Cīņa ar speciālistu trūkumu

Šizofrēnija, tā nav nolemtība un plānprātība, ar ko sirgst liela daļa mūsu krievus mīlošo parķiju darboņu. Šizofrēniķu vidū ir milzīgs skaits izcilu talantu. Šizofrēniju ārstē mākslīga niere, kad organisms nepēj pats tik galā ar piesārņojumu, bet ilgstoša badošanās vismaz par 60% cilvēku atbrīvo no visiem šizofrēnijas simptomiem. Visi mēs esam daļēji šizofrēniķi, un, kad man paģiru iespaidā neizdodas koncentrēties uz vienu domu, tā ir visīstākā šizofrēnija, kas, protams, ir pārejoša.

Vēlreiz- varu dot ķīlā savu smukāko zobu, ka šī problēma – psihiatru trūkums ir mākslīgi uzturēta. Un to dara tie,kuru varā tas ir.
Pirms apm. 5 gadiem mans brālis – profesionāli atzīts, pieredzējis psihiatrs + narkologs, gribēja ar sievu atgriezties Latvijā. Bērni izauguši, savās dzīvēs.
Meklēja darbu. Viņam piedāvāja braukāt vizītēs pa novadiem – šodien, Balvi , rīt Saldus utt. Ja speciālistu trūkst, kā es saprotu, tad viņam tiktu piedāvāta darbavieta atbilstoša viņa profesionālajiem sasniegumiem.

Tā kā bija situācija ar Gruntmani. Latvijas korumpētajā, nesakārtotajā medicīnas nozarē speciālisti ir vajadzīgi tikai pacientiem, nabadzīgākajai sabuedrības daļai. Ierēdņiem, politiķiem – tam nav nauda. Tā aiziet pašu algām , prēmijām, komandējumiem un zelta galdiem un dimanta gultām.

Tas pats ar studiju vietu finansēšanu. Nu labi, lai ārzemnieki paliek ārzemēs, bet nu tad radiet studiju vietas vajadzīgajiem speciālistiem – bet – tam arī nav naudas.

Tādi esam.