Naktis zem zvaigznēm

Katrs cilvēks visa sava mūža garumā, gandrīz visur un vienmēr spēlē teātri. Mēs vienmēr ieņemam noteiktas lomas savās attiecībās ar citiem. Ar bērniem, vecākiem, draugiem, kolēģiem, skatītājiem vai cīņu biedriem. Šīs lomas mēs piekopjam no tās informācijas, kuru nesam sevī kopš dzimšanas un vēl ilgi pirms tās. Cilvēkam patīk būt piederīgam kādai grupai, bet vienlaicīgi arī izcelties no šīs grupas – būt atšķirīgam un vienreizējam. Mūžīgā konfrontācija pašam ar sevi. Varbūt mūžīgā homo sapiens Jiņ un Jaņ enerģija. Vienīgais, kad cilvēks nespēlē lomas un ir nemākslots sev un citiem, ir brīdī, kad tas atrodas brīvā esībā ar sevi. Sapņojot, ilgojoties, esot miegā, aizņemtībā ar radīšanas brīdi, šoka stāvoklī vai nāvei piezogoties. Tad mūsu lomas sakrīt ar patību. Šo mirkļu dēļ ir vērts dzīvot. Pārējie mirkļi mūsu dzīvē ir tikai teātra treniņi šiem patiesības momentiem. Arī šis, mans komentārs, žurnāls vai mūsu interpretētie notikumi ir tikai teātris. Nekas nav patiess, viss ir daudzkārt koriģēts, pielāgots, pārprasts, atkārtots vai mainīts. Bet tāda ir dzīve. Smieklīgi traģiska. Vēlu veiksmes!

Problēma manuprāt, ir tā,ka visu laiku notiek tāda sabiedribas vainošana. Sabiedrībai esot aizspriedumi . Tā kā es saprotu lietu kārtību -visbiežāk aizspriedumiem ir pamats. Sāciet ar skaidrošanu, ar sarunāšanos. Luk, Monopols raidījumā bija armijas meitene – kapelāns. Tāda pozīcija sievietei armijā man ir vairāk kā pieņemama. Bet tās sievietes, kuras tapat kā vīrieši lec ledussaukstā ūdenī, vai ceļ nenormālus smagumus, vai līdzīgi – nē,tas nav pareizi – es domāju. Nepareizi domāju – tad pamatojiet savu viedokli, nevis šito mūžīgo – sabiedrībai ir aizspriedumi.
Sabiedrībai ir aizspriedumi pret vecumu – jā ir. Es gribu pensijā, jo apzinos, ka manas spējas vairs nav kā jaunībā, bet pensijā mani nelaiž un ilgi vel nelaidīs. Liek startēt no vienām starta pozīcijām kā jaunas meitenes. Normāli? Aizspriedumi?
Tikko noklausījos telos.lv Agneses n Krišjāņa sarunu par ISHIGURO KAZUO grāmatu un priekš manis tā interesantākā daļa bija par to cilvēku tieksmi uz pašcieņas aizliegumu, uz ciešanām, uz pakļaušanos, gļēvumu.
Nezinu, kundze, ko domājāt ar vārdiem negribēt nav aizliegts, bet es tos uztveru kā ļoti neviennozīmīgus, jo arī gribēt nav aizliegts. Jautājums – vai visu vajag gribēt? Vai pašam cilvēkam , sabiedrībai no tā ir labums, ja tu vari gribēt /negribēt visu, ko vien spēj iztēloties. Linarte nezin, ko grib, es arī nezinu, ko gribu

Nu ir sievietes vājākas. Nu ko var muldēt.
Lūk, notiek treniņš – kursantiem jāskrien uz helikopteru. Meiteni kursanti – ap 60 kg smagu helikoptera saceltais vējš nogāž gar zemi un neļauj tikt uz priekšu. Grupas komandieris uzliek meitenei mugursomu ,lai ir smagums- meitene grīļīgi pieceļas un pēc pāris soļiem sabrūk. Smagumu nevar pacelt.

Kā saprotu no ziņām no kara Ukrainā- tur sievietes specializējas šaušanā, vieglākos amatos un pienākumos.

Ko no manis grib panākt šie dullie feministi? Lai es mušu saucu par ziloni?

Paskatiet,kas notiek ar sieviešiem britu valstī?
Kas notika ar Sannu Somijā?
Kas ar Norvēģijas princesi,kuru ap pirkstu aptina šamanis?

Nu nav sieviete un vīrietis vienādi un es negribu armijā sievietes. Neizticos sievietēm armijā. Punkts