedrība.

Es šitādas runas – rakstus uzskatu par nelietību attiecībā pret skolotājiem un pārējiem skolēniem. Jo – iekļaujamie bērni ir ar speciālām vajadzībām. Tām ir jāpievērš uzmanība, tam ir jāvelta jau tā īsais 40 min stundas un vēl īsākais 10 min starpbrīža laiks.
Tad jautājums ir daudz daduz dziļāks un daudz daudz plašāks – mēs upurējam mācību kvalitāti uz iekļaujamo bērnu rēķina?
Kaut vai viens sīks piemērs – bērns grib iet uz tualeti. Kamēr viņš to pasaka, kamēr iespējams saprast, ko viņš ir teicis, kamēr visa klase seko līdzi tam , vai bērns veiksmīgi ir ticis līdz durvīm un tās aizvēris – cik laika paiet no stundas 40 min?