Valstij ir stingrāk jāuzrauga pirmskara un padomju laikā celto ēku tehniskais stāvoklis

Срывать это наследие оккупации и точка! Новое жилье будет построено из полученной компенсации за оккупацию.
пока человек живет в оккупантском жилье, понятно, что и мышление у него остается таким же. Надо вырывать человека из этого порочного круга!

LA.LV (23.02.23.)raksta: “ja būtu pasūtīta ēkas tehniskā apsekošana, ēka būtu varējusi pretendēt uz pašvaldības palīdzību bīstamības risku novēršanai.” Būsim godīgi – tā tas nenotiek. Pašvaldības atbalsts, zināmi % kā pēcatmaksa, tiek piešķirta konkursa kārtībā fasāžu un atsevišķu elementu sakārtošanai. Ēku konstruktīvie defekti un bīstamības riski ir atstāti īpašnieku un pārvaldnieku ziņā.
Uz problēmu gribu paskatīties plašāk – likumdošanu veidoja tie paši spēki, kas gadiem ir koalīcijā un pie varas. Savukārt pašvaldībā esošie normatīvie akti un kārtība tika izstrādāta S un GKR laikā un kopš tā laika nekas būtisks nav mainījies.
Iepriekšējās RD sasaukumu laikā uzsvars tika likts uz jaunajiem projektiem, nodokļu maksātāju naudu guldīja Jaunās Rīgas projektā Skanstes apkārtnē, Hanzas apkaimes infrastruktūrā, t.sk. “kapu tramvaja”projektā. Savukārt vēsturiskās apbūves renovācijai, kas prasa kompleksu pieeju no visiem sociāli ekonomiskiem un kultūrvēsturiskiem aspektiem, – nav bijusi pievērsta uzmanība visu šo laiku.
Šobrīd, beidzot, iedzīvotāji un ēku īpašnieki, apsaimniekotāji sāk runāt par to, kas notiek ar vēsturisko apbūvi, kad tās tiešā tuvumā tiek veikta liela mērga būvniecība, raktas dziļas būvbedres, atsūknēti gruntsūdeņi, dzīti pāļi. Ka ir vērojama vēsturisko māju pamatu nosēšanās, konstrukcijās veidojas plaisas. Kliedzoši ir gadījumi, kur vēsturiskajā apbūvē tiek iecelti neadekvēti lieli būvapjomi, turklāt tie tiek uzsēdināti uz blakus esoša nama pamatu pēdas. Ir zināms, ka Rīga ir būvēta uz kāpu smilts un kūdrainas grunts, ka pirmskara namiem nav dziļi pamati un tas no lieliem jaunbūves projektiem vēsturiskās apbūves tuvumā prasa īpaši izsvērtu risku izvērtēšanu. Situācijā ar JRT ēku paveicās – blakus esošā namā bija iedzīvotāji, kas juridiski spēja parūpēties, lai nama plaisāšana neturpinātos.
Tas ir jautājums kā valstij un pašvaldībām mainīt attieksmi pret pirmskara apbūvi un tas ir jautājums arī par koruptīvu vidi – kā līdz šim bija iespējami lieli jaunbūves objekti vēsturiskā apbūvē, neaprēķinot visus iespējamos riskus, un kā tas ir iespējams, ka neveiksmju gadījumā kļūdu labošana tiek novelta uz cietušo – vēsturisko ēku īpašniekiem, iedzīvotājiem.
Runājot par iepriekšējā RD sasaukuma mantojumu, nav izvērtēta arī pagarinātā sabiedriskā transporta radītās slodzes ietekme.

Raksts par aktualizētu tēmu, bet, manuprāt, pietrūkst objektivitātes.
Autors ir būvinženieris un saprotams, ka situācija ar pirmskara apbūvi ir vērtēta no būvinženiera skatījuma. Taču, virsraksts, kas pieprasa: “Valstij ir stingrāk jāuzrauga..,” no autora prasa arī plašāku un pilnīgāku skaidrojumu – kā tad mēs nonācām līdz šādai situācijai un kāda visā tajā ir valsts un pašvaldības loma.
Jāsaka, ka aina, ko autors iezīmē, ir biedējoša – pirmskara apbūve kā tāda tiek kvalificēta kā “drošības un apdzīvotības ziņā liela samilzusi problēma,” kas “veicina vides degradāciju.” Jāsaka arī, ka šāds uzskats nav nekas jauns, ka gadiem tiek audzēts viedoklis, kas pirmskara vēsturisko apbūvi pielīdzina graustiem un atrod arī vainīgo – bezatbildīgos namu īpašniekus, kas izvēlas neieguldīt savā īpašumā, jeb paši vainīgi, kāpēc denacionalizēja.
Tādēļ, pirms valstij kārtējo reizi tiek uzlikts pienākums stiprināt kontroli ( kas ir vajadzīga, bet kā samērīga daļa no sistēmas), sodus utt., būtu jānoskaidro, kā šāda situācija ar vēsturisko apbūvi ir likumsakarīgi izveidojusies – kā sekas 30 gadus ieilgušai pārejas laika likumdošanai attiecībā uz denacionalizēto namu īpašumiem un ka līdz šim nav ņemtas vērā šī pārejas likuma sekas uz pirmskara apbūves tehnisko stāvokli un denacionalizētā īpašuma grupu kā tādu. Kā arī nav ņemts vērā kā tas sekojoši ir atsaucies uz vēsturiskā centra attīstību un tā apdzīvotību.
Jāpaskaidro, ka denacionalizētiem namiem bija (un vēl turpinās)īpašs apgrūtināts statuss, kas šo segmentu faktiski izceļ ārpus tirgus ekonomikas, neļaujot vienmērīgi attīstīties vienoti ar visu tautsaimniecību. Jāpaskaidro, ka šis dzīvojamā fonda segments jau tā bija cietis un nolaists padomju laikā.
Un šobrīd valstij un pašvaldībai būtu ne tikai jāstiprina kontrole, bet jāuzņemas atbildība, arī par to 30 gadu periodu, kurā denacionalizētie īpašumi vienpusēji nesa sociālās funkcijas apgrūtinājumu.