Iekļaujošās komunikācijas zelta atslēdziņas: rīki un attieksme

Braucu autobusā. No laukiem uz Rīgu. Iekāpj mamma ar dauna sindroma meitenīti. Un visu tālāko ceļu abas skaļi runā. Iekšā un ārā kāpjot mamma grūsta meiteni,jo viņa negrib iet. Pie tam meitenei ļoti īpatnēji it kā nosaitētas kājas,bet tā pavirši.
Man visu laiku bija sajūta,ka ar mammu nav labi. Vai invalīdiem nav jāievēro sabiedrībā pieņemtās normas? Vai skaļā uzvedība nav signāls,ka kaut kas nav pareizi,bet kā apkārtējiem reaģēt pareizi?